Teilore Dženkinsa Rīda "Evelīnas Hugo septiņi vīri"

Grāmata, uz kuru bibliotēkā ir nemitīga rinda. To palaidu garām divreiz, jo vēl lasīju citas grāmatas, un ar trešo reizi paspēju tikt pakaļ. Grāmata sociālā tīkla Tiktok brīnums, jo izdota jau 2017. gadā, bet popularitāti iekaroja pēc book-tok video 2021. gadā. Taču es neņemšos meklēt aizkavētās popularitātes iemeslus. Tā ir Teilore Dženkinsa Rīda (Taylor Jenkins Reid) un viņas "Evelīnas Hugo septiņi vīri" (Seven Husbands of Evelyn Hygo)! Pamatīgs Holivudas intrigu stāsts, ko izlasa tikpat ātri kā nograuž popkornu pirms kinoteātrī filma maz sākusies. Nabaga, sasodītais, naivais, puslīdz pieņemamais, savtīgais, gudrais un spožais, iejūtīgais un sāpju plosītais. Spēcīga sieviete ar mērķi, gatava darīt jebko tā sasniegšanai, taču labi apzinās savu panākumu cenu un iemeslus. 

Eimors Taulzs "Džentlmenis Maskavā"

Ja nevaldīsi pār apstākļiem, apstākļi valdīs pār tevi. Ar šādu dzīves moto dzīvo grāfs Aleksandrs Rostovs. Viņš no 1922. gada izcieš trīsdesmit gadu arestu viesnīcā "Metropole" un nedrīkst spert ne soli ārpus tās. Neparasta vieta ieslodzījumam, vai ne? Es vismaz nekad nebiju dzirdējusi par to, ka kādam var aizliegt pamest viesnīcu. Komunisti/boļševiki saudzēja Rostova dzīvību un cerēja salauzt grāfa garu, taču šķiet tikai stiprināja to, jo Grāfs bija zināmā mērā pasargāts no skarbās ikdienas reālijām un tās viņu skāra caur viesnīcas filtru. 

"Tikai tas vien, ka es ievēroju etiķeti, nenozīmē, ka esmu garlaicīgs." /504.lpp./

D. H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākais"

"Mūsu līdzcietības un līdzjūtības virziens nosaka mūsu pašu dzīvi. Un te liela loma piekrīt literatūrai. Tā spēj atvērt jaunas pasaules mūsu apziņai, līdzjūtībai un lietu izpratnei, bet tā spēj arī aizvest maldu ceļos. Tāpēc īstā literatūra  var mums atsegt un parādīt dzīves visslēptākās vietas, un šīs dzīves visslēptākās vietas jo sevišķi prasa noskaidrošanu mūsu apziņā.

Bet literatūra, tāpat kā pļāpas, var modināt maldīgu līdzjūtību un nicināšanu, kas var nonāvēt ikkatru domu. Literatūra dažreiz visnetīrākās jūtas rāda zem šķīstības maskas. Tāda literatūra ir kaitīga un indīga, tāpat kā pļāpas, sevišķi tāpēc, ka tā vienmēr nostājas "eņģeļu" pusē."

Lai arī ar lielu pauzi pēc izlasīšanas, vēlos pati sev piefiksēt domas par Deivida Herberta Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Šī šķita tāda erotiskās literatūras klasika, savulaik Latvijā (un ne tikai) aizliegta. Taču izlasīju un sapratu, ka tā ir ne jau erotikas, bet laikmeta klasika. Vismaz mūsdienu samaitātajam prātam erotikas tur tik, cik melns aiz naga. Pamudinājums šo grāmatu izlasīt nāca no grāmatu klubiņa mēneša temata - februārim atbilstoši par seksu. "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" pirmo reizi izdots 1928.gadā. Manās rokās bija izdevniecības Avots 1991.gada versija, savukārt tā bija tapusi pēc 1934.gadā izdevniecībā Afrodīte veidotā izdevuma. Starp citu Rīgas apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks tolaik, 20.gadsimta pirmajā pusē, ne vien aizliedza šo grāmatu, bet arī mēģināja panākt izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu.

Frīda Mihelsone "Es izdzīvoju Rumbulā"

Kaut kā nemanot esmu ieslīdējusi holokausta tematā dziļi līdz pašām ausīm. Viss sākās ar "Aušvicas tetovētāju", kuru aizskrēju uz veikalu pirkt, nesagaidījusi atsauksmju eksemplāru no izdevniecības. Tad no sava plaukta izņēmu tur sen gaidījušo Frīdas Mihelsones stāstu "Es izdzīvoju Rumbulā", bet atsauksmi par šo grāmatu nesteidzu rakstīt. Kopš Frīdas Mihelsones grāmatas esmu paspējusi izlasīt un uzrakstīt par čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas grāmatu "Hana" un Primo Levi garo ceļu mājup grāmatā "Atelpa". Beidzot pienākusi kārta rakstīt arī par Frīdas Mihelsones izdzīvošanas stāstu. Par Frīdas izglābšanās stāstu rakstīšanu atliku, jo vēlējos izlasīt arī Lolitas Tomsones sastādīto "Cilvēkglābējs Žanis Lipke". Šīs abas grāmatas ir par izglābšanos no nāves nacistu organizētajā ebreju iznīcināšanas mašīnā. Viena no izglābtā puses, otra par glābēju.

Primo Levi "Atelpa"

Grāmatu lasītāju klubiņā jubilejas reizē ciemos bija īpašs viesis - tulkotāja Dace Meiere. Tā bija iespēja ne tikai izjautāt tulkotāju par darba specifiku, ēnas un gaismas pusēm, bet arī dzirdēt no tulkotāja mutes mīlestību pret savu darbu. Netika noliegts, ka arī mīļam darbam mēdz būt garoziņa, bet tā jau ir visiem darbiem.

Caur tulkotājas stāstu pie manis atnāca vēlme lasīt Primo Levi darbu "Atelpa", jo arī šī grāmata ir Daces Meieres tulkota un viņas stāstā par to saklausīju īpašu sirsnību. Kā gan varu atstāt nelasītu grāmatu, kuru tik ļoti mīlējis ir tās tulkotājs, par kuras publicēšanu tik ļoti lauzīta galva? Nu nevaru un viss - jālasa! Sākotnēji piefiksēju sev, ka Primo Levi sniedz to cilvēku liecības, kuri neizdzīvoja, kuri paši nestāstīja. Jā, "Atelpā" Levi ielicis dažu cilvēku stāstus, taču tā nav galvenā šīs grāmatas sūtība.

Alena Mornštajnova “Hana”

Čehu rakstnieces Alenas Mornštajnovas (Alena Mornštajnová) grāmata "Hana" manā redzeslokā nonāca sociālajos tīklos. īsti neatceros, ko par grāmatu bija rakstījis tas cilvēks un kurš tas vispār bija. Atceros tikai, ka stāsts par meiteni, par nelaimīgām sakritībām un likteņiem, bet galvā neaizķērās pat laika posms, par kuru stāstīts grāmatā. Acīmredzot, kaut kas aprakstā mani aizķēra un piefiksēju savā lasīšanas vēlmju sarakstā arī šo grāmatu. Vāks izskatās rotaļīgi romantisks, bet neļaujieties maldināties, nekā romantiska tur nav. Drīzāk pievērsiet uzmanību pelēkajām svītrām. Alena Mornštajnova izstāstījusi par holokaustu Čehoslovākijā. Bet pirms nonākt līdz, manuprāt, vēstures lielākajām šausmām, lasītājs iepazīstas ar meitenīti Miru. Autore lakoniski ar gada skaitļiem jau pie grāmatas daļas ieskicē aptuveni, par ko lasīsim turpmākajās lapās. Šis nav biogrāfisks stāsts par kādu konkrētu ģimeni vai cilvēku, taču balstās pavisam reālos notikumos un ciešanās.

Lāsma Gaitniece "Par to, ko es tev neteicu"

Šo grāmatu izlasīt mani uzrunāja pati autore, turklāt izrādījās, ka esam gandrīz vai kaimiņienes un satikšanās (jeb grāmatas nodošanas/saņemšanas akts) bija ātri un ērti nokārtojama. Lāsmas Gaitnieces "Par to, ko es tev neteicu" ir īsprozas jeb stāstu krājums, kuram necerēju pieķerties tik ātri kā to sanāca izdarīt. Man ir patiešām iespaidīga lasāmo grāmatu kaudze, gan pašas pirktas, gan izdevniecību piedāvātās. Šī grāmata ātri pacēlās uz šobrīd lasāmo kaudzes virspusi tās ērtā izmēra dēļ - tā ir nedaudz mazāka nekā lielākā daļa grāmatu, tieši tik liela, lai būtu ērti pārnēsājama rokassomā turklāt tā gluži vai pati iegulst plaukstās, aicinot to turpināt turēt rokās līdz pašai pēdējai lappusei. Vaļā to laist negribas ne tikai patīkamo taustes īpašību dēļ, bet arī satura aizraujošās burvības aicinātai. Es domāju, ka "Par to, ko es tev neteicu" tā arī paliktu ārpus manas apziņas apvāršņiem, ja autore nebūtu mani uzrunājusi pati, jo grāmata iznākusi man nezināmā apgādā "Vesta LK".

Inese Dreimane "Vēstule ar pielikumu"

" Pēkšņi es skaidri sapratu: man IR jārunā. Tas ir mans pienākums, jo klusēšana būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara." /214.lpp./

Citās atsauksmēs un profesionālās recenzijās izslavēta grāmata izlasīta grāmata ierindojusies arī manā izlasīto grāmatu sarakstā. Vēsturniece Inese Dreimane grāmatas neraksta, taču pamatdarbā izcilātā un iegūtā informācija un atmiņu stāsti nav pametusi viņu tik ilgi, ka radies romāns "Vēstule ar pielikumu". Es ar lielu baudu turu rokās iespiestas grāmatas, kuras ietērptas gaumīgā "āriņā" un šis nudien ir viens taustei ārkārtīgi patīkams sējums - gluži kā nosaukumā ir par vēstuli arī grāmatas fiziskā formā vāciņš ir izveidots kā iztaustāms kuvērs. Un vai nu man tā vienmēr veiksmīgi trāpījies vai tā gluži vienkārši ir likumsakarība, ka skaistai "āriņai" ir arī itin baudāma "iekšiņa". Divi mīlētāji, kuru jūtām nav bijis auglīgs laikmets, naidnieku izšķirti, tomēr uz mūžu ir kopā. Tas šķietami ir ārkārtīgi daudz apspēlēts un izmuļļāts, pat nedaudz noguris temats, bet risināts ļoti atjautīgā formā. "Vēstule ar pielikumu" ir galvenās varones saruna ar kādu. 

Anita Bormane "Kā var aizmirst..."

Vecas fotogrāfijas pēdējā laikā ir mana vājība, savukārt teksti par aizgājušiem laikiem ir mana vājība jau sen. Šoreiz ar izdevniecības laipnu gādību esmu ķērusies klāt Anitas Bormanes apkopojumam par dzīvi Latvijā pagājušā gadsimta 20. - 30.gados "Kā var aizmirst...". Tikai, grāmatu saņemot jau fiziskā formā, atklāju, ka šai grāmatai jau ir vecākā māsa, kas iznākusi pērnvasar "Skaists bij' tas laiks…. Latvijas dzīves ainas 20. gs. 20.-30. gados". Protams, ka tuvākā vai tālākā nākotnē man noteikti gribas izlasīt arī šo iepriekš grāmatu.

Anitas Bormanes darbs ir ļoti skaista grāmata, pārpilna ar vēsturiskām fotogrāfijām ar cilvēkiem un interjeriem no 20.gadsimta sākuma un tajā apkopoti ārkārtīgi daudz datu, galvenokārt no tā laika medijiem. Grāmata ir nestandarta izmēra, nedaudz augstāka nekā parasti, kas var kaitināt cilvēkus, kuriem patīk grupēt vienāda izmēra grāmatas plauktos pēc krāsām. Savukārt izmantotais papīrs ir ļoti patīkams taustei, glancēts, fotogrāfijas uz tā izskatās kvalitatīvi, bet dažreiz, pāršķirot lapas, gadās nobraukt pār tām ar nagu un uz papīra paliek tumšas švīkas, kas gan neietekmē lasīšanas baudu. Anotācija sola, ka šajā grāmatā atspoguļojas ne tikai dzīves svinēšana un baudīšana, bet arī atklājas daža laba satraucoša ainiņa. Nudien pārmaiņus šķiet, ka aprakstīta Latvija, kur dzīve norit Lieliskā Getsbija ballītes garā, un brīžiem lasītājs tiek iemests dziļā nabadzības bedrē, kur cilvēki kuļas kā nu māk un sanāk. Dzīve Latvijā, kā izrādās, vienmēr bijusi krasu kontrastu pilna. 

Dace Vīgante "Ledus apelsīns"

Pļavas smilgu dziļais rāmums, Padomju savienības izjauktās ģimenes un kultūras ķēde, spēcīgi kontrasti, dzīve monologā, gari atmiņu virknējumi, Padomju sadzīves mini enciklopēdija un tik dažādā mīlestība. Tā es vienā teikumā varētu raksturot Daces Vīgantes stāstu krājumu "Ledus apelsīns". Mazas ainiņas, etīdes par laiku, par zaudēto, iegūto, pagājušo, bet ne par nākošo, tādas sastingušas glezniņas, kas tomēr elpo pašas par sevi. Taču šāds raksturojums ir kopējā izjūta par grāmatu, jo krājuma apjomīgākais stāsts ir ļoti garš - lasot to, pat aizmirstas, ka jābūt arī citiem stāstiem. Lasot elektroniski nevaru pateikt precīzu sadalījumu starp stāstiem lappušu apjomā, bet pirmā grāmatas apmēram puse lasītājam mulsinoši liek domāt, ka rokās tiek turēts romāns.  Jau biju lasījusi autores otro stāstu krājumu "Tad redzēs", kas man patika, tāpēc ar lielu interesi ķēros klāt arī "Ledus apelsīnam". Taču rakstīt par šo grāmatu ir grūti, jo galvā grozās domas gandrīz kā par divām atsevišķām grāmatām, šo stāstu krājumu patiešām varētu gluži vai sacirst divās neatkarīgi dzīvojošās daļās - "Ledus okeāns" un pārējie.

Gundega Repše triloģija "Smagais metāls"

Pēc Gundegas Repšes jaunākās grāmatas "Skiču burtnīca. Simts" izlasīšanas pievērsos arī rakstnieces agrākas daiļrades iepazīšanai, tuvākajā bibliotēkā pieteicu tur pieejamo un, pati nemanot, ieķēros uzreiz triloģijā "Smagais metāls". Tāds nu man tas putns galvā ieperinājies, kas neļauj izlasīt tikai vienu no komplekta, tāpēc lasīju vien visus pēc kārtas. Lai arī sākotnēji biju domājusi katrai no šīm grāmatām veidot atsevišķu ierakstu, sapratu, ka tās nevar "raut nost" citu no citas un veidoju par visām kopīgu rakstu. Gundegas Repšes triloģijā "Smagais metāls" ietilpst "Alvas kliedziens" (izdota 2002.gadā), "Vara rati" (izdota 2006.gadā) un "Dzelzs apvārdošana" (izdota 2011.gadā). Visas trīs grāmatas izdotas arī vienos vākos 2012.gadā.

Šīs triloģijas galvenā varone daļēji ir autores pašas personības atspoguļojums. Grāmatās iekļauti Gundegas Repšes pašas biogrāfiskie pieturpunkti, uz ko norāda, piemēram, "Alvas kliedzienā" iekļautie tēli, kas ir labi nolasāmi no autores pašas dzīves - tēvocis, tante, mamma. Vienlaikus, piemēram, "Dzelzs apvārdošanā" autore it kā izsmej tos lasītājus, kuri mēģina vienmēr sasaistīt literāro tēlu ar reālu cilvēku, meklē prototipus un iedvesmas, jo tas viss taču ir tikai autores prāta darbs, brīvo domu lidojums.

Jana Egle "Svešie jeb miļeņkij ti moj"

Aizvadītais gads Latvijā šķiet bijis stāstu uzvaras gads. Varbūt man pašai tā šķiet, jo biežāk stāstiem esmu ķērusies klāt. Par Janas Egles stāstu krājumu "Svešie jeb miļeņkij ti moj" biju lasījusi daudzu citu blogu rakstītāju atsauksmes, pamatā labas un sajūsminātas, bet līdz manām rokām grāmata vēl nebija nonākusi. Kad portālā Satori izlasīju Janas Egles stāstu "Pīle" sajutu pēkšņu vajadzību lasīt vēl šīs autores stāstus un nonācu pie krājuma "Svešie jeb miļeņkij ti moj", ko galu galā neatradu vis bodē, bet gan mīļas draudzenes plauktā. 

Vladimirs Nabokovs "Camera Obscura"

Ja man jautātu, vai man patīk Vladimira Nabokova daiļrade, es noteikti atbildētu apstiprinoši. Taču tas ir dīvaini, jo līdz šim biju lasījusi tikai vienu Nabokova darbu un tā bija "Lolita", jāatzīst gan, ka mazās nimfetes stāstu esmu lasījusi vairākas reizes. 

Iznākot jaunam Nabokova daiļrades tulkojumam latviešu valodā, nolēmu šo savu mīlestību pret autoru neatstāt tikai viena izlasīta darba līmenī un likos gultā ar "Camera Obscura".

Mikolajs Ložiņskis "Grāmata"

Tik vienkāršs, cik vienkāršs ir nosaukums, ir arī saturs. Poļu rakstnieks Mikolajs Ložiņskis uzrakstījis par savu ģimeni pavisam vienkāršās kategorijās darbu "Grāmata". Tas ir savstarpēji saistītu īsu, šķietami ikdienišķu darbību un notikumu apraksts. "Grāmata" atspoguļo trīs paaudžu attiecību risinājumus, mezglus un šķetinājumus 20.gadsimtā, galvenokārt Polijā. Protams, ka rakstot par ģimenes dzīvi neizbēgama ir arī sastapšanās ar lieliem 20.gadsimta notikumiem - karš, ebreju emigrācija, bēgšana, neaizbēgšana. Īsi epizodiski uzplaiksnījumi kā momentuzņēmumi ģimenes fotogrāfiju albūmā. Tāpat kā darba nosaukums "Grāmata" ir askētisks, tā arī nodaļu nosaukumi ir eleganti vienkārši, piemēram, Brilles, Telefons un citi.

Anšlavs Eglītis "Homo novus" grāmata un filma

Man šķiet, ka šodien vairs nav neviena puslīdz inteliģenta cilvēka, kurš patērē ziņu medijus un nezinātu, kas ir Anšlava Eglīša "Homo novus". Tā ir? Arī es turpinu misiju "redzēt visas Latvijas simtgades filmas", bet šai izvēlējos pirms skatīšanās arī izlasīt grāmatu. Manās rokās nenonāca jaunais par godu filmai izdotais glancētais "Homo novus" grāmatas eksemplārs. Tamdēļ lasīju 1992.gadā izdevniecībā "Zinātne" sērijā "Romāns - pagātnes liecinieks" iznākušo grāmatu. Ak, un lasīju ar neizmērojamu baudu! Starp citu, vērts piebilst, ka grāmatas beigās ir izskaidroti pieminētie termini, varoņu leksikā izmantotie svešvalodu vārdi un īsi aprakstīti pieminētie reāli dzīvojušie mākslinieki.

Īsumā stāsts ir par Juri Upenāju - lauku puisi, mākslinieku ar Daugavpils skolas diplomu, kurš atbraucis uz Rīgu jaunu dzīvi meklēt. Laimīgas sakritības pēc viņš pa taisno no vilciena nonāk īsteni bohēmiskā mākslinieku burziņā un var veiksmīgi veidot savu karjeru puslīdz kā iecerējis. Tikai līdz ar karjeru un jaunu dzīvi patiesībā veidojas arī pavisam jauns cilvēks jeb homo novus.

Kai Ārelaida "Pilsētu dedzināšana"

Grāmatas dažādu sakritību rezultātā mēdz "atnākt" pie manis pašas, jau kādu laiku man seko mūsu kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - autoru darbi. Šoreiz igauņu rakstnieces Kai Ārelaidas darbs "Pilsētu dedzināšana" par Tartu 1950-tajos un 1960-tajos gados. Igaunijā grāmata iznāca 2016.gadā un esot ieguvusi lielu popularitāti, latviešu valodā grāmata bija pirmais tulkotais izdevums un, manuprāt, lieliski iekļaujas laikā, kad Latvijā iznāk latviešu autoru darbi sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Tas ir vēl viens stāsts par laiku kad daudz runāt bija bīstami. Cilvēki ir tik ļoti pazuduši klusumā, ka paši kļuvuši par klusumu.

Inguna Ula Cepīte "Ulsiks"

Uz vāka redzamais jautrais un delverīgais meitēns, kā arī šķietami nenopietnais nosaukums vedina domāt, ka lasītājs iegūs tādu paviegla rakstura lasāmvielu par vasarīgām blēņām un liderībām. Patiesībā autore pavēra man logu uz pasauli, ar kuru esmu maz pazīstama, uz noteiktu aprindu inteliģences dzīvi caur maza bērna skatījumu. Tieši maza bērna redzētais nereti ir vispatiesākais un vismazāk ideoloģijas sakropļotais vai iegrožotais un tā tas ir arī šoreiz. "Ulsiks" ir mazas meitenes skatījums uz dzīvi 20.gadsimta 60. - 70.gados, paralēli norisot gan vecāku, kordiriģentu Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša, darba, radošajai un ikdienas dzīvei, gan dažādiem vietēji un starptautiski svarīgiem kultūras notikumiem.

Lēlo Tungala "Biedrs bērns"

Vienlaikus ar Latviju savu simtgadi svin arī pārējās Baltijas valstis, Lietuva un Igaunija, un nupat izlasīto igauņu rakstnieces Lēlo Tungalas grāmatu "Biedrs Bērns" es varētu nosaukt par vēl vienu simtgades pasākumu vispozitīvākajā šī vārdu salikuma nozīmē. Lai arī grāmata rakstīta astoņus gadus un igauņu valodā izdota jau 2008.gadā, šogad kā viens no Igaunijas simtgades pasākumiem kaimiņvalstī iznākusi filma pēc šīs grāmatas motīviem. Ak, cik ļoti ceru to kādreiz skatīt arī Latvijas kinoteātrī, jo grāmata man ļoti, ļoti patika! Romāna pilnais nosaukums ir “Biedrs bērns un lielie cilvēki – vēl viens laimīgas bērnības stāsts”, kas vienlaikus ir gan ļoti aprakstošs, gan nedaudz melojošs.

Andris Akmentiņš "Skolotāji"

Ir beidzies viens apjomīgs posms manā lasīšanas dzīvē, proti, noslēdzies izdevniecības "Dienas Grāmata" 13 romānu cikls "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Pēdējā šī latviešu autoru kopuma grāmata ir Andra Akmentiņa romāns "Skolotāji", kas sniedz ieskatu 50. un 60. gados jeb tā sauktajā Hruščova laikmetā, atkusnī. Lasītājs tiek ielikts just un dzīvot līdzi varoņiem laikā, kad tiek nosodītas Staļiniskās represijas, totalitārais režīms, pirms tam izsūtītie cilvēki tiek atbrīvoti no izsūtījuma vietām un GULAGa nometnēm (tiesa gan ne bez nosacījumiem), vienlaikus komunistiskā partija ir visa māte un lojalitāti tai, kā arī dažādu plānu izpildi neviens nav atcēlis. 

Līdz šim Andris Akmentiņš (īstajā vārdā Andris Grīnbergs) rakstīja dzeju un līdzīgi kā Inga Gaile ar savu šīs sērijas romānu "Stikli" arī Akmentiņš ar "Skolotājiem" debitē prozas žanrā. Tas uzliek savu vērtētāja zīmogu - debiju vienmēr vērtē mazliet atšķirīgāk, kas gan nav ne labi, ne slikti.

Andris Kolbergs "Mendela Davidsona briljanti"

Detektīvžanra un kriminālžanra grāmatas manā grāmatu plauktā nav patstāvīgi iemītnieki un pat ne biežs viesis. Saņemot izdevniecības "Dienas grāmata" piedāvājumu, nespēju pretoties vilinājumam izlasīt uzreiz trīs sev neierasta žanra grāmatu tiesu vienos vākos. Latviešu autors Andris Kolbergs labi zināms tiem, kuri iecienījuši lasīt par visādie žmurikiem un noziegumiem, bet man viņš ir jaunatklājums. Grāmata "Mendela Davidsona briljanti" ir triloģija vienos vākos - kopā salikti trīs romāni, kas iepriekšējos gados iznākuši katrs atsevišķi. Darbu "Pulkstenis ar atpakaļgaitu", "Klaunu maršs šausmu tirgū" un "Sieviete melnā" vienojošais elements ir triloģijas kopīgajā nosaukumā pieminētie Mendela Davidsona briljanti, arī daži varoņi ceļo līdzi no pirmās līdz pēdējai grāmatai.