Kristiāne F. "Mēs, Zoo stacijas bērni"

Kad man lūdz izvēlēties vienu grāmatu, tas ir neiespējami. Bez paskaidrojumiem, neiespējami. Taču ir iespējams nosaukt grāmatu, kas ievērojami ietekmējusi manu dzīvi. Un šī viena grāmata ir tā, kura ik reizi man ienāk prātā, ja kāds uzdod tik plaši atbildamu jautājumu - Kristiāne F. “Mēs, Zoo stacijas bērni” (Christiane Vera Felscherinow - Wir Kinder vom Bahnhof Zoo).

Pirmo reizi to iepazinu nejauši ap 11 gadu vecumu. Biju izlasījusi visu interesējošo bibliotēkas bērnu grāmatu plauktos un aizklīdu uz plauktu rindu pilnīgi otrā telpas galā. Tur bija dažādas psiholoģijas grāmatas un kaut kas no pašpalīdzības literatūras. Arī plauktiņš pusaudžiem par sava ķermeņa iepazīšanu un tamlīdzīgas grāmatas, bet starp tām arī Kristiāne F. Nezinu, kas mani piesaistīja. Varbūt vārds "bērni" nosaukumā. Varbūt mani uzrunāja anotācija un tas, ka galvenā varone ir gandrīz manā vecumā.

Kopš tās reizes "Mēs, Zoo stacijas bērni" esmu izlasījusi reizes piecas un pat nopietni apsvērusi grāmatas zādzību no bibliotēkas. Nē, to es neizdarīju.

Anonīma autore "Sieviete Berlīnē"

"Radio jau četras dienas ir mēms. Atkal varam pārliecināties, kādus apšaubāmus labumus mums sagādā tehnika. Lietām nav vērtības pašām par sevi, tās tikai tik ilgi ir nosacīti vērtīgas, kamēr tās var kaut kur pieslēgt pie elektrības. Maize ir absolūta. Ogles ir absolūtas. Un zelts ir zelts, Romā vai peru, vai Breslavā. Turpretī radio, gāzes pavards, centrālapkure, elektriskā plītiņa, visas tās jauno laiku dižās veltes - bezjēdzīgs balasts, ja enerģijas centrāle atsakās darboties. Patlaban mēs esam atpakaļgājienā uz pagājušajiem gadsimtiem. Alu iemītnieki." /13.lpp./

Anonīmas sievietes, Berlīnes iedzīvotājas, dienasgrāmata par laika posmu no 1945. gada 20. aprīļa līdz 22. jūnijam "Sieviete Berlīnē" (Eine Frau in Berlin: Tagebuchaufzeichnungen vom 20. April bis 22. Juni 1945). Dienasgrāmata pirmo reizi publicēta 1954. gadā angļu valodā, jo autore nemaz nav gribējusi, lai pie teksta tiek vācu valodā lasošie. Grāmata šokēja lasītājus, tika tulkota vairākās citās valodās un vācu valodā tomēr tika izdota 1959. gadā. Kas interesanti, Rietumvācijā grāmata tika aizliegta. 

Bernhards Šlinks "Priekšlasītājs"

Biju lasījusi, ka Bernharda Šlinka (Bernhard Schlink) romāns "Priekšlasītājs" (Der Vorleser) ir viena no grāmatām, kas mūža laikā obligāti jāizlasa. Kādam tas pat bijis visu dzīvi mainošs darbs. Latviešu valodā "Izdevniecība AGB" 2002. gadā izdotā versija šai grāmatai man nebija pieejama, tāpēc ļoti priecājos, kad ieraudzīju, ka "Priekšlasītājs" 2020. gadā izdots vēlreiz "Zvaigzne ABC" paspārnē un tapis atkal pieejams.

Nevaru noliegt, ka grāmata patiesi ir lieliska! Tajā ir holokausts, mīlestība, kauns, kritika iepriekšējai paaudzei un analfabētisms. Lieli temati, ja tā var teikt, taču iekļauti nelielā apjomā. Par to vien autors apbrīnojams. Berhnards Šlinks ir ne tikai rakstnieks, bet arī Vācijā labi pazīstams tiesību zinātnieks un praktiķis. Autors strādājis par tiesnesi, pasniedzis tiesību filozofiju un publiskās tiesības vairākās universitātēs, piedalījies dažādu tiesību aktu izstrādē. Šādā ziņā no Šlinka grāmatā ir ļoti daudz gan galvenajā varonī, gan viņa ģimenes locekļos. Vai arī pārējos aspektos? Nav ne jausmas.

Baiba Zīle "Piezīmes no Citurzemes"

Laipni lūgti Badzikistānā un Ordnungā!

Nebīstieties tāda jocīga sveiciena, jo patiesi normāls šajā grāmatā īsti nav neviens. Bet patiesībā to normālību jau nosaka vien tevis paša uztvere. Kopš pirmo reizi izlasīju Facebook laika līnijā Baibas Zīles piedzīvojumus ar baložpāri Ivetu un Raimondu, es jau gaidīju grāmatu. Jau esmu lasījusi Baibas iepriekšējo stāstu krājumu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" un arī tievēšanas stāsts "Rausītis un karma". Tagad manā latviešu literatūras plauktiņā blakus dzeltenajam un zilajam vākam ieguls arī sivēnrozā "Piezīmes no Citurzemes". Mums ar Baibu Zīli humorā ir "pa ceļam". Un vispār šāds "piezīmju" un novērojumu žanrs man arī ļoti tīkams. Skatiet, piemēram, arī tulkotājas Silvijas Brices "Baigās piezīmes".

Normans Olers "Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā"

Žurnālists, scenārists un rakstnieks Normans Olers ir vācietis un viņš ar pedantisku vācieša pieeju izracies cauri dažādiem materiāliem, kas atklāj narkotiku attīstību un lietošanas posmu nacionālsociālistiskajā Vācijā, Hitlera valdīšanas laikā, kā arī narkotiku lielo lomu Otrajā pasaules karā kopumā. Paša autora vārdiem, viņš veicis darbu par aspektu, kas līdz šim Hitlera biogrāfijās nav padziļināti izpētīts un dažos gadījumos pat vispār ignorēts, proti, Hitlera atkarību no narkotiskiem līdzekļiem. Man nav iemesla apstrīdēt šo apgalvojumu, jo neesmu lasījusi ne tuvu visas par Hitleru un Otro pasaules karu sarakstītās grāmatas, bet tajā, ko esmu lasījusi, narkotikas nudien pieminētas maz. Šis bija gadījums, kad izdevniecība (turklāt igauņu izdevniecība) uzrunāja mani pati un piedāvāja apmaiņā pret godīgu atsauksmi izlasīt Normana Olera grāmatu "Totālais skurbums: Narkotikas Trešajā Reihā". Jāsaka gan, ka, agrāk vai vēlāk, es arī pati būtu nonākusi pie šīs grāmatas, jo to jau biju pamanījusi sociālajos tīklos grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topos un ielikusi savā lasāmo sarakstā.  

Jakobs Aržuni "Idioti. Piecas pasakas"

No pasakām cilvēks neizaug nekad. Ar pasakām mazs cilvēkbērns iesāk pazīšanos ar grāmatu pasauli, bet pieaugušais caur pasakām var iepazīt sevi pašu. Nejaušs atradums drauga grāmatplauktā. Vācu rakstnieks Jakobs Aržuni caur savām modernajām mūsdienu pasakām liek palūkoties uz sevi kā idiotu - vienu no daudzajiem.

Pieci cilvēki piecās krīzes situācijās un katram viena feja ar vienu iespēju vēlēties kaut ko. Tas ir Jaobs Aržuni un viņa grāmata "Idioti. Piecas pasakas"

Volfgangs Herndorfs "Čiks"

Visbiežāk pirmais, kas liek man pamanīt grāmatu, ir tās noformējums. Tikai, ja piesaistījis vāka attēls, pagriežu arī grāmatas pēdējo vāku un apskatu anotācijā rakstīto. Šai grāmatai gāju garām vairākas reizes, jo temats "Hitlers pamostas mūsdienās" šķita pārāk apbružāts. Kad šo izvēlēja par Pieci.lv mēneša grāmatu, nolēmu tomēr aci iemest. Un ar Hitleru tam saistība tikai tik daudz, ka romāna darbība noris Vācijā.

Stāsta būtību varētu izstāstīt vienā teikumā.

Rasma Vīlipa "Mans sapnis ir un paliek kādreiz atgriezties. Judītes Zuikas, Martas Zuikas un Elmāra Zuikas vēstules 1943-1997"

Krītot kārdinājumā, iegādājos kaudzi papīra formāta grāmatu. Viena no tām "Mans sapnis ir un paliek kādreiz atgriezties. Judītes Zuikas, Martas Zuikas un Elmāra Zuikas vēstules 1943-1997". 

Paplāna grāmatiņa mīkstos vākos. Uz atlaidēm Valterā un Rapā maksāja nepilnu eiro. Grēks nenopirkt. Šī grāmata ir divu bērnības draudzeņu sarakste pēc Otrā pasaules kara, viena esot Latvijai, bet otrai - trimdā. Precīzāk gan šajā grāmatā ir tikai saņemtās vēstules. Autore diezgan saprotamu iemeslu dēļ nav varējusi pievienot savas nosūtītās vēstules. Tas gan ir šī darba liels mīnuss.

Olivers Pečs "Bendes meita"

Slepkavībai pa pēdām dodas tas, kurš pilsētā pats visvairāk slepkavību paveic - bende. Olivera Peča vēsturiskais romāns "Bendes meita" ir aizraujošs un spriedzes pilns detektīvs no laikiem, kad medī un uz sārta sadedzina raganas, bet lielceļa laupītājus pakar kalna galā citiem salašņām par biedēkli.

Neilgi pēc Trīsdesmitgadu kara Bavārijas pilsētā Šongavā no Lehas upes izvelk mirstošu zēnu. Viņš notašķīts māliem, sadauzīts un izrādās arī sadurts, bet pilsētnieku lielāko satraukumu raisa savādā zīme uz bērna pleca. Tas liek domāt par raganu pesteļošanos un uz karstām pēdām tiek apcietināta pilsētiņas vecmāte Marta Štehline. Bende Johans Kuisls ir pārliecināts, ka savu roku zēna nāvē pielikuši kādi zemei un pasaulīgām baudām tuvāki spēki un par savu pienākumu uzskata meklēt vainīgo.

Timurs Vermešs "Viņš ir atkal klāt"

Šis nudien ir romāns, kas var izraisīt ļoti dažādu emociju gammu. Vācu rakstnieks Timurs Vermešs darbā "Viņš ir atkal klāt" nav kautrējies komiskā gaismā skart tematus, kas daudziem aizvien šķiet tabu. Ādolfs Hitlers un viņi Otrā Pasaules kara noziegumi ir ļoti kutelīgs temats par ko smieties.

Katrā gadījumā, tas ir svaigs skatījums uz vēstures notikumiem un faktiem. Humors, satīra un izsmiekls. Šķiet, ka Vermešs ir vēlējies pateikt - uztveriet mani kā gribat!

Inī Lorenca "Ceļojošā priekameita"

Diezgan ātrā tempā nupat esmu piebeigusi vienu darbu, kas izraisa visnotaļ pretrunīgas izjūtas. Inī Lorenca "Ceļojošā priekameita". Lasīju pirmās pārdesmit lapas un domāju - nu tikšu pāri šim un tālāk jau būs labi. Nebija, visa grāmata turpinājās vairāk vai mazāk tādā pat garā - asinis, izvarošanas, sperma, smirdoņa, puvuši zobi un netaisnīga izturēšanās visa darba garumā. Baudiet! Cilvēkiem ar bagātīgu iztēli un vājiem nerviem būs grūti. Taču, pārvarot pretīgumu, garantēju jums aizraujošu un nervus kutinošu sižetu.