Ar Kristīnes Stakenas krājumu "Šis nav mans žanrs. Māmiņdzeja" ir vēl sarežģītāk. Mēs kādreiz esam strādājušas kopā. Neesam bijušas tik tuvas, lai teiktu, ka pazīstu viņu pa īstam, bet pietiekami, lai, lasot viņas tekstus, aiz tiem redzētu arī cilvēku. Tiesa, redzu to cilvēku, kuru pazinu toreiz. Vēl pirms bērniem. Pirms mammas identitātes. Pirms dzīves pieredzes, kas mūs abas, visticamāk, ir pamatīgi izmainījusi.
Lasot šo krājumu, es pieķēru sevi pie domas - ja tas man būtu nonācis rokās laikā, kad piedzima mans pirmais bērns, iespējams, tas būtu palīdzējis. Varbūt ātrāk saprast, ka neesmu viena. Ka galva ir ķīselī nevis tāpēc, ka bērns ir slikts vai dzīve ir slikta, bet tāpēc, ka mātišķība reizēm vienkārši ir ļoti sarežģīta pieredze. Un tagad, kā divu bērnu mamma, to redzu pavisam skaidri. Droši vien, daļu šīs dzejas varētu uztvertu kā veidu, kā izlikt ārā frustrāciju, sāpes un emocijas, kas nāk līdzi pēc bērna piedzimšanas. To var darīt terapeita kabinetā. Bet to var darīt arī dzejā.
