Aprīlī grāmatnīcās nonāks jaunākais "Vakara romāns", ar kuru man bija iespēja iepazīties vēl pirms iznākšanas. Sandra Švarca ir uzrakstījusi romānu "Gliemezis uz rīta takas". Stāsts ir par un ap vīrieti spēka gados, kurš no ārsta uzzina, ka ir neārstējami slims. Ārsts iesaka, ilgi nekavējoties, sakārtot mantojuma tiesības un pavadīt laiku kopā ar sev tuvajiem. No šī diagnozes uzzināšanas punkta, kas ir kaut kad mūsdienās, lasītājs tiek pārmests atpakaļ uz astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem un pamazām tiek iepazīstināts ar Andreja dzīves norisēm. Studējis, izveidojis ģimeni, pārmaiņu laikos veiksmīgi izveidoja biznesu, piedalījās barikādēs. Tas varētu būt arī pilnīgi reāls un kāds jums pazīstams cilvēks. Cilvēks, kurš uzzinājis, ka drīz mirs, pārdomā savu dzīvi, pieļautās kļūdas un paveiktos darbus. Ar to šie vakara romāni vienmēr ir bijuši burvīgi - galvenie varoņi ir kā no dzīves norakstīti un mēs varam pievilkt viņu īpašības mūsu pašu pazinām, radiem vai draugiem.
Pārlieku monotonam un filozofiskam šim stāstam neļauj kļūt tas, ka Andreja atmiņām un pārdomām cauri ik pa brīdim ievijas citu viņa dzīvē iesaistīto personu stāsti. Katra jauna tēla vārdu nodaļas virsrakstā ieraugot, jau sāc domāt, kā viņš vai viņa būs saistīts ar Andreju. Katra nodaļa pamatā uzbūvēta no pieminētā varoņa īsas biogrāfijas un visi pieminētie varoņi kaut kādos dzīves punktos satiekas, tomēr vienojošais elements visiem ir Andrejs. Tomēr biogrāfijās autore nav varējusi izplūst blakustematos un detaļās, jo "Vakara romāns" jāietilpina vien 180 lappusēs. Kas gan tas ir? Tāds nieks vienam aizrautīgam lasītājam un viņa mierīgajam vakaram. Un vēl arī visam cauri ir Andreja pārdomas par to, ka savai dzīvei gājis cauri kā slājot pāri gliemežiem uz rīta takas - kriukš kriukš kriukš, bez domām par to, ka gliemeži jūt sāpes. Andrejs bieži pats sevi salīdzina ar gliemezi - te viņš ir no čaulas izrauts, apjucis, te no problēmām ignoranti noslēpies savā kaula mājiņā.
Gan priekšvārdā, gan pēcvārdā autore gluži vai atvainojas par to, ka skārusi tik smagu tematu - slimību. Man šķiet, ka par to nav jāatvainojas. Arī par slimībām un nelaimēm ir jāraksta, jo tie stāsti var kādam palīdzēt. Vienīgais, kas mani mazliet kaitināja šajā grāmatā, ja ņem vērā, ka tas ir latviešu valodā sarakstīts romāns, bija daudzie aizguvumi no krievu valodas, piemēram, "konfekšu kārbu un ziedu pušķu stadija" attiecībās un varoņi "grauž zināšanu granītu". Varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, latvieši latviešu valodā tā nesaka. Neesmu lasījusi citus autores darbus, tāpēc nevaru salīdzināt un secināt, vai šis ir autorei raksturīgs stils arī iepriekšējās grāmatās (cik sapratu no internetā atrodamās informācijas, viņai iepriekš iznākušas vēl divas grāmatas).
Īsumā sakot, aprīļa vakara romāns savu darbiņu izdarīs - izklaidēs, noturēs, aizraus, varbūt kādu paziņu atgādinās, ja vien nemeklēsiet izsmalcinātas un oriģinālas valodas mežģīnes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru