Vlada Spāres stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" koši melnais vāks man jau bija pavīdējis gar acīm, bet ar autora daiļradi pazīstama nebiju, tāpēc lasīt jaunumu nesteidzu. Grāmatu lasītāju klubiņā pašķirstīju grāmatiņu un acis aizķērās aiz dažām rindkopām, pasmaidīju, aizņēmos izlasīt visu grāmatu. Es nemēdzu dienām ilgi prātot par nupat pabeigto grāmatu, kavējoties ķerties pie nākamās. Tāpat arī šoreiz - aizvēru Daces Rukšānes "Ķīpsalas putni" pēdējo vāku un uzreiz arī vēru vaļā Vlada Spāres krājumu. Tieši tamdēļ interesanti, bet tikpat kā nejutu pāreju no viena autora pie cita. Jā, Vlada Spāres tēli paliek sava stāsta ietvaros un neiet viesos uz citiem stāstiem, kā to dara Rukšānes tēli Ķīpsalā, taču noskaņās starp abām grāmatām manā galvā izveidojās neizskaidrojama saite. Rukšānes tēli ar saviem putniem galvā un pēdējā stāsta "Ola" varone gatava doties uz slimnīcu, un arī Spāres varoņi padzīvojas gan pa slimnīcu, gan pasnaikstās turpat pie logiem (un ne tikai) un visādu kustoņu galvā Spāres stāstu varoņiem arī gana.
