Mēs izaugam, kļūstam pieauguši, veidojam paši savas dzīves un sen vairs neesam bērni. Un tomēr uz mūžu paliekam savu vecāku atvases, dēli un meitas savām mammām un tētiem. Tieši tādu Joahimu sastopam šajā grāmatā. Viņš sen vairs nav bērns, viņam ir pāri 50 gadiem, un viņš piedzīvo krīzi karjerā un ģimenē, šķiet, ka sāk zaudēt prātu, un mierinājumu vīrietis meklē pie mātes.
Protams, kā jau pieaudzis vīrietis, viņš taču neatzīs, ka ir atbraucis pēc mātes gādības. Nē, māte ir gados, viņai nepieciešama palīdzība saimniecībā, tāpēc dēls ieradies palīdzēt. Tiesa, spriežot pēc aprakstītā, šo sievieti nu nemaz nevar nosaukt par bezpalīdzīgu. Meierhofa māte ir tik ņipra kundze, ka dēlam brīžiem pagrūti turēt līdzi viņas peldēm aukstajā Baltijas jūrā, jaudai zāles pļaušanā, sparam izdomāt aizvien jaunus saimnieciskos darbus, kāpelēšanai pa palīgēku jumtiem, spējai izturēt sutu pirtī, un visām pārējām aktivitātēm.
Diviem pieaugušiem cilvēkiem, kuri katrs gadiem pieradis pie sava dzīves ritma, paradumiem un priekšstatiem par to, kā lietas darāmas, kādu brīsniņu nu atkal jādzīvo zem viena jumta. Māte joprojām ir māte, dēls joprojām ir dēls, tikai abi sen vairs nav tajās lomās, kādās reiz dzīvojuši kopā. Brīžiem viens otru kaitina, brīžiem gribas kaut ko otra dzīvē pakoriģēt, un kaut kur pa vidu tam visam ir ļoti daudz mīlestības. Man patīk, ka Meierhofs šīs attiecības necenšas padarīt nevainojamas. Tās tādas nav, un tām arī nav jābūt. Arī ainas, ko viņš atminas un apraksta no bērnības, nebūt nav kā no Hallmark filmas, bet tāda taču ir īstā dzīve. Tā ir vairāk nekā tikai parādām Instagram kopienai. Vai ne?
Vai man bija mīļākā nodaļa? Jā. "Māte pļauj".
Aizbraucu pie savas mammas, bija jau ap septiņiem. Pārmijām dažas frāzes, es sanesu mantas no mašīnas mājā, un tad mamma paziņoja, ka pļāpāšanai īsti nav vaļas, kamēr vēl gaišs, kaut kas jāpaspēj nopļaut. Jau sen gribēju viņai ierunāt šo grāmatu, lai izlasa. Taču tajā brīdī nekļūdīgi sapratu, ka man jānolasa mammai priekšā nodaļa "Māte pļauj". Tikai ar lasīšanu bija jāpagaida.
Kamēr mamma pļāva, devos novērtēt viņas kaujas arsenālu. Divi ar akumulatoru darbināmi trimmeri. Kāpēc divi? Viss ir pārdomāts: kamēr vienam lādējas baterija, var pļaut ar otru, jo motors vienai ierīcei divas baterijas pēc kārtas netur. Tātad divi trimmeri, divas baterijas - darbs taču nevar stāvēt. Vēl tur ir ar benzīnu darbināms trimmeris, motobloks, stumjamā benzīna pļaujmašīna un dažādas lielākas un mazākas uzpariktes ar un bez motoriem zaru un krūmu savaldīšanai. Nesen šai tehnikas saimei pievienojies arī traktors, uz kura var sēdēt un braši braukāt turpu šurpu, taupot kājas citiem darbiem.
Es stāvēju šķūnī un smējos. Meierhofa "Māte pļauj" bija skaidri redzama arī pie manas mammas. Arī mana mamma vienīgā vislabāk zina, kur viņas īpašumā kāds akmens no zemes izlīdis, kur celmiņš vai cits traucēklis var sabojāt pļāvēju asmeņus, kā labāk apiet to vai citu koku un ko pļaut nost nedrīkst nekādā gadījumā.
Vēlāk, kad tumsas tuvošanās apturēja pļaušanas rituālu, tiku pie lasīšanas, smējāmies abas. Kaut kas Meierhofa aprakstītajā ņiprajā, rosīgajā sievietē, kurai vienmēr ir vēl kāds darbs darāms, šķita silti un patīkami pazīstams.
Vai bija vēl kāda nodaļa, kurā smējos skaļi? Jā, un ne viena vien. Īpaši prātā palikusi epizode par izrādi ar Meierhofa piedalīšanos, suņiem, kļūmi skatuves dekorāciju mehānismā un koristu, kurš tajās iesprūst. Meierhofam piemīt brīnišķīga spēja dzīves absurdumu nevis uzkonstruēt, bet pamanīt. Un, šķiet, tieši tāpēc viņa humors ir tik dzirkstošs. Viss ir pietiekami absurds, lai būtu ļoti smieklīgi, un vienlaikus pietiekami īsts, lai nodomātu: jā, protams, ka tieši tā arī varēja gadīties. Taču līdz galam nav skaidrs, kas no tā visa ir noticis patiešām, un kas piedomāts grāmatas vajadzībām. Bet patiesībā tas arī nav svarīgi.
Meierhofs prot pamanīt mazās cilvēka īpatnības, paradumus un aizrautības, kas no malas var šķist dīvainas, bet tuviniekiem ir bezgala amizantas un mīļas. To, kā cilvēks kaut ko dara, ko vienmēr saka, par ko sajūsminās, kam nespēj paiet garām un kas viņam noteikti vēl jāpaspēj izdarīt, kamēr nav satumsis. Autors labdabīgi pavīpsnā par šīm īpatnībām, bet nekad nesmejas par pašu cilvēku. Un arī par sevi viņš iesmej gana daudz un nesaudzīgi.
Laikam tieši tas mani Meierhofa rakstītajā aizkustina visvairāk. Lasot par viņa mammu, man nemitīgi radās asociācijas ar savējo. Ne tāpēc, ka abas būtu vienādas, bet tāpēc, ka arī mana mamma ir no tiem cilvēkiem, kuri rosās, dara, izdomā un atkal dara. Jā, ar savām dīvainībām, kā mēs visi, bet vitāla, enerģiska un spara pilna.
Pat mazliet apskaužu Meierhofu par to, cik dzīvu savas mammas tēlu viņam izdevies saglabāt grāmatā. Es arī gribētu prast tā uzrakstīt par savējo - ar humoru un lielu mīlestību. Tā, lai mani bērni pēc daudziem gadiem varētu lasīt par savu omi un priecāties, cik vitāla viņa bijusi. Pasmaidīt par pļaušanas arsenālu šķūnī, par traktoru un nepieciešamību septiņos vakarā vēl kaut ko pagūt nopļaut, bet caur visiem šiem stāstiem sajust pašu cilvēku. Es ceru, ka vismaz mazliet man tas ir izdevies ar šo atsauksmi.
Meierhofs prot par ģimeni, novecošanu, zaudējumiem un dzīves dīvainībām rakstīt tā, ka smagums nekur nepazūd, bet nekļūst nomācošs. Viņš prot pasmieties par cilvēku dīvainībām, nezaudējot maigumu pret pašiem cilvēkiem. Tāpēc viņa grāmatas ļoti iesaku tiem, kuri grib uz dzīvi un arī novecošanu paraudzīties caur gaiša humora prizmu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru