Vecas fotogrāfijas pēdējā laikā ir mana vājība, savukārt teksti par aizgājušiem laikiem ir mana vājība jau sen. Šoreiz ar izdevniecības laipnu gādību esmu ķērusies klāt Anitas Bormanes apkopojumam par dzīvi Latvijā pagājušā gadsimta 20. - 30.gados "Kā var aizmirst...". Tikai, grāmatu saņemot jau fiziskā formā, atklāju, ka šai grāmatai jau ir vecākā māsa, kas iznākusi pērnvasar "Skaists bij' tas laiks…. Latvijas dzīves ainas 20. gs. 20.-30. gados". Protams, ka tuvākā vai tālākā nākotnē man noteikti gribas izlasīt arī šo iepriekš grāmatu.
Anitas Bormanes darbs ir ļoti skaista grāmata, pārpilna ar vēsturiskām fotogrāfijām ar cilvēkiem un interjeriem no 20.gadsimta sākuma un tajā apkopoti ārkārtīgi daudz datu, galvenokārt no tā laika medijiem. Grāmata ir nestandarta izmēra, nedaudz augstāka nekā parasti, kas var kaitināt cilvēkus, kuriem patīk grupēt vienāda izmēra grāmatas plauktos pēc krāsām. Savukārt izmantotais papīrs ir ļoti patīkams taustei, glancēts, fotogrāfijas uz tā izskatās kvalitatīvi, bet dažreiz, pāršķirot lapas, gadās nobraukt pār tām ar nagu un uz papīra paliek tumšas švīkas, kas gan neietekmē lasīšanas baudu. Anotācija sola, ka šajā grāmatā atspoguļojas ne tikai dzīves svinēšana un baudīšana, bet arī atklājas daža laba satraucoša ainiņa. Nudien pārmaiņus šķiet, ka aprakstīta Latvija, kur dzīve norit Lieliskā Getsbija ballītes garā, un brīžiem lasītājs tiek iemests dziļā nabadzības bedrē, kur cilvēki kuļas kā nu māk un sanāk. Dzīve Latvijā, kā izrādās, vienmēr bijusi krasu kontrastu pilna.
Man personīgi ļoti interesantas šķita nodaļas par dzīvošanu uz parāda, par vekseļiem un parādzīmēm, kas to ļāva darīt. Arī par lombardu veidošanos un attīstību bija interesanti lasīt. Savukārt nodaļa par ierēdņu algām un daudzumu tā laika Latvijā spilgti parāda, ka laiki mainās, bet aktualitātes ne - ierēdņu ir daudz (brīžiem krietni par daudz, kas atsauc vecajās filmās redzētās un citās grāmatās lasītās ainas par to, ka amatus izveidoja pa draugam un radam, jo savējie taču jāiekārto. Ha! Bet tas taču arī nav aizmirsts arī mūsdienās!), bet tiem maksā mazas algas, kas daudzus labos speciālistus dzen privātuzņēmēju birojos. Turklāt skolotāju un mediķu algas arī tajos laikos bijušas zem katras kritikas.
Šis darbs galvenokārt veidots no dažādiem statistikas datiem un izrāvumiem no tā laika preses, tamdēļ gluži likumsakarīgi, ka rindām uzskaitīti dažādi cipari, ierēdņu algas tajā un citā gadā, mērogam ir cenas dažādiem pārtikas produktiem un precēm, taču tas viss ir pagalam nepārskatāmi. Vienlaidus rindās un teikumos šie skaitļi gluži vai saplūst kopā, manuprāt kaut kāda veida grafiki vai tabulas padarītu šos datus nedaudz pārskatāmākus un labāk uztveramus. Taču cipari nav galvenais, kas veido šo grāmatu, galvenie ir cilvēki. Pa drusciņai ieskicēti vairāku Latvijā tolaik ietekmīgu ģimeņu stāsti un likteņi, kas mudina arī uz plašāku lasīšanu citos avotos.
Vēl man patika nodaļa par pensiju sistēmas veidošanu Latvijā un interesanti, ka pirmais mūža pensijas saņēmējs Latvijā bija Dainu tēvs Krišjānis Barons. Latvijas valdība 1920.gadā nolēma viņam izmaksāt 1200 rubļus jeb 24 latus mēnesī. Drīz šo apmēru palielināja un pensijas piešķīra arī vairākiem citiem kultūras darbiniekiem. Ja pareizi sapratu, 20. - 30.gados tiesības uz pensiju bija arī strādājušā cilvēka ģimenes locekļiem, kuri paši nestrādāja, savukārt par īpašiem nopelniem piešķirtās pensijas pēc saņēmēja nāves varēja mantot sievas un bērni.
Īsumā - šī grāmata attēlo, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais - gan bagātībā, gan nabadzībā, gan valsts iekārtā, kas nudien neļauj aizmirst. Ļoti skaista un nostaļģiju veicinoša grāmata, kas vienlaikus parāda, ka gluži rožaini viss nebija arī šķietami pārticīgajā Latvijā pirms Kārļa Ulmaņa apvērsuma. Grāmata "Kā var aizmirst..." itin labi iederēsies gan vecmāmiņas tamborētu mežģīņu rotātajā grāmatu plauktā, gan jaunāka lasītāja krājumā.
P.S. Muzikālais atmosfēras radītājs Alfrēds Vinters "Kā var aizmirst" un vēl šī pati dziesma citā izpildījumā - Mariss Vētra
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru