"Es atvēru dārgumu lādi, kuru man nebija paredzēts atvērt, un tagad par to tieku sodīta."
Pasaule bija trešā pasaules kara ēnā, taču lielvaras noslēdza miera paktu un dzīve beidzot kļuva tāda, kuru prieks dzīvot. Rīga no mazas valsts galvaspilsētas kļuvusi par vienu no pasaules metropolēm, vienu no Eiropas Federatīvās savienības lielākajām pilsētām, digitālajiem centriem, cilvēku prāta citadelēm. Tā ir nenosauktas nākotnes laika Rīga Džeinas Šteinbergas romānā "Lasītāja". Lai arī pēc Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta "konTEKSTS" aicinājuma jau izpaudos par šo grāmatu video formātā, vēlos atstāt arī tekstu blogā un varbūt paķert kādu šķautni, ko piemirsu vai nepaspēju video veidojot.
Šajā nākotnes metropolē dzīvo Anna. Viņa noslēgusi līgumu ar korporāciju, atteikusies no daļas atmiņu un vienīgais jaunās sievietes darbs ir lasīt un reizi nedēļā nodot izlasīto klientam vai noglabāt korporācijas serveros. Ar informāciju vislabāk apgādātais ir arī visbagātākais. Nekas cits Annai nav jādara - jāizskatās labi un jālasa teksti (grāmatu blogera sapnis, ne? Varētu pat iztikt bez tās izskatīšanās labi). Laikam jau nojaušat, ka Anna ir mākslīgi uzlabots cilvēks un vēlāk izrādās, ka ne tikai ar intelektu, bet arī vizuāli. Īsāk sakot, Anna kādā jaukā dienā "saiet uz īso" un saprot, ka neko vairs nesaprot un ne viss ir tā, kā viņai šķitis. Meklējot atbildes uz jautājumiem, viņa atklāj daudz ko negaidītu gan par sevi, gan par pasaules kārtību.
Šī grāmata lieliski sekoja un sasaucās nesen izlasītajam ceļvedim 21.gadsimtā par mākslīgo intelektu, jo šajā romānā mākslīgajam intelektam ir liela loma. Varbūt šīs grāmatas pat varētu tirgot komplektā! Šteinberga par tehnoloģisko pusi raksta gauži maz (un pareizi dara - nav ko prozu padarīt populārzinātniska žanra darbu), taču kāds zinātkārs prāts varētu gribēt vairāk un tad to arī atrast Šelijas Fanas grāmatā. Līdz ar mākslīgā intelekta tematu romānā iekļaujas vairākas ētikas problēmas saistībā ar to. Piemēram, cik lielas ir cilvēku tiesības uz privātumu? Cik daudz mēs drīkstam un varam gribēt aizmirst no savas pagātnes? Vai tas vispār būtu jādara? Un kādām tiesībām cilvēkam vajadzētu būt atkal uzzināt par aizmirsto? Kā jau ētikas jautājumiem pieklājas, tie, protams, ir visnotaļ retoriski un paliek apdomāšanai katram grāmatas lasītājam pašam vai (šobrīd) virtuālā domubiedru/draugu lokā.
Arī mīlestības līnija romānā ir neatņemama un tieši tā atstāj atvērtas beigas. Varbūt ne gluži pamatīgu krauju, no kuras pakarāties, bet mazu daudzpunktīti noteikti. Būtībā pēdējie divi grāmatas vārdi rosina daudzus ar tēlu pagātni saistītus jautājumus. Bet, ha, te joks - savu pagātni Anna neatceras, jo ir no tās labprātīgi atteikusies. Bet varbūt arī ne pārāk labprātīgi.
No filozofiskās un apdomāšanas puses man vēl ārkārtīgi patika pretošanās kustības sižeta līnija un totalitārās varas izpausmes, kā vispār pasaule nonākusi būtībā vienas korporācijas varā? Turklāt šīs korporācijas lielākais spēks ir informācija, spēja to apkopot, izsijāt, iegūt, pārdot, taupīt laiku, jo laiks ir nauda.
Kopumā foršs distopisks romāns ar fantastikas elementiem, kas, ar ātri aptveramo 200 lappušu formātu, nebūs ciets rieksts pat maz lasošiem cilvēkiem. Domāju, ka jauniešiem īpaši patiktu.
P.S. Padomju laikā augušam cilvēkam ļoti labi saprotamas Džordža Orvela romānos "1984" un "Dzīvnieku fermā" ietērptās alegorijas, tad mūsdienu jaunietim, tās bez pamatīga vēstures fona, iespējams, nemaz nebūs saprotamas. Toties Šteinbergas romānā šo to satīrisku domājoši jaunieši gan saskatīs bez lielām pūlēm un grāmata labi iederētos arī skolu programmās. Taču nemetīsim krūmos arī klasiku - kompetenču izglītības pieejas ietvaros, gan Orvelu, gan Šteinbergu var lieliski sapīt kopā ar vēstures kontekstu, pielikt klāt arī medijpratību un šo to no bioloģijas, datorikas un fizikas. Bet tad pedagogam (-iem) jābūt gandrīz vai no fantastikas/fantāzijas plauktiņa izkāpušam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru