Kristīne Stakena "Šis nav mans žanrs. Māmiņdzeja"

Par dzeju es rakstu reti. Galvenokārt tāpēc, ka nekad neesmu sevi uzskatījusi par cilvēku, kurš spēj nolasīt visas tās jēgas, zemjēgas un sajēgas, ko dzejnieki mēdz paslēpt starp rindām. Tāpēc arī parasti no dzejas vērtēšanas izvairos.

Ar Kristīnes Stakenas krājumu "Šis nav mans žanrs. Māmiņdzeja" ir vēl sarežģītāk. Mēs kādreiz esam strādājušas kopā. Neesam bijušas tik tuvas, lai teiktu, ka pazīstu viņu pa īstam, bet pietiekami, lai, lasot viņas tekstus, aiz tiem redzētu arī cilvēku. Tiesa, redzu to cilvēku, kuru pazinu toreiz. Vēl pirms bērniem. Pirms mammas identitātes. Pirms dzīves pieredzes, kas mūs abas, visticamāk, ir pamatīgi izmainījusi.

Lasot šo krājumu, es pieķēru sevi pie domas - ja tas man būtu nonācis rokās laikā, kad piedzima mans pirmais bērns, iespējams, tas būtu palīdzējis. Varbūt ātrāk saprast, ka neesmu viena. Ka galva ir ķīselī nevis tāpēc, ka bērns ir slikts vai dzīve ir slikta, bet tāpēc, ka mātišķība reizēm vienkārši ir ļoti sarežģīta pieredze. Un tagad, kā divu bērnu mamma, to redzu pavisam skaidri. Droši vien, daļu šīs dzejas varētu uztvertu kā veidu, kā izlikt ārā frustrāciju, sāpes un emocijas, kas nāk līdzi pēc bērna piedzimšanas. To var darīt terapeita kabinetā. Bet to var darīt arī dzejā.

Ieva Samauska "Gulošais policists un sapnis"

Lai arī pati ar dzeju esmu uz "jūs", dēlam cenšos piedāvāt daiļliteratūru dažādos veidos. Jaunākā dzejas grāmata Ievas Samauskas "Gulošais policists un sapnis" mūsmājās ienāca kā izdevniecības dāvana. Latviešu rakstniece Ieva Samauska roku jau pamatīgi ietrenējusi dažādos literārajos žanros, taču man līdz šim viņas darbus nebija sanācis lasīt. Viņas jaunākajam veikumam, dzejas krājumam bērniem, ilustrācijas veidojusi Evija Timma-Novika. Grāmata paredzēta bērniem vecumā no pieciem gadiem, tāpēc drošu sirdi ķēros tai klāt kopā ar savu bez piecām minūtēm piecgadnieku.

Ulfs Starks "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs"

Turpinu savilkt pagājušā gada galus ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju. Pirmspēdējā no saraksta ir zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) dzejoļu grāmata "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs". Latviešu valodā atdzejojis Juris Kronbergs (viņa paša dzejas grāmatu bērniem "Laika bikses" tikko jau apskatīju blogā). Ilustrāciju autore ir Somijas zviedru māksliniece Linda Bundestama (Linda Bondestam). 

Grāmata paredzēta pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada sarakstā ieteikta lasīšanai no piecu gadu vecuma. Vai es grāmatu sapratu? Īsti ne. Vai mans četrarpus gadus vecais bērns saprata? Nē, bet apskatīja ilustrācijas, meklēja katra dzejoļa galveno tēlu tajās un laikam jau saprata, ka tādas būtnes realitātē nepastāv, tāpēc tikai pāris reižu apjautājās, kāpēc mēs tādas neesam redzējuši un kur varam ieraudzīt. Būtībā šis dzejas kopums piecus un vairāk gadus veciem bērniem, domāju, varētu būt īsti piemērots gan interesēm, gan attīstībai un dažādu spēju treniņam.

Juris Kronbergs "Laika bikses"

Kaut kā esmu aizkavējusies ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada saraksta grāmatu apguvi. Līdz janvāra beigām jāaizpilda anketa par izlasīto un tāpēc steidzu izlasīt to, kas jau sen nopirkts gaida plauktā lasīšanu. Manā sarakstā lasāms bija Jura Kornberga dzejoļu krājums "Laika bikses", ko BJVŽ iesaka lasītājiem vecumā no 15 gadiem. Ilustrāciju autore mums ar dēlu jau zināmā Anete Melece (piemēram, viņas grāmata "Kiosks"). Jura Kronberga dzejoļu krājums izdots 2019.gadā, bet ieņem trešo vietu starp izdevniecības "Liels un mazs" 2020.gadā populārākajām grāmatām. Tajā Laiks apskatīts visai plašā redzējumā - kā kaut kas dzīvs, bet nemainīgi pastāvošs, ar ieradumiem, ar īpatnībām, bet negaistošs.

Inese Zandere "Bērns, kas neiekrita"

Vasara un bērnu traumatisms šķiet kā vienā batutā nesaraujami lēkājoši jēdzieni. Domājot par Ineses Zanderes dzejoļu krājuma "Bērns, kas neiekrita" atsauksmi, nejauši uzgāju interviju ar Rīgas Stradiņa universitātes rektoru profesoru Aigaru Pētersonu portālā ārsts.lv. Viņš tajā norādīja, ka Latvija bērnu traumatisma ziņā ir līderpozīcijā, bet vecāku ziņā ir vismaz 70% no tām iespējām, kā un cik sekmīgi varam novērst bērnu traumatismu. Taču, lai vecāki zinātu, kas viņiem jādara, tas ir jāmāca visdažādākajos veidos. 

Vismaz virsrakstu līmenī, man ziņas par bērnu traumām nepaslīd garām nemanītas. Šādi apraksti palīdz laiku pa laikam pārskatīt situāciju arī mūsu mājās un pagalmos un laikus novērst iespējamos riskus. Biedinoši ziņu virsraksti neļauj atslābināt modrību, jo pieaugušā modrība, manuprāt, ir galvenais priekšnoteikums bērna drošībai.

Gunta Šnipke "Ceļi"

Turpinot iepazīties ar Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem esmu izlasījusi Guntas Šnipkes dzejas krājumu "Ceļi" 

un tieši no autores izmantotā rakstības stila esmu iedvesmojusies 

arī es šīs atsauksmes rakstīšanas veidā ņemiet vien par labu 

kā ir un es pat nepiktotos ja nespēsiet izlasīt 

līdz galam jo iespējams tikai tā varēsiet saprast manas domas par šo 

dzejas sakopojumu

arhitekte dzejniece arhitekte literatūras pasaulē ir jau zināma

bet nebija man pazīstama šie dzejoļi 

ir uzrakstīti izkārtoti rindās un pantos bez vienas pašas pieturzīmes 

katra rinda iekļaujas nākamajā rindā katrs pants saplūst ar 

nākamajiem pantiem un tikai dzejoļu virsraksti atdala tos 

vienu no otra un arī tematiski tie šķiet ir 

viena gara jo gara dzejnieces arhitektes apziņas un domas 

plūsma šis bezgalīgais pieturzīmju trūkums šausmīgi 

besī jo vēl no darba radio esmu 

Inga Gaile "Lieldienas"

Kur nu vēl piemērotāku laiku, lai lasītu dzejas krājumu ar nosaukumu "Lieldienas"? Piemērotāks laiks varētu būt vien pašas Lieldienu brīvdienas. Tomēr pamudinājums pievērsties dzejai vairāk nekā parasti šogad man ir Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas. Turpinot iepazīšanos ar dzejas kategorijai nominētajiem darbiem, esmu izlasījusi Ingas Gailes izlasi "Lieldienas". Lai arī šis ir autores sestais dzejas krājums, līdz šim neko no Ingas Gailes dzejas nebiju lasījusi. Taču sērijā "Mēs, Latvija XX gadsimts" iznākušo "Stikli" un stāstu krājumu "Piena ceļi" gan esmu lasījusi un man patika. Bez lielām bažām ķēros klāt arī plānajam dzejas krājumiņam ar pelēkos toņos un WordArt stilistikā ieturēto noformējumu.

Velta Sniķere "Pietuvoties vārdiem"

Latvijas Literatūras gada balva Veltai Sniķerei par Mūža ieguldījumu literatūrā mani mudināja iepazīties ar viņas daiļradi. Sāku ar īsprozas krājumu "Savādībiņas" un turpināju ar dzejas krājumu "Pietuvoties vārdiem". Dzejai ķēros klāt ne bez bažām, jo jau nesen rakstīju, kā man izgāja ar Ulda Bērziņa krājumu "Idilles". Tikai mieru, Sniķere mani atgrieza pie ticības sev. Kaut ko no dzejas es tomēr saprotu.

Šai izlasei dzejoļus autore izvēlējusies pati un tie izkārtoti astoņās grāmatas daļās. Vislabāk man patika daļas "Lausku dzidrums" dzejoļi, kuros nosacīti vairāk saskatīju mīlestības tematam veltīto dzeju. Veltas Sniķeres dzejoļos ir arī par mīlestību pret Latviju un tās likteni, darbu un strādāšanu, pasaules izjūtu un realitātes pieskārieniem. Jā, maģiskā un simbolu neiztrūkst, taču dzejoļi neaizplūst filozofiskās vārsmās. Tie pārsvarā ir samērā īsām rindām, lakoniski un skaidri izteiktu domu, kas nav jāmeklē aiz mākoņu pūkām, mežģīņu kruzuļiem vai ziedlapiņu virpuļu mirgās.

Rakstnieks Anšlavs Eglītis esot nodēvējis Veltas Sniķeres dzejoļus par buramvārdiem. Un nudien daža laba dzejas rinda skan kā aicinājums, kā mudinājums vai piesaukšana. Atstāšu vienu Veltas Sniķeres dzejoli arī te.

PIENEŅU PŪKAS

Mēs esam viens otra ērkšķi

Kādas man tiesības Tevi saudzēt

Es esmu raugs

Tavus untumus vērmelēs raudzēt;

Bet tagad ir lielais piedošanas laiks...

Es piedodu tev savu ļaunumu pret tevi

Un to, ka tu ļāvi sevi sāpināt...

Es tev piedodu, ka tu nebiji stiprāks par mani

Redzi, kur aiziet pieneņu pūkas

Tik viegla ir dzīve bez manis.

Uldis Bērziņš "Idilles"

Nekad neesmu bijusi liela dzejas cienītāja, varētu pat teikt, ka mana dzejas mīlestība palikusi skolas obligātā kursa ietvaros. Atsevišķi izņēmumi ir Imanta Ziedoņa vai Eduarda Veidenbauma vārsmas, kurās esmu ielūkojusies arī jau pieaugušā vecumā. Tomēr Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas par 2018.gadā izdotajām grāmatām mani izaicina uz jaunatklājamām teritorijām. Nebiju lasījusi lielāko daļu no šogad nominētajām grāmatām, tāpēc devos izlūkos uz Rīgas Centrālās bibliotēkas katalogu un pasūtīju sev no saraksta tur dabūjamo. Tā teikt devos mazajā literaTŪRĒ pa filiālēm no mājām aizsniedzamā attālumā, jo man tuvākā bibliotēkas filiāle "Zvirbulis" pērn slēgta.

Andra Konste, Andris Sproģis "Aleksandra Čaka logi"

Svešā grāmatu plauktā ciemos man pati "virsū uzskrēja" divu autoru izveidotā grāmata par urbāno latviešu dzejnieku Aleksandru Čaku (1901 - 1950). Andras Konstes un Andra Sproģa darbā "Aleksandra Čaka logi" ir grāmata, kas izveidojusies no laikraksta Latvijas Vēstnesis un Aleksandra Čaka memoriālā muzejdzīvokļa veidotājas veiksmīgās sadarbības, veidojot par Čaku laikraksta kioska logā informatīvās instalācijas. Publikāciju sērija "Uzrunā Aleksandra Čaka logi", aizvien pieejama laikraksta Latvijas Vēstnesis arhīvā. 2000.gadā durvis apmeklētājiem vēra arī muzejs literāta pēdējā mājvietā Rīgā, Lāčplēša ielā.