Andras Manfeldes jaunākais romāns "Vilcēni" noteikti ir tāds īsteni "Manfeldisks". It kā no anotācijas uz grāmatas pēdējā vāka viss tik skaidri un labi saprotams, taču izpildījums veikts tik ļoti poētiski un savīti, ka liek man kārtējo reizi izvērtēt - vai man patīk Andras Manfeldes stils? Ir skaidrs, ka autorei ir savs noteikts rokraksts, kas izpaužas gan bērniem paredzētajās grāmatās, gan pieaugušajiem.
Jūrmalā starp jūru un upi dzīvo dažādi cilvēki. Daļa no mainīgo deviņdesmito sabiedrības ir cilvēkveidīgi vilcēni jeb bērni, kuri veido paši savus likumus un izpratnes par dzīvi. Caur viena pusaudža Andžeja acīm un muti lasītājs uzzina par neizdibināmo un noslēpumaino Vilcēnu, un par pārējiem bara locekļiem. Barā bez Vilcēna un Andžeja ir arī Zīmulis, Saņka Pristaņ, Būda Vilks, Brunčiks, Skeltons, Tauķis un Ričards Sarkans.
Lai arī deviņdesmitie gadi kā darbības laiks varētu uzspiest savu zīmogu, tas tomēr visai pamaz ir romāns par neseno vēsturi. Deviņdesmitie ir tikai fons, ieskicēts vieglos akvareļu krāsu toņos - razborkas, jumti, apšaudes, konkurējošie grupējumi, restorāns "Jūras pērle", maģis ar Vat iz lov uz pleca. Tas ir tikai anotācijā pieminētais "valsts pavasaris" fonā katra jaunieša pašam personīgajam pavasarim.
Kā jau romānā ar hormonu plosītiem pusaudžiem, tekstā ir daudz seksa. Tas netraucēja. Atklāti aprakstītās ainas arī netraucēja, viss savās vietās un kur piedienas. Taču pēc teksta par meiču ar stīvām kājām pēc ātra seksa šķirbainā šķūnī, tēla poētiskām mežģīnēm izvītās pārdomas par izdarīto un dzīves jēgu kaut kā šķita kā ielāps, kā nodeva pieaugušajiem lasītājiem.
Par "nodevām" runājot, man tā arī netapa skaidri tie vecā vīra pārdomu, sarunu ar savu mirušo sievu, iespraudumi nodaļu beigās. Jā, es sapratu, kur šis vīrs parādās romānā, jā, bija arī epilogs par šī vīra tēlu. Taču tā arī nesapratu priekš kam.
Par "Vilcēniem" vēl jāpadomā, kurai auditorijai tā būtu "pierakstāma"? Lasīšanas gaitā tā arī nesapratu - tas ir jauniešiem domāts romāns, vēsturiskā proza, vēstījums pieaugušajiem, kuri paši deviņdesmitajos bija jaunieši, nevaldāmi "vilcēni", kas neapturami kā vilcieni? Vai man bija jāsaprot? Nezinu. Bet man to būtu gribējies. Ļoti dīvaina pēcgarša šim izlasītajam darbam.
Autore romānu rakstījusi kā glābšanās instrukciju piecpadsmitgadīgajai sev. Vai tāpēc no puišu skatu punkta raudzījusies - lai aprakstītu kādai citai pusaudzei to vīrišķīgo pusi, kas nebūt nav rozā krāsā tērpta? Manfelde romānu "Vilcēni" raksturojusi kā poētiski brīvu un aizrautīgu tekstu par saknēm, piedošanu, nodevību. Tāds tas tiešām ir. Ilgi nevarēju ielasīties vai ieskrieties, bet, kad tas noticis, prāts joņo līdzi tēliem un viņu dzīves aizrautībai neapturamā burtu ritmā līdz pienāk pēdējais punkts.
Un ne jau aiz ļauna prāta rakstu savas subjektīvās pārdomas par prāta mežģīnēm. Tas palīdz ieskicēt, ka Andra Manfelde nav uzrakstījusi vienkāršu stāstu par trakulīgajiem pusaudžiem un viņu piedzīvojumiem. Tas ir ļoti daudzšķautņains romāns rakstnieces jau ierastajā teksta būves formā un stilā. Īsteniem Andras Manfeldes grāmatu cienītājiem noteikti patiks. Es savu patiku tā īsti vēl tikai meklēju.
Uz vāka tekstam vizuāli ļoti atbilstoša melnbaltās fotogrāfijas meistara Andreja Granta 90. gados radīta fotogrāfija, jo arī romāna ūdeņu bērni skrien savu karstumu noskalot ūdenī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru