Inga Žolude "Tēvs"

Ingas Žoludes “Tēvs” manā lasāmo sarakstā pirmkārt nonāca vāka dēļ. Sarkana ir mana mīļākā krāsa, turklāt neļķes man neasociējas ar neko drūmu, tieši otrādi - man patīk to smarža, un mazliet pat žēl, ka lielās neļķes īpaši jāmeklē, lai iegādātos. Kad grāmata jau kādu laiku pastāvēja manā plauktā un bija lasītas arī slavinošas atsauksmes, lasīt to sāku grāmatu kluba mēneša izvēles dēļ. Bija jālasa grāmata ar sarkanu vāku.

Šī ir grāmata par ģimeni, kuru lēnām saēd atšķirīgas pārliecības. Politika, vēstures uztvere, etniskā izcelsme. Tā liek uzdot neērto jautājumu: vai cilvēki no tik atšķirīgām pasaulēm vispār var līdz galam saprasties? Lasot pieķēru sevi pie domas, ka manā pieredzē šādas jauktās krievu un latviešu ģimenes reti ir vienkārši laimīgas, un varbūt tieši tāpēc šis stāsts šķita tik ticams.

Nita Prouza "Neslēpumainais viesis"

Mollija nav vienkārši vecākā istabene — viņa redz to, kam citi uzmanību nepievērš. Viesnīca Regency Grand nupat ir atguvusies pēc iepriekšējā skandāla, un tagad tai jātiek galā ar jaunu triecienu. Mirklī, kad slavenais kriminālromānu autors Dž. D. Grimtorps grasās paziņot kādu noslēpumu, viņš nokrīt gar zemi miris. Mollijas dzīve atkal ir sagriezusies kājām gaisā, tikai šoreiz viņa diezgan ātri no galvenās aizdomās turamās kļūst par labāko detektīves Stārkas palīdzi.

Nita Prouza (Nita Prose) grāmatā "Noslēpumainais viesis" (The Mystery Guest) mums atkal ļauj satikt īpatnējo Molliju un viņas tuvos cilvēkus, kā arī ieved aizraujošos izmeklēšanas līkločos. Slavenā autora nāvi noskaidrot alkst ne tikai izmeklētāji, bet arī kazas (smieklīgs apzīmējums autora fanu klubiņam, ne?), žurnālisti un visi pārējie.

Gajs Kenavejs "Nejaušais kolekcionārs"

Ļoti izdevīgi aprecējies Hermanis Gertšs dzīvi ar sievu Marī vada mīlestībā, par spīti visām skauģu runām, un gluži patīkamā komfortā. Taču agri vai vēlu pašapziņu sāk kremt tas, ka citi bagātnieki viņu redz tikai kā laisku dīkdieni, kas savu naudu nav nopelnījis pats, bet tikai iedzīvojas uz sievas mantojuma. Hermanim bija apnicis, ka nav ko atbildēt uz citu bagātu vīriešu jautājumiem par viņa nodarbošanos. Gluži jauši vai nejauši, ar nelielu sievas pirkstu pieskārienu, vīrietis  kļūst par mākslas galerijas līdzstrādnieku Cīrihē. 

Sākumā darbs galerijā ir tikai piesegs, un cita citai seko humorīgas epizodes, kā izvairīties no mākslas apspriešanas, ja neko nejēdz no mākslas. Taču ar laiku izrādās, ka veikla mēle visos laikos patiesi ir kapitāls, un drīz vien Hermanis kļūst ļoti veiksmīgs mākslas biznesā. 

Gaja Kenaveja (Guy Kennaway) "Nejaušais kolekcionārs" (The Accidental collector) grāmatas žanrs ir keipers, ko dzirdu pirmo reizi. Taču uz pēdējā vāka paskaidrots, ka tas ir kriminālžanra paveids, kur galvenā sižeta līnija saistīta ar svešas identitātes piesavināšanos, savas identitātes viltošanu. Cik nu tur no kriminālžanra - tīrs humors un satīra. 

Donna Tarta "Ciglītis"

"Ir grūti izlabot to, kas padarīts. Tāda izdevība nerodas bieži. Dažreiz var vienīgi gādāt, lai netiec pieķerts." /552.lpp./

Nav viegli 13 gadu vecumā pārdzīvot mātes zaudējumu, vēl jo grūtāk, ja tas notiek katastrofā, kurā pats esi nejauši izdzīvojis. Izdzīvojušā vainas sajūta ir nemitīgs pavadonis Teo Dekera dzīvē. Nejaušības viņam veļas cita pēc citas, taču ikkatra ir nozīmīga zēna, vēlāk jaunā vīrieša, tālākajai dzīvei. 

Ņujorka nav draudzīga vieta vientuļam bērnam, taču izrādās, ka vientuļš viņš var būt arī saulainā tuksnesī zem viena jumta ar paša miesīgu tēvu. Amerikāņu rakstnieces Donnas Tartas (Donna Tart) romāns "Ciglītis" (The Goldfinch) ilgi plivinājies cauri grāmatmīļu grupiņām, jūsmināts un slavēts. Bibliotēkās garās rindās izstāvams. Arī es nu esmu izlasījusi un uzrakstījusi. Mans vienīgais iebildums - šī grāmata ir fiziski ļoti smaga, jo 768 lappuses ilgi rokās noturēt nav viegli. Taču tas viegli risināms, izvēloties grāmatu elektroniskā formā, turklāt papīra formātā grāmata šobrīd veikalos vēl būs jāpameklē. 

Zane Nuts "Džekpots"

Viens no vasaras lasīšanas izaicinājumiem pamudināja mani ielūkoties jau labi zināmās latviešu autores daiļradē. Man gan nebija iepriekš sanācis lasīt, ko sarakstījusi Zane Nuts, bet visam pienāk pirmā reize. Šoreiz manā redzeslokā "Džekpots". Būtībā it kā romāns jauniešiem par jauniešiem, bet arī es, kā pieaugušais, guvu visnotaļ atzīstamu devu izklaides. Man jau ir pilnīgi skaidrs, ko es darītu, ja pēkšņi laimētu loterijā miljonu eiro. Kā ar taviem mērķiem un fantāzijām pēkšņa laimesta gadījumā?

Emīlija Henrija “Tie, ko satiekam brīvdienās”

Emīlija Henrija (Emily Henry) šobrīd tiek dēvēta par mūsdienu populārākās romantiskās literatūras autori. Nav brīnums, jo Emīlija Henrija ir atelpa no ikdienas! Viņas romānos ir pretstati, stīvums un dzirkstis, košas brīvdienas un rāma ikdiena, asaras un smiekli, draugi un mīļākie, draugi, kuri beigās kļūst par mīļākajiem. Un šis pēdējais apgalvojums nav nekāds sižeta maiteklis. Ir pilnīgi skaidrs jau no pirmajām lappusēm, ka abi galvenie tēli beigās attapsies kaislīgā seksa ainā, kas izvērtīsies emocionāli un fiziski karsta, ilgi aizturētās seksuālās spriedzes dēļ. Emīlija Henrija un “Tie, ko satiekam brīvdienās” (People We Meet on Vacation) ir patiesas brīvdienas arī lasītājam, šī grāmata ir atpūta, nevis smadzeņu rēbuss.

Bonija Gārmesa "Ķīmijas stundas"

Amerikāņu rakstnieces Bonijas Gārmesas (Bonnie Garmus) debija rakstniecībā "Ķīmijas stundas" (Lessons in Chemistry) pirms publicēšanas tikusi noraidīta 98 reizes! Grāmata tapusi apmēram piecus gadus, autorei paralēli strādājot arī pamatdarbu un rūpējoties par ģimeni. Viņa iesākusi rakstīt arī citas grāmatas, taču tās pametusi un “Ķīmijas stundas” ir vienīgā, kura tikusi līdz papīram. Visbeidzot iespēju Bonijas Gārmesas debijai deva viens no vecākajiem grāmatu apgādiem ASV, “Doubleday”. Grāmata iznāca 2022. gada aprīlī, dažu dienu laikā tā iekaroja pirktāko grāmatu topu virsotnes un palika tur vairākus mēnešus. Šobrīd romāns tulkots un izdots jau vairāk nekā 40 valodās.

Teilore Dženkinsa Rīda "Evelīnas Hugo septiņi vīri"

Grāmata, uz kuru bibliotēkā ir nemitīga rinda. To palaidu garām divreiz, jo vēl lasīju citas grāmatas, un ar trešo reizi paspēju tikt pakaļ. Grāmata sociālā tīkla Tiktok brīnums, jo izdota jau 2017. gadā, bet popularitāti iekaroja pēc book-tok video 2021. gadā. Taču es neņemšos meklēt aizkavētās popularitātes iemeslus. Tā ir Teilore Dženkinsa Rīda (Taylor Jenkins Reid) un viņas "Evelīnas Hugo septiņi vīri" (Seven Husbands of Evelyn Hygo)! Pamatīgs Holivudas intrigu stāsts, ko izlasa tikpat ātri kā nograuž popkornu pirms kinoteātrī filma maz sākusies. Nabaga, sasodītais, naivais, puslīdz pieņemamais, savtīgais, gudrais un spožais, iejūtīgais un sāpju plosītais. Spēcīga sieviete ar mērķi, gatava darīt jebko tā sasniegšanai, taču labi apzinās savu panākumu cenu un iemeslus. 

Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"

Ar nāvi tā ir vienmēr. Jo senāk tā ir iestājusies, jo mazāk ietekmē dzīvos. Laiks iznīcina dzīvi. Laiks iznīcina nāvi." /17.lpp./

Franču rakstnieces Valērijas Perēnas (Valerie Perrin) "Svaigs ūdens puķēm" ir grāmata, ko nebūtu izvēlējusies, manuprāt, neveiksmīgā vāka dēļ. Tas mudina domāt par salkanu un pavieglu romāniņu. Arī anotācija var maldināt. Taču es ignorēju vāku un ļāvos citu lasītāju atsauksmēm, grāmatklubu biedru un grāmatmīļu ieteikumiem. Labi, ka tā! Es jūtos daudzkārt ieguvusi, jo šī ir vienkārši apburoša grāmata! "Svaigs ūdens puķēm" nav tikai šķietami vientuļās kapu uzraudzes dzīves stāsts. Tā ir mīlestība, noslēpumi, sagadīšanās, dzīvie un mirušie, liktenis un nejaušības, tie ir cilvēki ar drosmīgām izvēlēm un cilvēki ar gļēvu dzīvi. Un vēl tā ir brīnišķīgi līdz pašām beigām noturēta intriga. 

Eimors Taulzs "Džentlmenis Maskavā"

Ja nevaldīsi pār apstākļiem, apstākļi valdīs pār tevi. Ar šādu dzīves moto dzīvo grāfs Aleksandrs Rostovs. Viņš no 1922. gada izcieš trīsdesmit gadu arestu viesnīcā "Metropole" un nedrīkst spert ne soli ārpus tās. Neparasta vieta ieslodzījumam, vai ne? Es vismaz nekad nebiju dzirdējusi par to, ka kādam var aizliegt pamest viesnīcu. Komunisti/boļševiki saudzēja Rostova dzīvību un cerēja salauzt grāfa garu, taču šķiet tikai stiprināja to, jo Grāfs bija zināmā mērā pasargāts no skarbās ikdienas reālijām un tās viņu skāra caur viesnīcas filtru. 

"Tikai tas vien, ka es ievēroju etiķeti, nenozīmē, ka esmu garlaicīgs." /504.lpp./

Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"

Ārkārtīgi grūti rakstīt par grāmatu, par ko stāstījuši jau tik daudzi. Šķiet, ka viss ir pateikts un vairs nav jāuzbāžas ar savu viedokli. Tomēr domas par amerikāņu rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romānu "Kur vēži dzied" vēlos kaut kur piefiksēt, jo ilgu laiku pēc tā izlasīšanas no prāta neiziet galvenā tēla attīstība un transformācija. Šajā grāmatā faktiski ir divi centrālie tēli - dumbrājs un purva skuķe Kija. Un tie abi stāsta gaitā mainās, ko es patiesi izbaudīju, lappuses uz priekšu šķirot. Pieaugšana ir zināšanu un pieredzes uzkrāšanas process, ne tikai gadu ritums, un Dēlija Ouensa to izcili iznes caur Kijas tēlu. Šis ir stāsts ne tikai par zināšanām, ko apgūt, dabu, dzīvi vienā ritmā ar vidi sev apkārt, bet arī par vientulību, paļaušanos uz paša spējām un neuzticēšanos nevienam. Šī grāmata 2021. gadā The British Book Awards konkursā ieguva balvu kategorijā Pageturner  jeb "Grāmata, kuru nevar nolikt malā”. Patiesi tāda tā arī ir!

Fransuāza Sagāna "Visos sirds nostūros"

Franču rakstniece Fransuāza Sagāna man zināmākā šķita ar savu pirmo grāmatu "Esiet sveicinātas skumjas", jo citas nebiju lasījusi. Kad uzzināju, ka latviešu valodā iznāk iepriekš nepublicētais, autores dzīves laikā (1935 - 2004) pēdējais tapušais romāns, iekšēji jutu, ka man to noteikti vajag. Anotācijā sola, ka tekstā ir Sagānai raksturīgais nesavažotais gars, absolūtā brīvība, griezīgais humors un uzdrīkstēšanās. Kā nu netieksies pēc ikoniskas autores darba, kurš sola viņas vispārzināmā stila turpinājumu? Protams, ka vajag! Un ziniet, ko? Izrādās, ka "Esiet sveicinātas skumjas" man galvā iezagušās pašas, neprasītas un nemaz nelasītas. Izrādās, ka tieši ar "Visos sirds nostūros" es iepazīstu Sagānu nevis saņemu man jau zināmo un gaidīto. Interesanti gan, kā nelasīts darbs (tās skumjas) var šķist sev tik pazīstams un tuvs, ja patiesībā nav nemaz lasīts? Bet nopirkusi gan savulaik es šo grāmatu biju un nu laikam ir īstais brīdis to izlasīt. Bet atgriezīšos pie nupat patiešām izlasītā romāna.

Jennija Fāgelunda "24 labie darbi"

Ja nevarat vien sagaidīt Ziemassvētku noskaņu ar lampiņām, sniegu un svētku krāsiņām vai tās radīšanai vajadzīgs pamudinājums, man ir īstā grāmata šim nolūkam! Zviedru žurnālistes un rakstnieces Jennijas Fāgelundas (Jenny Fagerlund) romāns "24 labie darbi" (24 goda gärningar) liks jums pagatavot tasīti pēc kanēļa, apelsīniem un krustnagliņām smaržojoša dzēriena un vajadzīgo atmosfēru radīs. Uz grāmatas pēdējā vāka rakstīts, ka autore raksta labsajūtas romānus un tāds šis darbs patiesi ir - ieritinoties segā ar krūzi tējas, jūti Ziemassvētkus tuvojamies. Tiesa romāna galvenajai varonei Emmai Ziemassvētki nav diez ko priecīgs laiks, jo uzjundī sāpīgas atmiņas un vainas sajūtu.

Inese Krūmiņa "Vilkme"

Dzimtas stāsts cauri gadu desmitiem, cauri Latvijas vēsturei, cauri cilvēku likteņiem - Ineses Krūmiņas romāns "Vilkme" ir caur dzimtas vairākām paaudzēm izstāstīta mūsu valsts vēsture. Vēsture prozā. Izdevniecības "Drīzumā" sadaļā šai grāmatai manu skatu piesaistīja vāks, kas nedaudz tā kā atgādināja spocīgus tēlus, nedaudz tā kā - kailus kokus. Tā dizains man ļoti atsauca padomju literatūras iesējumus, visticamāk, krāsu gammas dēļ - dzeltenīgi brūnais, melnais, sarkanais. Sajūtu līmenī šķita, ka redzu kādu vēl nelasītu grāmatu no mammas plaukta. Arī pēc anotācijas spriedu, ka žanrs un temats man ir saistošs - vēsturiskā proza caur cilvēku likteņiem. Iegādājos grāmatu elektroniski un gaidīju īsto vilkmi pie tās.

Kevins Kvans "Bagāto ļaužu problēmas"

Kevins Kvans pieliek punktu ļoti bagātu aziātu dzīves atspoguļojumam ar triloģijas noslēdzošo grāmatu "Bagāto ļaužu problēmas". Ieturot savu stilu, Singapūrā dzimušais autors apžilbina lasītājus ar dārgiem zīmoliem, mirdzošiem dārgakmeņiem un atver vienu, otru skapi, lai parādītu tajā mītošos skeletus. Daži tēli tiek pamatīgi pārmācīti, savukārt citi šoreiz tiek pasaudzēti un var svētlaimīgi baudīt savu lielisko dzīvi. Jā, iepriekšējās grāmatās pavisam nedaudz iepazītā, bet ļoti kolorītā matrona ir uz nāves gultas, taču nav jēgas skumt - Nikolasa Janga vecmāmiņa aizvadījusi garu mūžu. Turklāt pamazām atklājas, ka mūžs bijis arī ļoti krāsains un pārsteidzoši atšķirīgs no tā, kas par vecmāmiņu bija zināms viņas dzīves laikā. Taču tā ir tikai viena no stāsta līnijām. 

Džeina Šteinberga "Lasītāja"

"Es atvēru dārgumu lādi, kuru man nebija paredzēts atvērt, un tagad par to tieku sodīta."

Pasaule bija trešā pasaules kara ēnā, taču lielvaras noslēdza miera paktu un dzīve beidzot kļuva tāda, kuru prieks dzīvot. Rīga no mazas valsts galvaspilsētas kļuvusi par vienu no pasaules metropolēm, vienu no Eiropas Federatīvās savienības lielākajām pilsētām, digitālajiem centriem, cilvēku prāta citadelēm. Tā ir nenosauktas nākotnes laika Rīga Džeinas Šteinbergas romānā "Lasītāja". Lai arī pēc Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta "konTEKSTS" aicinājuma jau izpaudos par šo grāmatu video formātā, vēlos atstāt arī tekstu blogā un varbūt paķert kādu šķautni, ko piemirsu vai nepaspēju video veidojot.

Džeinai Šteinbergai šis ir pirmais romāns, iepriekš krājumos kopā ar citu autoru tekstiem publicēti viņas stāsti. Dažus stāstus biju lasījusi arī viņas mājas lapā, kuru tieši šobrīd vairs neatrodu, taču tur publicētie man ļoti patika, īpaši par "garo" pienu. 

Lelde Jauja "Vīrs, bērni un pieci randiņi"

"Novēroto vīriešu reakciju var iedalīt trīs tipos: pirmie lecas pretī, reti novērojams ir otrais tips - tie atbild ar samierinošu joku, bet pārsvarā redzu trešo tipu, kas ielien savā gliemežvākā un tur pārlaiž vētru ūdensglāzē. Kirils pats uzskata, ka ir otrais tips, dažreiz viņš reaģē kā pirmais, bet lielākoties ir trešais. Sievas zāģētājas nekādos tipos nedalās, var izmērīt tikai zāģēšanas intensitāti."

Pēc nopietna un piņķerīga Italo Kalvino romāna "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" man ļoti gribējās kaut ko vieglu, humoristisku un mazliet dzīvei pietuvinātu. Tādu lasāmvielu atradu jaunās autores Leldes Jaujas debijā "Vīrs, bērni un pieci randiņi". Papīra formātā šī grāmata ietērpta rozā vāciņos un jau labi liek noprast, kas gaidāms aiz tiem. Man ir grāmatas elektroniskā versija un mazliet pat nožēloju, ka rozā krāšņums man iet secen. Tieši rozā vāka dēļ ņēmu grāmatu rokās bez liekām ilūzijām par dziļu dzīves filozofiju, bet ar lielu vēlmi "atlaist smadzenes". Tas arī patiesi izdevās. Sievišķīgais romāns ir tik ievelkošs, ka neļauj aiziet gulēt, pat, ja esi iedzēris miega tabletīti un grāmatu paņēmis rokās tikai, lai sagaidītu, kad tā iedarbosies.

Grigorijs Služiteļs "Savēlija dienas"

Ja ir laiks, tad krievu aktiera Grigorija Služiteļa debija literatūrā, grāmata "Savēlija dienas" ir tā, ko var izlasīt vienā dienā no vāka līdz vākam. Pēdējos gados ļoti ierasti šķita, ka stāstījums tiek izvērsts no bērna skatupunkta, taču te būs vēl kas interesantāks - kaķa redzējums. Turklāt Grigorija Služiteļa radītais kaķis Savēlijs nav nekāds parastais kaķis, bet gan ar redzi agri apveltīts, ļoti inteliģents un erudīts ņaudētājs. Literārais darbs ieguvis vairākas prēmijas Krievijā un latviešu lasītāju ieved, manuprāt, ļoti tipiskā inteliģentas krievu literatūras paraugā. Tajā ir lēni vērojumi un plūdenas ainavu maiņas, te ir dzīves rimtums un arī kūleņaini piedzīvojumi. Mazliet no visa, no ikdienas, no Maskavas pilsētas, no kaķiem un no cilvēkiem.

"Tikmēr kokiem nobira lapas. Pilsētu savā varā pārņēma aukstā gaisa frontes. Vitjuša ņēma mani uz rokām un pienesa pie loga. Es viņam jautāju, kur palikušas lapas, un viņš man izsmeļoši to izskaidroja. Stundām vēroju lielo papeli, skaitīju zaros vēl aizķērušās lapiņas. Pēdējā tricinājās tik bezcerīgi, tik izmisīgi. Tad vējš norāva arī to un aiznesa aiz Morozovu nabagmājas, uz Jauzas pusi. Iestājās tāds klusums, it kā kāds būtu izslēdzis skaļumu. Nebija dzirdama pat mašīnu rūkoņa. Bet tad no augšas sāka krist kaut kas balts un pūkains. Tā es sagaidīju savu pirmo sniegu. Viss tika nodzēsts un pazuda. Tas bija noslēpumaini un cēli. Tas bija brīnišķīgi. Man šķita, ka arī visiem mājiniekiem saskaņā ar gadskārtu cikla pārmaiņām vajadzētu kļūt citādiem. Nezinu, kādiem, bet citādiem. Tomēr neviens neko pat nepamanīja. Tikai nocēla no antresola ziemas mēteli, vējjakas un cepures, bet viss cits palika kā bijis. Noplēšamais kalendārs pie sienas strauji kritās svarā un pavisam izkāmēja." /63.lpp./

Kevins Kvans "Pasakaini bagātā draudzene"

Nemaz tik ilgi nebija jāgaida, kad latviešu valodā būs lasāms grāmatas "Traki bagātie aziāti" turpinājums "Pasakaini bagātā draudzene". Tāpat kā ar pirmo grāmatu, arī šo izlasīju burtiski divās dienās. Un, kāda sakritība, arī šoreiz tās bija pēdējās divas dienas no neliela atvaļinājuma, ko biju paņēmusi. Manuprāt, šī bija lieliska izvēle atvaļinājumam - krāšņi, mazliet neticami, cukursaldi, mazliet romantikas un mazliet arī negaidītu notikumu. Patiesībā uz vieglo un aizraujošo "Pasakaini bagātā draudzene" pārmetos no mākslinieciski sarežģītās Alesandro Bariko "Okeāns jūra" (gan jau pabeigšu arī to kaut kad drīzumā). Bija sajūta, ka ar Bariko nekādi neiet uz priekšu un manas smadzenes nespēj pieslēgties tiem filozofiskajiem paisumiem un bēgumiem, taču ar aziātiem lasīšana aizgāja "kā pa sviestu" un varēju justies apmierināta ar sevi. Lasītājs arī otrajā grāmatā turpina klīst pa bagāto Singapūras iedzīvotāju mājām un sabiedriskām vietām, ienirstot pārbagātos un krāšņos izklaižu un ikdienas aprakstos.

Kārena Gilesē "Ko atnes viļņi"

Īriete Lara atgriezusies Īrijā no Dienvidamerikas, pirms  diviem gadiem Brazīlijā nolaupīts viņas četrus gadus vecais dēls Ignasio jeb vecāku saukts Nasio. Dēla zaudējums un neveiksmīgi emeklējumi, likumsakarīgi, attālinājuši Laru un bērna tēvu Aleho. Īrijā ir māsīca Sorča un viņas vīrs, bērnības draugs Kristijs jeb pilnajā vārdā Kristians un viņu abu izveidotā ģimene. Vēstītājs pārmaiņus ir Kristijs, Lara un Sorča. Lasītājs lidinās starp šo trīs tēlu atmiņām par bērnību un jaunību un tagadni briedumā. Lara visu mūžu šķietami bēg no sevis, vienlaikus meklējot sevi. Kamēr Lara cenšas savākt savu dzīvi kautcik pieņemamā kopumā un tikt pāri dēla un mīļotā zaudējuma sāpēm, tikmēr citi apkārtējie cilvēki gluži pretēji - savu dzīvi satriec pīšļos.

"Tāpēc tas, ko es tev te mēģinu pateikt, ir - ja cilvēkam ir bērni, viņš vienmēr par kaut ko jūtas vainīgs. Uztraucas, ka kaut kas noies greizi, un nožēlo, kad tas tiešām notiek. Vaina ir šī komplekta neatņemama sastāvdaļa." /114.lpp./