Vijas Laganovskas stāstu krājumā "Pirms un pēc" vispirms ieskatījos gaisīgi zilā vāka dēļ. Tas man sasaucās ar pirms pāris gadiem lasīto Lauras Vinogradovas darbu "izelpas. Stāsti". Un stāsta žanrs man dzīvē aizvien ir ļoti saistošs. Kad paņēmu grāmatu rokās, noliku to tikai pilnībā izlasītu. Burtiski vienā elpas vilcienā apriju, domām prom nekur neklīstot. Iespējams tieši tāpēc, netipiski sev, nebiju lasīšanas laikā veikusi nevienu pašu piezīmi, ko vēlāk izmantot atsauksmes rakstīšanai. Ikdiena mani iegrieza darbu virpulī un manā galvā iestrēgušas vairākas atsauksmes. Kad bija jāstāsta par Laganovskas krājumu grāmatu kluba biedriem, sapratu, ka neatceros pilnīgi un galīgi neko. Jā, atceros, ka asociatīvās paralēles vilku ar jau pieminēto Vinogradovu, mazliet vējoja pēc Daces Vīgantes "Tad redzēs" un arī Janas Egles stāstu krājuma "Gaismā". Atceros, ka pabeidzu lasīt visnotaļ apmierināta ar labi pavadīto laiku. Bet tas arī viss.
