Vlada Spāres stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" koši melnais vāks man jau bija pavīdējis gar acīm, bet ar autora daiļradi pazīstama nebiju, tāpēc lasīt jaunumu nesteidzu. Grāmatu lasītāju klubiņā pašķirstīju grāmatiņu un acis aizķērās aiz dažām rindkopām, pasmaidīju, aizņēmos izlasīt visu grāmatu. Es nemēdzu dienām ilgi prātot par nupat pabeigto grāmatu, kavējoties ķerties pie nākamās. Tāpat arī šoreiz - aizvēru Daces Rukšānes "Ķīpsalas putni" pēdējo vāku un uzreiz arī vēru vaļā Vlada Spāres krājumu. Tieši tamdēļ interesanti, bet tikpat kā nejutu pāreju no viena autora pie cita. Jā, Vlada Spāres tēli paliek sava stāsta ietvaros un neiet viesos uz citiem stāstiem, kā to dara Rukšānes tēli Ķīpsalā, taču noskaņās starp abām grāmatām manā galvā izveidojās neizskaidrojama saite. Rukšānes tēli ar saviem putniem galvā un pēdējā stāsta "Ola" varone gatava doties uz slimnīcu, un arī Spāres varoņi padzīvojas gan pa slimnīcu, gan pasnaikstās turpat pie logiem (un ne tikai) un visādu kustoņu galvā Spāres stāstu varoņiem arī gana.
Lai nu kā ar tām saiknēm vai sakritībām, Vlada Spāres stāsti man patika. Tāds īstens noskaņu kopums - nāves un neapmierinātības dvakas pavadīts. Vislabāk man atmiņā palicis tieši titulstāsts "Gājiens ar klibo zirdziņu", kā arī "Nelaimes putns". Negribu maitāt atklāšanas prieku kādam topošam krājuma lasītājam, tāpēc neiztirzāšu šos stāstus. "Nelaimes putns", piemēram, izlasāms arī internetā, interneta dzīlēs atrodams arī spēcīgais krājumu atklājošais stāsts "Zemenes mazajam brālim". Pie tā es mazliet biju gatava pat paraudāt. Savukārt pārējos stāstus uztvēru ar vieglu humora dzirksti par dzīves līkločiem, vairāk vai mazāk paredzamām nelaimēm un to, ka cilvēka nelaimju cēlonis bieži vien ir paša cilvēka stulbums, nevis ārējie apstākļi. Īpaši traģikomisks man šķita stāsts "Astrālās saites".
Autors stāstnieks iejuties gan sieviešu, gan vīriešu ādā, dažādu vecumu cilvēkos un to izdarījis apbrīnojami krāsaini un daudzpusīgi. Patiešām radās realitātes pieskāriena sajūta, nevis blāvs atspoguļojums mēģinājumam vienam cilvēkam kaut ko izdomāt pašam no sevis.
"Tavs dēls cīnījās par savu laimi un uzvarēja. To mūsdienās reti kurš spēj. Mūsdienās laime nav modē. Cilvēki dzīvo šā tā, ka tik diena vakarā." /133/lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru