Guntars Svilis "Bet kas būs ar mums?"

Guntars Svilis ienācis literatūrā ar ļoti atklātu autobiogrāfisku stāstu par savu bērnību, kas aizvadīta pārmaiņu laikos. Kā vēsta vāks - piezīmes no bērnības deviņdesmitajos. Nebūšu oriģinālāka par citiem, kas jau rakstījuši atsauksmes par šo grāmatu, – arī es pretstatīšu tai savu pieredzi. Mana puslīdz apzinātā prāta bērnība bija nedaudz vēlāk – jau deviņdesmito gadu otrajā pusē un divtūkstošo sākumā. Tomēr arī es piedzīvoju šo to no Guntara Sviļa aprakstītā, piemēram, pirmos tik ļoti kārotos snikerus un seriālus kā rituālu, kas nosaka apkārt esošo pieaugušo dienas un darāmo darbu ritmu.

Guntariņš bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs labprāt iemalkoja sīvo, mamma plēsās darbos un ikdienas pienākumos, savukārt vecmāmiņa, kas dzīvoja kopā ar viņiem, it kā atradās savā kosmosā un pārliecībā, tomēr bija liels atbalsts mājas soļa diriģēšanā.

Stāsta darbība pamatā norisinās Latvijas mazpilsētā, uz Rīgu bija jābrauc galvenokārt pie ārstiem. Katrs brauciens bija liels notikums, nevis ikdienišķa parādība. Rīgas smaržas, krāsas, skaņas un kopējā noskaņa ļoti atšķīrās no Madonas.

Andra Manfelde "Vilcēni"

Andras Manfeldes jaunākais romāns "Vilcēni" noteikti ir tāds īsteni "Manfeldisks". It kā no anotācijas uz grāmatas pēdējā vāka viss tik skaidri un labi saprotams, taču izpildījums veikts tik ļoti poētiski un savīti, ka liek man kārtējo reizi izvērtēt - vai man patīk Andras Manfeldes stils? Ir skaidrs, ka autorei ir savs noteikts rokraksts, kas izpaužas gan bērniem paredzētajās grāmatās, gan pieaugušajiem.

Jūrmalā starp jūru un upi dzīvo dažādi cilvēki. Daļa no mainīgo deviņdesmito sabiedrības ir cilvēkveidīgi vilcēni jeb bērni, kuri veido paši savus likumus un izpratnes par dzīvi. Caur viena pusaudža Andžeja acīm un muti lasītājs uzzina par neizdibināmo un noslēpumaino Vilcēnu, un par pārējiem bara locekļiem. Barā bez Vilcēna un Andžeja ir arī Zīmulis, Saņka Pristaņ, Būda Vilks, Brunčiks, Skeltons, Tauķis un Ričards Sarkans. 

Kristīne Želve "Meitene, kas nogrieza man matus"

Bija viens posms, kad daudzi cilvēki, kam sekoju Twitterī, bija izlasījuši Kristīnes Želves stāstu krājumu "Meitene, Kas Nogrieza Man Matus". Tas pat nebija stāstu iznākšanas gads (2011), bet kaut kad pēc tam. Lasīju sajūsmas pilnus 140 zīmes garus ieteikumus, pamudinājumus autorei rakstīt vēl, apgalvojumus, ka nekas tāds vēl nav lasīts. Tobrīd grāmata man nebija rokas stiepiena attālumā pieejama, nedaudz pat piemirsu savu vēlmi pārbaudīt, vai tiešām tad ir tik laba. Fizisku grāmatas eksemplāru tagad noteikti vajadzētu meklēt kā ar uguni, elektroniski gan tā ir pieejama nopirkšanai un arī klausāmgrāmata aktrises Ineses Pudžas lasījumā esot izveidota (bet nekādi neatrodu, kas noticis ar vietni "Fabula"). Salīdzinoši nesen šī grāmata tapusi pieejama lasīšanai bez maksas elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv un beidzot izmantoju iespēju to izlasīt. Kaut kā neuzrunāja ne stils, ne valoda, ne saturs. Brīžiem autores izmantotās metodes pat kaitināja, tik ļoti kaitināja, ka biju gatava mest lasīšanu pie malas. Kaut kā līdz beigām izmocīju. 

Dagnija Zigmonte "Pavasara krustceles"

Vai mūsdienās romānus vēl publicē turpinājumos laikrakstos vai žurnālos? Jāatzīst, ka kopš aiziešanas no darba radio es vairs diez ko bieži nelasu drukātos preses izdevumus, jo tie gluži vienkārši nav ikdienā pa rokai ērti aizsniedzami un par brīvu, kā tas bija darbā. Lai vai kā tas būtu tagad, bet agrāk romānus publicēt turpinājumos bija populāri, tā 1995.gadā darījusi arī Dagnija Zigmonte un aizvadītā gada beigās viņas darbs "Pavasara krustceles" beidzot izdots vienā grāmatā. Romantisks laikmetu iezīmējošs stāsts dažāda vecuma lasītājiem. Turklāt par daudzajiem slāņiem, ko šī grāmata sevī ietver, varētu uzrakstīt vismaz trīstik garāku tekstu.

Viktors Peļevins "Čapajevs un Tukšums"

Vai maz ir jēga mēģināt rakstīt atsauksmi krievu rakstnieka Viktora Peļevina darbam "Čapajevs un Tukšums"? Manuprāt, īsti nav, jo jēgas patiesībā arī nemaz nav. Ir tikai tukšums un tukšums esam mēs paši. Taču par šo grāmatu var mēģināt uzrakstīt pieturas punktus apjukušam lasītājam. Varētu par šo grāmatu varētu arī pateikt īsi - kas par murgu?! Taču man šķiet, ka Viktoram Peļevinam šis īsais izteikums varētu būt pat lielisks kompliments!

Viktors Peļevins ir pazīstams mūsdienu rakstnieks, tiek uzskatīts par krievu modernās literatūras celmlauzi, reti sniedz intervijas, rakstnieku burziņos nepiedalās, apreibinošas vielas nelieto un vispār pastāv pat mīts, ka tāda Peļevina nemaz nav (cik ļoti saskanīgi ar autora pausto viņa darbos!). Viņa lasītāji vai nu slavē un ceļ autoru dieva vietā vai klusē, kritiku izteikt par Peļevinu nav īsti pieņemts, jo beigās kritizētājs riskē sevi parādīt par neaptēstu augstākas matērijas saskatīt nespējīgu ļautiņu.

Arno Jundze "Sarkanais dzīvsudrabs"

Plauktā iegulst vēl viena grāmata no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šoreiz tā ir Arno Jundzes "Sarkanais dzīvsudrabs", kas vēsta par Latviju deviņdesmitajos gados. Tā sākas ar 1989.gada 31.decembri un noslēdzas ar 1999.gada šo pašu datumu, aptverot desmit gadus. Šķietami neapzināti esmu izvēlējusies vispiemērotāko laiku, janvāra beigas un februāra sākumu, lai lasītu darbu, kurā nozīmīga līnija skar neuzsākto lustrāciju, neatklātās VDK aģentu kartotēkas, viņu iejušanos jaunās pasaules apstākļos un barikādes.