Nekad neesmu bijusi liela dzejas cienītāja, varētu pat teikt, ka mana dzejas mīlestība palikusi skolas obligātā kursa ietvaros. Atsevišķi izņēmumi ir Imanta Ziedoņa vai Eduarda Veidenbauma vārsmas, kurās esmu ielūkojusies arī jau pieaugušā vecumā. Tomēr Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas par 2018.gadā izdotajām grāmatām mani izaicina uz jaunatklājamām teritorijām. Nebiju lasījusi lielāko daļu no šogad nominētajām grāmatām, tāpēc devos izlūkos uz Rīgas Centrālās bibliotēkas katalogu un pasūtīju sev no saraksta tur dabūjamo. Tā teikt devos mazajā literaTŪRĒ pa filiālēm no mājām aizsniedzamā attālumā, jo man tuvākā bibliotēkas filiāle "Zvirbulis" pērn slēgta.
Manu lēcienu LALIGABA nominantu saraksta iepazīšanā sāka dzejas kategorijā nominētā Uldis Bērziņš un "Idilles". Iļģuciema bibliotēkā es biju pirmā, kas šo grāmatu ņēma lasīšanai. Sākumā, lai arī bibliotekāre teica, ka dzeju vispār maz ņem, brīnījos par to, ka grāmata var tik ilgi nostāvēt gan uz jaunumu galda, gan plauktā, neviena nepamanīta. Kad lasīju, sapratu, kāpēc. Nav grūti turpat pie plaukta pašķirt pāris pantus un saprast, vai tas ir tas, ko vēlies nest mājās sev līdzi.
Izdevniecības "Neputns" mājas lapā pie šī krājuma Uldis Bērziņš nosaukts par latviešu poētikas reformētāju un nu jau tiek ierindots starp latviešu dzejas dzīvajiem klasiķiem.
Nē, sākšu ar to, ka Uldis Bērziņš un "Idilles" mani vispirms nobiedēja par manu nezināšanu, nesaprašanu, neizpratni un nespēju uztvert, kur nu vēl analizēt. Prozā es ne ar ko tādu nebiju saskārusies, taču dzejas krājums "Idilles" mani iedzina strupceļā un bailēs. Nekā šausmīga jau tur nebija. It kā. Kaut kas drūms, kaut kas par okupāciju, kaut kas laikam par bailēm un zaudējumiem. Taču kopumā es nesapratu un neuztvēru absolūti neko un nekā. Ja man vajadzētu šo dzejas krājumu lasīt skolas literatūras stundās, kā vērtējumu es noteikti saņemtu divi. Pat neņemot īpaši vērā, ka dzeju nekad neesmu pratusi analizēt labi. Ulda Bērziņa dzejoļos nebija gaidīto atskaņu un tādu izteiksmes veidu, kā es pazīstu. Tobrīd secināju, ka es vienkārši neprotu dzeju - lasīt, saprast, uztvert, iemīļot, atcerēties. Šī nelielā krājumiņa saturs man izskrēja cauri pa vienu ausi iekšā un pa otru uzreiz ārā. Tieši šī iemesla dēļ es nepratīšu šo dzeju novērtēt. Interesants gan bija mīkstinātā burta "ŗ" izmantojums - sen neredzēts un asociējas ar ļoti veciem tekstiem.
Atgriežoties izdevēja vietnē, šī nosaukta par intensīvu, gudru, vīrišķīgu un nobriedušu dzeju, kurā realitātes eksistenciālo skarbumu atsver apskaužamais valodas vieglums. Var jau būt, ka neesmu gana vīrišķīga, gudra un nobriedusi un šī vienkārši nav "sieviešu" dzeja.
Vien šī apskata nobeigumā piebildīšu, ka uzreiz pēc tam sāku lasīt Veltas Sniķeres dzeju un nomierinājos - es dzeju kā žanru spēju saprast, es nesapratu Bērziņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru