Visbiežāk pirmais, kas liek man pamanīt grāmatu, ir tās noformējums. Tikai, ja piesaistījis vāka attēls, pagriežu arī grāmatas pēdējo vāku un apskatu anotācijā rakstīto. Šai grāmatai gāju garām vairākas reizes, jo temats "Hitlers pamostas mūsdienās" šķita pārāk apbružāts. Kad šo izvēlēja par Pieci.lv mēneša grāmatu, nolēmu tomēr aci iemest. Un ar Hitleru tam saistība tikai tik daudz, ka romāna darbība noris Vācijā.
Stāsta būtību varētu izstāstīt vienā teikumā.
Divi 14 gadus veci pusaudži nolemj izklaidēties ar zagtu autiņu un piedzīvo visādus brīnumus. Kaut kas līdzīgs notika arī manā bērnībā un pusaudzes gados rajončikā. Tur arī čaļiem bija dampis, ar ko vizināties un laiku pa laikam gadījās visādas ķibeles. Šie puikas gan aizvizinājās maķenīt tālāk par savu pagalmu un pat pilsētu. Pa ceļam viņiem gadījās visādi brīnumi un pat diezgan nāvējoši piedzīvojumi.
Romānā nudien Hitlers pieminēts tikai pāris reizes un vāka attēls ir diezgan maldinošs. Jāsaka - gandrīz pašā galveno varoņu ceļojuma sākumā autors lasītājam atklāj, kāpēc uz vāka ir tieši šāda paskata jauneklis. Autors, manuprāt, lieliski spējis izvirpot visādus dīvaiņus, jo nudien jancīguma netrūkst ne abiem galvenajiem varoņiem, ne viņu ceļā sastaptajiem. Paši Čiks un Maiks jau vien ir ko vērti, katrs savā veidā nepieņemts skolas biedru vidū, katram savi putni galvā knābā tarakānus, bet kaut kā tiem abiem dīvaiņiem tīri labi saskan. Galu galā izrādās, ka viniem pat nav bijis jāsarunā, lai sniegtu policijai vienādi melīgas liecības tieši vienā sīkumā.
Darbs arī lieliski parāda, ka "noiet no ceļa" vienādi ātri un vienkārši var gan bērni no nelabvēlīgām ģimenēm, gan šķietami dzīvē lieliski nodrošinātas atvases. Vienlaikus romāns nav uzrakstīts kā apnicīga pamācība, lai arī pilns ar apnicīgām klišejām "iz dzīves". Stāsts rakstīts jauniešu auditorijai un, atklāti sakot, man šķiet, ka tam arī jāpaliek jauniešu rokās. Citviet tiek rakstīts, ka tas šķitīs aizraujošs arī pieaugušajiem, kam ir bērnu pusaudžu vecumā un vispār pieaugušajiem, taču es sliecos tam nepiekrist. Varbūt es kaut ko neuzķēru un kādam citam pieaugušajam. Kopumā viss šis piedzīvojums ir tieši tik neticams un patiesajā dzīvē, manuprāt, neizpildāms, lai lasītājiem kalpotu tikai kā viegla izklaide, nevis pamācība saviem vasaras piedzīvojumiem.
Viens ir skaidrs - ne vienmēr var ticēt tam, ko stāsta un māca tēvs. Dažreiz visādas ķezas ir jāpārbauda uz savas ādas un pašam jāsaprot, cik ļauni vai gluži pretēji - labi - var būt cilvēki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru