Bija viens posms, kad daudzi cilvēki, kam sekoju Twitterī, bija izlasījuši Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, Kas Nogrieza Man Matus". Tas pat nebija stāstu iznākšanas gads (2011), bet kaut kad pēc tam. Lasīju sajūsmas pilnus 140 zīmes garus ieteikumus, pamudinājumus autorei rakstīt vēl, apgalvojumus, ka nekas tāds vēl nav lasīts. Tobrīd grāmata man nebija rokas stiepiena attālumā pieejama, nedaudz pat piemirsu savu vēlmi pārbaudīt, vai tiešām tad ir tik laba. Fizisku grāmatas eksemplāru tagad noteikti vajadzētu meklēt kā ar uguni, elektroniski gan tā ir pieejama nopirkšanai un arī klausāmgrāmata aktrises Ineses Pudžas lasījumā esot izveidota (bet nekādi neatrodu, kas noticis ar vietni "Fabula"). Salīdzinoši nesen šī grāmata tapusi pieejama lasīšanai bez maksas elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv un beidzot izmantoju iespēju to izlasīt. Kaut kā neuzrunāja ne stils, ne valoda, ne saturs. Brīžiem autores izmantotās metodes pat kaitināja, tik ļoti kaitināja, ka biju gatava mest lasīšanu pie malas. Kaut kā līdz beigām izmocīju.
Lasot grāmatas, pierakstu savas domas, kas rodas lasīšanas brīdī. Piefiksēju arī citātus un domugraudus. Par šo grāmatu manās lasīšanas piezīmēs dominē vārdi "besī" un "kaitina". Stāsti man šķita nepabeigti, kā steigā uzmestas skices, kam beigās vien salikti komati. Tiem šķietami trūka kaut kāda loģiska kāpuma un kulminācijas, arī atrisinājuma bieži vien nebija. Visvairāk kaitināja tieši nemitīgie vienas frāzes atkārtojumi, kas radīja sajūtu, ka bija jāizpilda kaut kāds minimālā vārdu daudzuma nosacījums.
Visu stāstu vienojošais ir darbība kaut kad deviņdesmitajos, kad Latvijā noris straujas pārmaiņas ne tikai valsts pārvaldē, bet arī cilvēkos. Cauri šo stāstu tēliem saskatāms apjukums, destruktīvisms, nespēja atrast savu vietu mainīgajā, taču iztiekot bez ikdienišķām sadzīves etīdēm, man ir divas versijas - vai nu viņus tajā papildus visam citam ārēji notiekošajam ievedis alkohols, vai arī alkohols ir tikai likumsakarīga piedeva. Naida gan tur nav, pat pagājušas attiecības ar kādreiz mīļotajiem fiksētas ar domu "esmu gatava mīlēt atkal". Šie septiņi stāsti tapuši laika posmā no 2003. līdz 2004. gadam un pirmo reizi krājums izdots 2011. gadā. Tas tika nominēts Latvijas literatūras gada balvai kā «Spilgtākā debija» un arī ieguva šo balvu kā gada daudzsološākais pieteikums Latvijas rakstniecībā. Ja ir vēlme gūt priekšstatu par šo grāmatu, literatūras interneta žurnālā "Punctum" lasāms mūziķim un dažādu virzienu māksliniekam nelaiķim Hardijam Lediņam veltītais stāsts "Likvidators, trakā cilvēka brālis".
Zināmā mērā spēju saskatīt kaut ko līdzīgu Jāņa Joņeva darbā "Jelgava 94" lasītajam, par ko nebūt nebiju sajūsmā, tikai nespēju skaidri definēt kādas tieši līdzības saskatīju. Varbūt tas bija kaut kāds deviņdesmito gadu jauniešu sacelšanās gars, kas izplīvo cauri abām grāmatām. Joņeva grāmata izdotas divus gadus pēc Želves. Varbūt laiks bija tāds, ka šāda tipa stāsti no rakstniekiem nāca ārā steriem? Līdzīgi taču lāgiem ir arī ar citiem tematiem, kas atspoguļoti viens pēc otra dažādu autoru darbos, piemēram, latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju un izdzīvošanas stāsti. Jāatzīst gan, ka man grūti par to veikt padziļinātu informētu spriedumu. Savukārt muzikāli Želves stāsti par trakajiem cilvēkiem viņai apkārt atgādina kaut ko no Gogol Bordello. Uzlieciet fonā, ja izlemjat lasīt Želves stāstus. Man īpaši nepatika, bet lasīt var un daudz laika arī nebūs zaudēts, jo lappušu šajā grāmatā nav daudz.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru