Latviešu autoru romānu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts" sāku ar trešo grāmatu par 1939. - 1941.gada notikumiem, proti, ar Māra Bērziņa darbu "Svina garša". Tik garšīga valoda jau sen man grāmatās nav trāpījusies. Ikkatrs tam laikam atbilstošais vārds ir īsti savā vietā un neliek lauzt ne acis, ne smadzenes. Bieži vien senlaiku valodas atdarināšana autoriem iznāk smagnēji un it kā nedabiski, taču Māra Bērziņa rakstība ir gluži vai no 20.gadsimta trīsdesmitajiem, četrdesmitajiem nākusi. Arī galvenais stāsta varonis padevies tik dzīvelīgs, ka gribas pameklēt guglē vai viņa viņa likteņstāsta turpinājums lasāms kaut kur internetā.
Lasot šo romānu, kas ietver gan pirmās padomju okupācijas laiku, gan vāciešu ienākšanu Latvijā un holokaustu, nav sajūtas, ka tas rakstīts tagad. Man radās iespaids it kā es lasītu tajā laikā dzīvojoša jaunieša dienasgrāmatu. Vienkāršs Pārdaugavas mālderis Matīss Birkens nepamet dzimteni, nedodas cilāt ieroci kara laukā, bet arī gluži neslēpjas no iesaukšanas kaut kur pagrabos vai šķūņos. Matīsam patīk gremdēšanās literatūrā, ir vēlme baudīt savus divdesmitnieka gadus, mīlēt meičas un vienkārši dzīvot. Viņa ikdiena ik pa laikam piedzīvo krasu pavērsienu. Vienubrīd šķietami plencis un uzdzīvotājs, citu brīdi jau gatavs cilvēku glābējs. Pārzinot vēsturiskos notikumus aprakstītajā laika posmā, lasītājs aptuveni jau var iztēloties sižeta pavērsienus, kas sekos pēc pāris lapām. Tajā pašā laikā vēl līdz pēdējam nepamet cerība, ka beigas vēl nav pienākušas, ka pēdējā lappuse, ko šķirt, vēl tikai būs. Un tad pēkšņi punkts un svina garša pamet Matīsa mutes dobumu.
Stāstījumā ir pārpārēm ironijas un simbolisma, sākot ar nelielu ķirurģisku operāciju, Matīsa krāsotāja arodu, pēcāk pārejot uz kaprača darbu un beidzot ar galvenā varoņa mēmumu, kas simbolizē lielo tam laikam raksturīgo klusēšanu. Arī romāna nosaukumā pieminētais svins ik pa laikam parādās stāstījumā, kā simbols mīlestības dzeloņa izplatītajai indei, padomju varas nevērīgumam un galu galā arī kā vardarbības vēstnesis.
Māris Bērziņš ieguldījis milzu darbu, lai radītu laikmeta izjūtu, tas darīts caur tā laika laikrakstu fragmentiem, presē publicētiem dzejoļiem un detalizētiem vides aprakstiem. Zināju, ka lasu vēsturiskos notikumos un galvaspilsētas vidē balstītu romānu, tātad stāstījumu par izdomātu personāžu. Vienlaikus vēl apmēram 15 lappuses pirms romāna beigām, man iešāvās galvā doma - jāieraksta guglē, kas ar Matīsu Birkenu notika pēc vāciešu padzīšanas no Latvijas. Vai Matīsam izdevās nodzīvot līdz sirmam vecumam, vai viņš vēl satika Tamāru, kas notika ar Rebeku? Gan jau, ka guglei būtu atbildes uz šādiem jautājumiem. Un tad "bum!!" atceries, ka lasi stāstu par izdomātu personu, taču ne pavisam ne izdomātā vidē un guglē par Matīsu Birkenu nekā nebūs...
Šis romāns ir interesants ar neierasto skatījumu uz 1939. - 1941.gada notikumiem Latvijā. Parasti par šo laika posmu liek akcentus uz konkrētām kaujām, karojušo cilvēku stāstiem. Savukārt šeit notikumi tiek izklāstīti no "parastā" cilvēka, no pacifista, apolitiskā Matīsa skatu punkta un ikdienas. Ļoti iesaku šo lasāmvielu un esmu apņēmusies, ka manā mājas bibliotēkā būs visi sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" romāni. To, ka šis romāns ir īsts notikums literatūrā, apliecina arī Bērziņam piešķirtā tulkotāja un dzejnieka Dzintara Soduma balva. Šogad balvai apgādi bija pieteikuši gandrīz 30 oriģināldarbus un tulkojumus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru