trešdiena, 2020. gada 26. februāris

Jana Egle "Dzimšanas diena"


"Gaidīšanas laiks pat smalkmaizīti padara vērtīgāku, ilgotāku." /no stāsta "Baltā māja kalna galā"/

Dzimšanas dienas var būt tik ļoti dažādas - kādam priecīgas, kādam bēdīgas, kādam nenotikušas, bet vēl kādam pat divas. Tik dažādos dzimšanas svētkus un arī ceļu uz tiem parāda Janas Egles jaunā grāmata "Dzimšanas diena". Stāstu krājums lasītāja aci piesaista ar saulaini dzeltenu vāku un nedaudz biedējošas lelles daļām. Ja man tik ļoti bija patikuši abi iepriekšējie Egles krājumi "Gaismā" un "Svešie jeb miļeņkij ti moj", nevarēju nelasīt arī jauno krājumu. Anotācijā pieteikts, ka tie ir astoņi stāsti par sievietes dzīvi un dažādās publikācijās uzsvērts, ka tie esot stāsti sievietēm. Taču es nedomāju, ka šie ir stāsti tikai sievietēm - arī vīrieši lasītāji tajos noteikti kaut ko sev atradīs. Arī šajā Egles grāmatā nav tikai cukurvate un debesmanna, ir arī sāpes, smeldze, dusmas un bailes. Taču lasītājam pēc jaunā stāstu krājuma nepaliek satricinājums un nemiers. Ir viegli izlasīt, būt mirklī un dzīvot tālāk.


Iepriekšējā grāmatā "Svešie" it kā atsevišķie stāsti bija beigās savijušies vienotā romānā, savukārt "Dzimšanas dienu" Egle atgriezusies pie savstarpēji nesaistītiem stāstiem vienos vākos. Agrāk man stāsta forma ne pārāk patika, jo nevarēju paspēt iejusties, ielasīties, satuvināties ar tēliem, šķita, ka viss beidzas vēl nesācies un vispār izlasītais pārāk ātri aizmirstas. Taču laikam kā lasītāja esmu mainījusies, augusi vai gluži vienkārši esmu atradusi veidu, kā paturēt izlasītos stāstus sevī ilgāk. Nenoliedzams nopelns tajā ir arī pērn tik daudz iznākušajiem stāstu krājumiem latviešu valodā. Viens no veidiem, kā paturu stāstus galvā ilgāk (vismaz līdz atsauksmes rakstīšanas brīdim), ir īsi pierakstot stāsta sižetu un savas emocijas par to.

Janas Egles jaunākajā krājumā ir astoņi stāsti un visos galvenais tēls ir sieviete. Visas varones ir dažāda vecuma, atšķirīgu dzīves pieredzi un attiecīgi arī skatījumu. Vispār man ļoti patīk, kā šī autore spēj stāsta formā, ar tik nedaudziem vārdiem, izveidot plašu tēlu, iepazīstināt lasītāju ar varoni ļoti ierobežotā zīmju skaitā.

Stāstu "Pīle" jau pieminēju, rakstot atsauksmi par iepriekšējo krājumu, jo tieši šis nejauši Satori portālā atrastais stāsts bija mans iepazīšanās ceļš ar Janu Egli. Tikai pēc šī stāsta izlasīšanas sāku meklēt plašāku informāciju par autori, par viņas jau uzrakstīto. Tad nu man ir liels prieks, ka "Pīle" ir grāmatā. Šis teksts man liek iekšēji noskurināties arī tad, kad izlasīts jau apmēram devīto reizi.

Man ļoti patika krājuma pirmais stāsts "Dace un dvīņi", kas vienlaikus spēja iekļaut gan bērnišķīgās delverības, priekus un arī bēdas, gan parādīt pieaugušo pasauli un "delverības" turpat blakus. Emocionāli ļoti aizkustinošs bija "Parāds". Bet stāstam "Runaway train" pēc pirmajiem teikumiem es biju gaidījusi pilnīgi atšķirīgu izvērsumu un atrisinājumu. Bet ir labi arī tā, kā negaidīju.

Kopumā stāstu krājuma man ļoti patika. Teksti šķita ļoti daudzveidīgi gan tematiski, gan tēlu ziņā, taču vienlaikus plūda vienotā ritmā, nevienam īpaši "nelecot ārā" no kompozīcijas. Šoreiz pēc grāmatas varbūt nepaliku tik dziļās pārdomās kā tas bija, izlasot "Svešos" vai "Gaismā". Šajos stāstos, iespējams, varoņiem salīdzinoši mazāk likts ciest, tāpēc tie palikuši atmiņā kā rāmāki, spēcīgu saviļņojumu neskarti ūdeņi.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana