Velta Sniķere "Savādībiņas"

Šogad Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) eksperti Mūža balvu Latvijas literatūrā piešķīra dzejniecei un jogas skolotājai Veltai Sniķerei. Domāju, ka mūža balva ir labs iemesls arī man beidzot iepazīties ar Veltas Sniķeres daiļradi, jo iepriekš par šo autori biju dzirdējusi tikai fragmentāri. Apskatījusies Rīgas centrālās bibliotēkas elektroniskajā katalogā, kas no Sniķeres man tuvumā vispār pieejams, pieteicu sev dzejas krājumu "Pietuvoties vārdiem" un īsprozas krājumu "Savādībiņas".

Jau pirms 10 gadiem iznākusī "Savādībiņas" ir gauži plāna, maza grāmatiņa. Tās 90 lappusēs iekārtoti daudzi, jo daudzi atgadījumu atstāsti, katram no tiem veltot dažus teikumus. Tie iedalīti sīkāk arī pēc tematikas vai norises vietas, piemēram, tramvajā un vilcienā, vecums, ačgārnības, valodas un bērni.

Caur šādām mazām savādībiņām, notikumiem parādītas šajos notikumos iesaistīto personu kultūras, mentalitātes, zināšanu un citas atšķirības. Daža mazā savādībiņa savukārt parāda kādu darba, radošās dzīves, draudzības asprātību, joku.

Man ļoti patika savādībiņa "avīze", ko atļaušos šeit pārrakstīt:

"Londonā

Ja satiksmes līdzeklī blakussēdētājs lasa avīzi un gadās tajā iemest acis, lasītājs avīzi salocīs un noliks, nevēlēdamies savā avīzē dalīties, drīzāk to atņems pats sev.

Šrilankā

Autobusā. Pretimsēdētājs atver un lasa avīzi. Mans blakussēdētājs pastiepj roku un svešiniekam saka: "Dod pusi avīzes!"Dod bez iebildumiem vai nepatikas.

Amerikā

Braucu vilcienā. Blakussēdētājs pagriežas pret mani: Vai varu jums ko piedāvāt? Avīzi vai ābolu?"" /22.lpp./

Ļoti ātri un viegli izlasāms krājumiņš, aizraujošs un izklaidējošs, vienlaikus ieskicējot kaut ko no autores ikdienas un draudzības. Veltas Sniķeres valodā viegli jaušas ilgus gadus ne Latvijā, ārzemēs dzīvojoša cilvēka leksika un izteiksmes veidi, nedaudz izpaužas arī tas, ka autore dzimusi vēl pagājušā gadsimta sākumā, taču tas netraucē. Autorei ir dzīvīga, mūsdienīga un laba valoda, kas izklaidē un arī izglīto.