Vija Laganovska "Pirms un pēc"

Vijas Laganovskas stāstu krājumā "Pirms un pēc" vispirms ieskatījos gaisīgi zilā vāka dēļ. Tas man sasaucās ar pirms pāris gadiem lasīto Lauras Vinogradovas darbu "izelpas. Stāsti". Un stāsta žanrs man dzīvē aizvien ir ļoti saistošs. Kad paņēmu grāmatu rokās, noliku to tikai pilnībā izlasītu. Burtiski vienā elpas vilcienā apriju, domām prom nekur neklīstot. Iespējams tieši tāpēc, netipiski sev, nebiju lasīšanas laikā veikusi nevienu pašu piezīmi, ko vēlāk izmantot atsauksmes rakstīšanai. Ikdiena mani iegrieza darbu virpulī un manā galvā iestrēgušas vairākas atsauksmes. Kad bija jāstāsta par Laganovskas krājumu grāmatu kluba biedriem, sapratu, ka neatceros pilnīgi un galīgi neko. Jā, atceros, ka asociatīvās paralēles vilku ar jau pieminēto Vinogradovu, mazliet vējoja pēc Daces Vīgantes "Tad redzēs" un arī Janas Egles stāstu krājuma "Gaismā". Atceros, ka pabeidzu lasīt visnotaļ apmierināta ar labi pavadīto laiku. Bet tas arī viss. 

Ko es darīju? Pirmkārt palasīju interviju ar Viju Laganovsku, uzmeklēju arī citu informāciju par viņu. Autore līdz šim radījusi dzeju, kritikas, tulkojusi, atdzejojusi citus dzejniekus, un "Pirms un Pēc" ir viņas debija prozā. Es dzeju lasu maz un tamdēļ man radās maldīgs priekšstats, ka stāstu krājums ir viņas debija literatūrā vispār. Žurnālā "Jaunā Gaita" 2019.gada ziemā publicēts viens no stāstiem - "Izdzīvošanas instinkts". Krājumā tam nedaudz mainīts nosaukums uz "Dzīvības instinkts". Apbruņojusies ar papildus informāciju, ķēros vēlreiz pārlasīt stāstus. No vienas puses sākumā "lauzos" to darīt, no otras puses - nemaz tik daudz jālasa ar' nebija (man elektroniskā versijā rādīja 119 lappuses).

Un ziniet, ko? Visiem iesaku, pirms šīs grāmatas ieskatīties intervijā, saite uz kuru nedaudz augstāk. Otro reizi es lasīju šos stāstus ar pilnīgi citām acīm un jušanu. Iespējams, ka pirmajā reizē man tajos nedaudz pietrūka kādas sejas, ar ko asociēt notikumus. Literātes pašas seja nu bija tā īstā atslēga uz teksta iemesto āķīti manās sajūtās. Daudzos stāstos saskatīju iedvesmu no intervijā izklāstītajiem autores pašas dzīves pieturpunktiem.

Vienpadsmit stāsti katrs it kā dzīvo savu dzīvi. Tajos ir jauna internātskolas pedagoģe, kura netiek galā ar dumpīgajiem pusaudžiem; ir viena nāve ārzemēs, kas atklāj plašu ģimenes nelaimju loku un daudzus noslēpumus, vienlaikus dodot vairākas iespējas palikušajiem; ir dažādi citi personāži, kas savā dzīvē šaustīti un spārdīti un nonākuši dzīves nogalē ir diezgan nožēlojami. Tie ir savā būtībā kļuvuši nelaimīgi cilvēki. Kāds pats savas neizdarības dēļ, bet kādu līdz skumjai eksistencei aizveduši senču grēki un ietekme. Šie stāsti norisinās tepat Latvijā taču dažādos laikos, pamatā mūsdienās, bet tēlu atmiņās un pārdomās aizklīstot arī uz senākiem laikiem pirms kara. 

Stāsts "Labenieki sliktinieki" lieliski atklāj sabiedrības uzspiestā zīmoga lielo spēku. Kamēr teksts "Dzeru aveņu tēju" īpaši atgādināja Janas Egles stilu stāstā "Pīle". Savukārt stāstā "Viltus saules" man vienlaikus gan gribējās identificēties ar veco kundzi, kura to vien dara kā pīpē, lasa grāmatas un atceras pagātni, gan radās vēlme apņemties iespējami izvairīties no kļūšanas par tādu.

Kopumā šis krājums atstāja patīkamu pēcgaršu bez nožēlas par tam veltīto laiku, taču brīnumainā kārtā neiegūla pārāk dziļi atmiņās pat pēc otrās pārlasīšanas. Iespējams, tas tamdēļ, ka stilistiski un noskaņās pārāk daudz man atgādināja jau iepriekš lasītus sieviešu autoru stāstu krājumus. Varbūt "jānokāpj" no šī viļņa uz kādu laiku un tad pa galvu nejauksies iepriekš lasītais?

Dūmakaino zilo vāku, kas mani piesaistīja, veidojusi Krista Jūlija Kreišmane. Vai jūs arī redzat vientuļo cilvēku tur uz kraujas?