piektdiena, 2017. gada 22. decembris

Filma "Brīnums"



Šodien uz kino ekrāniem sāk rādīt, nebaidos šo vārdu, absolūti fantastisku filmu - Stīvena Čboski režisēto "Wonder" jeb "Brīnums"! Es pat nezinu, ar ko lai sāk šīs filmas lielīšanu! Tā bija lieliska visos aspektos! Sēdēju kinoteātrī un ik pa laikam šņaukājos, acis bija mitras visu laiku. Emocionāli ļoti rosinoša un spēcīga filma, kas, manuprāt, neatstās vienaldzīgu nevienu skatītāju. Šī drāma, ģimenes filma ir veidota pēc grāmatas motīviem, kura man diemžēl ir paslīdējusi garām laikā, kad to lasīja citi blogeri. Savukārt filmas režisors Stīvens Čboski (Stephen Chbosky) pats ir rakstnieks, kura darbi, jau atkal jāatzīst, līdz šim man metuši līkumu.

trešdiena, 2017. gada 20. decembris

Anna Seile "Annas burtnīciņas 2006 - 2010. Atlaist Saeimu!"

Ik pa laikam apjaušu, ka manās zināšanās par jaunāko laiku politiku Latvijā ir šādi tādi robi. Lai šādus robus aizlāpītu, der palasīt konkrētajā laikā dzīvojošo cilvēku atmiņas. Tad paveras cits skats uz notikumiem, kurus, iespējams, pat skaidri atceries vērojam. Masu mediju vēsturiskie teksti ideālā gadījumā spēj nogādāt faktus un notikumu esamību, taču cilvēcisko noskaņu, viedokļus un dažādos skatījumus uz faktiem piešķir personīgās atmiņas, pieraksti dienasgrāmatu veidā. Savukārt ar šādām zināšanām kopā ņemtām cilvēks jau spēj analizēt notikumus, domāt par norisēm, saprast kurš ar ko ir kaut ko sarunājis un mēģināt saprast, kāpēc tā notiek. 

trešdiena, 2017. gada 13. decembris

Lilija Berzinska "Pasaules centrs. Pasaka pieaugušajiem"

Pasakas esam lasījuši mēs visi. Parādiet man kaut vienu bērnu, kurš nav lasījis pasakas! Un tagad parādiet man pieaugušos, kuri aizvien lasa pasakas, taču ne saviem bērniem. Izdevniecība "Dienas grāmata" izdevusi Lilijas Berzinskas sarakstītu pasaku pieaugušajiem "Pasaules centrs". Aizceļot savā pasaules centrā, savā izplatījumā un cerēt, ka tas sakritīs ar kāda cita pasaules centru. Vai necerēt nemaz... Skaidrs ir tikai tas, ka pasaka pieaugušajiem nemaz nav tas pats, kas fantastikas vai fantāzijas romāns. Lai arī fantāzija ir abos žanros, atšķirības ir lasītāja dvēselei skaidri jūtamas.

pirmdiena, 2017. gada 4. decembris

Zuzanna Kubelka "Kundze būs mājās vēlāk" un "Ofēlija mācās peldēt"


Vienu pēc otras izķēru cauri divus Zuzannas Kubelkas dāmu romānus "Ofēlija mācās peldēt" un "Kundze būs mājās vēlāk". Ko lai saka? Vajadzēja starp šiem abiem darbiem ieturēt pāris gadu pauzīti, citādi visu laiku mocīja Déjà vu sajūta.  Abu grāmatu galvenās varones ir sievietes īsi pēc 40 gadu sliekšņa, izglītotas, gudras, skaistas un mūžīgi pār pleciem krītošām kuplām cirtām. Tikai viena rudmate, bet otra blondīne. Šī "kaut kur lasīts" sajūta nemitīgi atkārtojās arī vārdu izvēlē, aprakstot seksa ainas, galveno varoņu seksa partneru fiziskos dotumus un arī apkārtni, kā arī to, cik veselīgs ir veģetārisms.  Darbība abās grāmatās pamatā noris Parīzē. Pilsētu gan šīs autores darbos var visnotaļ jauki "apskatīt", tas Kubelkai sanāk.

Sekss dāmu romānos ir bijis vienmēr, vēl pirms Greja 40 nokrāsām, bet man šķiet, ka Kubelkai tā ir īpaši daudz. Taču Kubelkas varones nav nekādas naivās aitas, bet gan spēcīgas, pašpietiekamas un gudras sievietes, ar dzīves mērķi, kurā ir kas vairāk par pelēku laulību un veicīgu bērnu radīšanu.

trešdiena, 2017. gada 29. novembris

"Bērnība Jūrmalā. Padomju laiki. Atmiņu stāsti"

Nezinu kad un kādā veidā pie manis nokļuva šī grāmata. Nojaušu, ka esmu to kaut kur nopirkusi, jo patika vāka krāsa un ziedu raksts (atzīstu savu vājību uz gaiši zilu krāsu un ziedu ornamentiem). "Bērnība Jūrmalā. Padomju laiki" ir četru cilvēku atmiņu stāsti par dzīvošanu un sadzīvi Jūrmalā laikā, kad manis vēl nebija. Plāna grāmatiņa, 110 lappuses, taču ļoti sīkā drukā. 2011.gadā šo grāmatiņu izdevis Jūrmalas pilsētas muzejs ar pilsētas domes atbalstu.

Atmiņu stāstu autori Inga Sarma un Dace Ulpe ir dzīvojušas Jūrmalā cauru gadu, Agris Andžāns atminas vasaru pionieru nometnē, savukārt Jana Rāve ar ģimeni uz Jūrmalu devās vasarās. Viņu visu pieredze un atmiņas par Jūrmalu ir atšķirīga, bet tajās ir arī ļoti daudz kopīga. Jūrmalas "iedzimtās" Inga Sarma un Dace Ulpe dala atmiņas par mācību iestādēm un pedagogiem, kā arī Jūrmalu rudenī, ziemā un pavasarī, Dace Ulpe arī ļauj iemest aci Atmodas laikā. Savukārt Agrim Andžānam Jūrmalas atmiņas ir samērā ierobežotas telpā, jo rakstītas par nepilniem diviem mēnešiem, kas kā sods par sliktu uzvedību pavadīti nometnē.

Kopumā varu teikt, ka šī ir ļoti interesanta grāmatiņa, kas ieved pagātnē ar garām rindām pārtikas veikalos, gardu saldējumu, kinoteātriem uz katra stūra, kur biļetes maksā pāris kapeikas un vienā reizē var aiziet pat uz divām filmām, ar bērnības izklaidēm laikā, kad vēl nebija datoru un tikai parādījās pirmie televizori, naivām bērnu sarunām, noklusēto un nepateikto. Ar lielu aizrautību pāris stundās "apēdams" darbiņš un tam patērētā laika nemaz nebija žēl.

otrdiena, 2017. gada 28. novembris

Osvalds Zebris "Koka nama ļaudis"

Jau diezgan sen savu zvaigžņu stundu manā plauktā gaidīja Osvalda Zebra grāmata "Koka nama
ļaudis", bet roka pēc tās nestiepās. To iegādājos, neko nezinot par rakstnieku un viņa daiļradi, vēloties būt informēta par jaunākajām tendencēm latviešu literatūrā. Nesen lasītais Zebra romāns "Gaiļu kalna ēnā" no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" man tīri labi patika, ķēros pie lapām arī "Koka nama ļaudīm". Ko lai saka? Esmu vīlusies? Varbūt ne gluži vīlusies, bet ar Zebri mums noteikti "nav pa ceļam". Pat nezinu, vai dotu viņam vēl vienu iespēju ar kādu citu darbu. Es gan ļoti priecājos, ka pazīšanos ar šo rakstnieku sāku tieši ar "Gaiļu kalna ēnā", nevis ar dīvainajiem ļaudīm no koka mājas.

"Koka nama ļaudis" ir stāstījums par cilvēkiem, kas mīt klusā ieliņā novietotā ar lasītāju runājošā koka mājā, vēl tur dzīvo tāds mazliet no Bulgakova palienēts kaķis. Es pat vizualizēju šo koka namu kā vienu no daudzajiem Āgenskalna graustiem, tramvajs tepat blakus un arī fabrikas grausts ap stūri. Iedomāties nebija grūti. Grūtāk bija izsekot trakajiem, mošķiem un lodājošām sardzes čūskām. Pēc divu darbu izlasīšanas jāsecina, ka Zebrim patīk rakstīt par trakajiem. Interesanti, vai autoram pašam arī putni knābā tarakānus? 

Izdota 2013.gadā, Latvijas Literatūras gada balvas 2012 pretendents kategorijā "Labākais prozas darbs". Grāmata tapusi izdevniecības “Dienas Grāmata” latviešu literatūras projekta “Prāta piedzīvojums” ietvaros. Jā, nu piedzīvojums tas bija. Varbūt es vienkārši biju gaidījusi kādus dzīvē balstītus interesantu cilvēku portretus, nevis trako domu lidojumus un ļaunuma un apmātības uzplaiksnījumus. Darbā var saskatīt arī skatījumu uz mūždien esošām problēmām sabiedrībā - vecāku bezatbildība pret bērniem, alkoholisms, karjerisms, gļēvums, neiecietība jauniešu vidū un citas, taču tās tik cieši savijušās ar misticismu, kas man liedza pilnu baudu no šī darba.

Par autoru: Osvalds Zebris (1975) ar rakstniecību nodarbojas kopš 2007. gada. Pirmā grāmata – stāstu krājums “Brīvības tīklos” (2010) 2011. gadā novērtēta ar gada balvu literatūrā nominācijā “Spilgtākā debija”. “Koka nama ļaudis” ir Osvalda Zebra otrais darbs.


Filma "Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2"



Ģimenes filma, kurā sirsnīgi nosmieties un arī paraudāt, jeb "Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2". Varbūt man vienkārši acis slapjā vietā, bet es šo animēto komēdiju gan sāku skatīties ar miklumu plakstiņos, gan noslēdzu ar pamatīgām prieka asarām. Pa vidam paspēju arī riktīgi pasmieties par amizantā lāčuka neveiklajām izdarībām. Kopš pirmās filmas par Padingtonu iznākšanas pagājuši trīs gadi un no 1.decembra kinoteātros gan bērni, gan vecāki var sekot līdzi lācēna jaunajiem piedzīvojumiem.

Lācēns Padingtons nu jau kādu laiku ir laimīgi iedzīvojies Braunu ģimenē un ir labi ieredzēts visā apkaimē. Tuvojas viņa tantes Lūsijas 100 gadu jubileja, viņa aizvien nav piepildījusi savu sapni apmeklēt Londonu, bet Padingtonam ir laba dāvana padomā. Tās iegādei gan nepieciešama prāva summa, Padingtons nolemj sapelnīt naudu, uzņemoties dažnedažādus dīvainus darbiņus. Taču ļaundaris dāvanu nozog, turklāt aizdomās tiek turēts Padingtons.

Es jau biju piemirsusi, cik ļoti man patika Padingtona piedzīvojumi pirmajā skatīšanās reizē, bet nudien šis dzīvnieciņš prot sagādāt ķibeles.  Tagad multfilmas un animētās filmas skatos caur prizmu "vai es to skatītos kopā ar savu bērnu" un "ko no šīs filmiņas varam mācīties". Padingtonu no šiem abiem skatu punktiem varu ieteikt un noteikti pēc pāris gadiem ar to iepazīstināšu arī dēlu. Sirsnīga, labestīga un mīļa filmiņa. Grūti gan spriest, cik viegli maziem delveriem ir nosēdēt stundu un 45 minūtes krēslā, bet manu uzmanību ekrāns neatlaida. 

Lomās Hjū Grants, Brendans Glīsons, Pīters Kapaldi, Džūlija Valtersa un citi.

Izrādās, ka bijis arī seriāls par Peru lācīša Padingtona piedzīvojumiem Londonā, tas uzņemts no 1975. līdz 1993.gadam un youtube šo to vēl var atrast. Sērijas īsas, ap 5 minūtēm.

pirmdiena, 2017. gada 27. novembris

Filma "Maģiskais kimono"



Rāmi melodiski plūstoša, jā, arī maģiska filma "Maģiskais kimono", kuras režisors un scenārija autors Māris Martinsons. Pusotrā stundā rāmu garu sapludināta Rīga un tik tālā Japāna, veidojot ne vien mākslas produktu, bet arī tūrisma pakalpojumu.

Blogeriem un mediju pārstāvjiem bieži ir ekskluzīva iespēja ieraudzīt filmu vēl pirms tās oficiālās pirmizrādes. Dažreiz arī pats režisors un aktieri kinoteātrim paredzēto gala versiju ierauga reizē ar mediju pārstāvjiem, tā tas esot bijis arī šoreiz kinoteātrī Splendid Palace mediju seansā filmai "Maģiskais Kimono".

Darba valoda pamatā ir japāņu un skatītājam būs jālasa subtitri, taču tas netraucē un viss ir saskatāms un salasāms. Stāsts ir par japāņu sievieti, kura daudz savā dzīvē pārdzīvojusi un jau 20 gadus nelaiž pagātni vaļā. Latvijā Keiko ir nokļuvusi bez draugiem, svešā vidē un arī domāšanā. Viņa atkailina savu dvēseli cilvēkiem, kuri valodas barjeras dēļ to nemaz "nedzird". Cik, manuprāt, simboliska bija šī aina! Tu cilvēks vari runāt un izklāties, bet patiesībā palikt nesadzirdēts un nesaprasts. Taču dažreiz ar izrunāšanos, pat bez sapratnes, pietiek, lai spētu palaist savu ilgi turēto sāpi vaļā. Paralēli viscaur filmai vijas arī ēdiena kā mākslas līnija. Iet uz šo filmu cilvēks neēdis nedrīkst nekādā gadījumā!

Man šķiet, ka režisoram kopā ar saviem aktieriem ir izdevies panākt tādu netveramu un vārdos neizsakāmu saspēli, tik dažādo rietumu un austrumu pasauļu saplūšanu. Režisors arī stāstīja, ka filmēšanas procesā viņš bija vienīgais, kurš saprata japāņu aktieru runāto, jo viņam austiņā runāts tulkojums. Andris Keišs un Mārtiņš Sirmais abi atzina, ka tieši šī ekrāna partneru runātā nesaprašana ir bijis viens no faktoriem, kas ļāvis iegūt tik interesantu mākslas darbu. Sirmais filmu arī vērtēja sev raksturīgi lakoniski, sakot - redzams, ka filma nav sūds. 

Domāju, ka darbs patiks gan tiem, kuri ar Japānas kultūru ir uz "Tu", gan citiem skatītājiem. Pats režisors sacīja, ka nevēlas dalīt skatītājus kādās kategorijās un filma piemērota tiem, kuri vēlas sev atklāt jaunu pasauli. 

Režisora Māra Martinsona spēlfilma ir Latvijas un Japānas kopražojums un Latvijas skatītājiem būs pieejama no šī gada 1. decembra. Savukārt Japānā "Maģiskais kimono" pirmizrādi piedzīvoja šī gada 24. jūnijā, klātesot režisoram un galveno lomu atveidotājiem - Kaori Momoi un Issey Ogata. Filmu vēl joprojām izrāda Japānas kinoteātros. Tā ir filmēta gan Latvijā, gan Japānā un filmēšana 2015.gadā ilga apmēram pusotru mēnesi. Galvenās lomas ir pazīstamiem japāņu aktieriem Kaori Momoi un Issey Ogata. No Latvijas puses filmā redzēsiet Artūru Skrastiņu, Andri Keišu, Andri Buli un Alisi Polačenko, kā arī īpašo lomu atveidotājus Mārtiņu Sirmo un grupu Prāta vētra.

Ar japāņu aktrisi Kaori Momoi režisors Martinsons jau bija strādājis kopā pie filmām Honkongā (Amaya, 2010) un Losandželosā (Oki - okeāna vidū, 2014).




Filma "Ar putām uz lūpām"

Latviešu ražotā kino šogad un pērn tāds birums kā nekad. Pēc iespējas tos arī cenšos apmeklēt gan ziņkāres mākta, gan, lai orientētos šajā mūsdienu mākslā un saprastu par ko citi runā. Par iepriekš apmeklēto režisora Aika Karapetjana darbu "Pirmdzimtais" neko nerakstīju, jo nekā daudz laba arī nebija ko rakstīt. Vien piebildīšu, ka Kaspars Znotiņš vienā no galvenajām lomām bija izcils.

Turpretim Jāņa Norda režisētā filma "Ar putām uz lūpām" lika vēlēties dalīties ar to. Noskatījos un īsumā  savā vērtējumā varu teikt, ka tas ir gaumīgs, nesamuļļāts un nepārgudrots darbs. Latvijas, Lietuvas un Polijas kopražojums, kas veidots pēc amerikāņu scenārista Meta Goseta darba "Origin of Species" motīviem, Nords scenārija adaptēšanā Latvijas vajadzībām līdzdarbojies. Filma "Ar putām uz lūpām" tiek saukta par attiecību trilleri. Tas stāsta par Didzis (Vilis Daudziņš), kurš ir bijis policists, trenē kaujas suņus un veiksmīgs treniņš ar mīluļiem vācu aitu suni un diviem beļģu aitu suņiem viņam rada patiesu un gaišu prieku. Drīz vien viņa dzīve samudžinās - suņi inficējas ar trakumsērgu, bet sieva (Ieva Puķe) izskatās, ka krāpj Didzi ar skolnieku (Raimonds Celms).

Kā jau trilleris, filma neatlaiž skatītāja uzmanību, tas panākts gan ar meistarīgo scenāriju, gan lielisko aktierspēli. Mūsdienu Latvijas režisoru filmām parasti raksturīgi neveikli dialogi vai to trūkums (visticamāk, bēgot no neveiklības), taču šoreiz tā nebija. Sarunas starp tēliem šķita dabiskas un nepiespiestas. Acīmredzot, dažiem aktieriem vienkārši nesanāk nokāpt no teātra skatuves un iekāpt ekrānā, bet dažiem tas ir šūpulī ieliktais vai izkoptais talants. Ar aktierspēli ārpus teātra nav tik bēdīgi kā varētu domāt, raugoties latviešu ikvakara seriālos.

Kopumā "Ar putām uz lūpām" ir skatāma filma un ļoti iesaku aiziet uz kinoteātri, atbalstot latviešu radītu kino.

sestdiena, 2017. gada 25. novembris

Sanita Reinsone "Meža meitas"

Pagājušā gadsimta Latvijā meži bija pavisam citādāki nekā mūsdienās. Tie bija ne tikai biezāki un dižākiem kokiem pilni - aptuveni desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām meži Latvijā nebija gluži vienkārši vieta, kur ogot un sēņot, tā bija ne tikai metaforiska vieta kurp iet. Cilvēki, kuri nevēlējās pakļauties Padomju varai, tās prasībām un represijām, devās mežā. Latvijas Universitātes Kopējais nacionālo partizānu skaits Latvijā bijis ap 13 tūkstošiem. Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Sanita Reinsone grāmatā „Meža meitas” ielikusi 12 sieviešu stāstus.
 

piektdiena, 2017. gada 17. novembris

Maija Sepa "Migrēna. Izlaušanās"

Daudzdzīvokļu nama vannas istabā čuguna vannā ieklāta sega, uz tās miesa, piespiedusi pieri aukstajam emaljas klātajam metālam, virsū vēl viena sega. Tumsa, klusumu pārtrauc caur plānajām sienām apslāpēti dzirdamā kaimiņu ikdiena. Sāp galva, deniņos āmurus klaudzina ļauno rūķīšu armija, kreiso aci uz āru mēģina izspiest smadzenēs iesprūdušais ātrvilciens. Vemt šoreiz negribas.
Epizode 2. Vemt, sega mīksta, spilvens perfekts, iemigt, svētlaime.
Epizode 3. Eksplozijas viena pēc otras mēģina izspert kreiso aci no dobuļa kā skvoša bumbiņas cirtieniem pret sienu, nav vairs spēka, pavemt nepalīdzēja, ātrās palīdzības ārsti aizdomīgi, bet aplaimo ar dūrienu vēnā, kas pa ķermeni izdzen karstumu, miegs, mīksts kā mākonis, labi.

trešdiena, 2017. gada 15. novembris

Džodžo Moja "Pirms atkal tiksimies" un "Pēc Tevis"


Klusiņām, klusiņām, nakts aizsegā līdz trijiem no rīta. Tā varētu raksturot lasīšanas stilu un apstākļus šīm grāmatām. Skarbi saldsērais Džodžo Mojas romāns "Pirms atkal tiksimies" nemanot ievelk sevī uz vairākām stundām, lai arī esi paņēmis grāmatu rokā uz pusstundiņu pirms miega. Lūisai Klārkai ir neparasts ģērbšanās stils, viņa daudz pļāpā un labprāt piedāvā pagatavot tasi tējas, vēl Lūisa dzīvo mazā Lielbritānijas pilsētiņā, kur ar darbu ir pašvaki un visa dzīve griežas ap seno pili. Bet Lūisas dzīve mainās līdz ar jauno darbu, nīgro priekšnieku Vilu Treinoru, atklājas arī dažs labs noslēpums.

pirmdiena, 2017. gada 13. novembris

Andra Manfelde "Virsnieku sievas"

Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" pamazām tuvojos noslēgumam. Šoreiz esmu izlasījusi Andras Manfeldes skatījumu uz Liepāju un tās daļu Karostu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos jeb "Virsnieku sievas". Pagriežamais tilts, sargpostenis un kuģu/zemūdeņu tilts starp divām tik dažādām pasaulēm. Zilo zvaniņu piebērtajās pļavās izaug silikātķieģeļu piecstāvenes, baznīcas kupola virsotnē tiek uzvilkts Padomju savienības karogs, bet visu vēro pētīgais skatiens ko nespēj slēpt pat tumši sarkanā svina krāsa.

sestdiena, 2017. gada 28. oktobris

Arno Jundze "Gardo vistiņu nedēļa"

Arno Jundze radījis septiņus stāstus no deviņdesmitajiem Latvijā jeb kā autors pats saka - septiņi bandītu laika stāstiņi. "Gardo vistiņu nedēļa" ir paviegla rakstura literatūra vienam pavieglam vakaram. Citās atsauksmēs autors tiek slavināts par dzirkstošu un smalku humoru. Kā tur ar smalkumu un dzirkstīšanu, nezinu, bet nomācošs darbs nebija, tas nudien tiesa. Jundze paironizē par cilvēkiem, viņu vājībām, attieksmi pret likumu un mantu skarbajos pārmaiņu pilnajos deviņdesmitajos, bet viņam veiksmīgi izdodas nenonākt līdz klajām ņirgām, te arī laikam slēpjas tas smalkums.

Septiņi stāsti, septiņi notikumi, kuru varoņi ir parasti cilvēki, tādi kā jūs un es, kā kaimiņš aiz sienas. Grāmatu lasot balsī gluži nesmējos, bet gan jau kāds smaids man bija uz lūpām. Nedēļu pēc izlasīšanas neviens no Jundzes personāžiem un viņu stāstiem man gluži uzreiz atmiņā nelec. grāmata, ko izlasa, atveldzē prātu no ikdienas rūpēm un dzīvo tālāk bez īpašiem līdzpārdzīvojumiem, nekā gluži dokumentāla jauna arī neuzzināju. Grāmata vienam vieglam vakaram varētu patikt gan sievietēm, gan vīriešiem. Pasarg dies' nepaņemt šo kā vienīgo lasāmvielu kādam garam pārbraucienam. Izlasīsiet ātri un dusmosieties, ka atpakaļ jābrauc bez literatūras.

Džodžo Moja "Pēdējā vēstule no mīļotā"

Sen nebiju lasījusi tāda veida literatūru, bet Džodžo Mojas grāmata "Pēdējā vēstule no mīļotā", iegūta nejauši kā balva konkursā, jau sen dedzināja manu plauktu. Šis ir romantisks vēstījums par to, ka mīlestība skar ne tikai jaunas sirdis un neziņas radītas sirdsapziņas ēdas var mocīt visu mūžu. Vēl šī ir no tāda tipa grāmatām, ko izlasu un dodu tālāk, jo otro reizi intriga vairs nav intriga. Viegli, ātri lasāms darbs, kas ierauj sevī, aiznes uz sešdesmito gadu Lielbritāniju ar visiem tās sabiedriskajiem tikumiem, laulības modeļiem un dzīvesstilu.

otrdiena, 2017. gada 17. oktobris

Pārdomas pēc sarunām par cilmes šūnām

Lai arī vairs neesmu gaidībās un arī pavisam jaunā māmiņa vairs neesmu, tiku ielīgta uz branču “Sarunas Gaidību laikā”. Pasākuma rīkotājs bija Cilmes šūnu banka "FamiCord Group", taču sarunas ne tikai par to. Lai arī biju plānojusi uz pasākumu doties ar dēlu, atstāju viņu saldi čučam mājās un labi, ka tā. Ar viengadnieku diez vai mēs netraucējot noklausītos kaut pusi no stāstītā. Novēroju, ka vairākas mammas bija kopā ar vecākiem bērniņiem, arī viņiem pasākums bija par garu, jo izklaides bija tik mammu līdzi atnestās.

Brīvā un siltā atmosfērām pie veselīgām uzkodām pildītiem galdiem sanākušās sievietes uzklausīja, kas par veselīgu un sabalansētu uzturu stāstāms uztura speciālistei Jolantai Rozītei. Par kustību nozīmi grūtniecības laikā un fiziskās veselības uzturēšanu kopumā stāstīja fitnesa trenere Karīna Ostrovska, kuras galvenā specializācija ir vingrošana ūdenī. Šur tut man būtu komentāri no personīgās pieredzes, bet vienam gan es piekrītu - ja ir iespēja, ūdens un peldēšana grūtniecei ir viena lieliska padarīšana. Ūdenī beidzot nejūt savas miesas smagumu un neveiklību, nekur nekas nespiež un negrauž, īsāk sakot, fantastika!

Tālāk pie runāšanas ķērās pētnieks Dr. biol. Artūrs Ābols, viņš stāstīja par jaunākajiem pētījumiem cilmes šūnu izmantošanā dažādu slimību ārstēšanā. Artūra Ābola izklāsts bija gan izsmeļošs, gan aizraujošs, jo viņš neaizrāvās ar sarežģītiem stāstījumiem, uz cilmes šūnām un to darbiņu palūkojoties ar humoru. Ja pamatskolā kāds par fiziku, ķīmiju, bioloģiju un eksaktajiem priekšmetiem vispār stāstītu tikpat interesanti, iespējams, nemaz nebūtu gājusi pa sociālo zinātņu taciņu. 

Visbeidzot pasākuma noslēgumā par Cilmes šūnu bankas darbu un padarīto stāstīja ārste ķirurģe un cilmes šūnu speciāliste Inese Bolmane. Nevarēju gan palikt līdz pašām pasākuma beigām, bet ieguvu gana daudz, jo veselīgs dzīvesveids un sabalansēts uzturs nedz sākas, nedz beidzas ar grūtniecību.

Pozitīvā stāsta daļa un arī lielākais jaunums man pašai - cilmes šūnas neslēpjas tikai nabassaitē un tās asinīs. Turklāt cilmes šūnām ir arī dažādi veidi. Iepriekš arī nezināju, ka cilmes šūnu terapija jebkurā gadījumā ir papildu ārstēšanas metode, piemēram, vēža ārstēšanā tā neļaus izvairīties no ķīmijterapijas vai starošanas. Ārste pauda, ka noguldījums cilmes šūnu bankā jeb nabassaites audu un asiņu saglabāšana ir kā apdrošināšanas polise, ko cerams tomēr nekad nenāksies izmantot. Jebkurā gadījumā interesantākā pasākuma daļa bija biologa Ābola stāsts par pētījumiem ar cilmes šūnām laboratorijās.

Grūti spriest, vai pasākums kliedēja kādus mītus vai aizspriedumus, jo iepriekš par cilmes šūnām un to izmantošanu padziļināti interesējusies nebiju. Vai es taga domātu par cilmes šūnu saglabāšanu no saviem nākamajiem bērniem? Šaubos. Lai arī cilmes šūnu saglabāšanu var uztvert kā apdrošināšanas polisi, izmaksas ir ievērojamas.

piektdiena, 2017. gada 13. oktobris

Gundega Repše "Bogene"

Sliežu duna, saplēsts spogulis, kosmoss, atmiņas, kas cilvēku padara par cilvēku un otrā plāna aktieri vīrieši. Tas varētu būt viens teikums, kas raksturo Gundegas Repšes darbu "Bogene". Vēl viens darbs no Latvijas vēstures romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un šis vēsta par 1940. - 1941.gada notikumiem Latvijā, vēl precīzāk būtu teikt, ka romāns vēsta par vienas ģimenes likteni šajā trauksmainajā vēstures samezglojumā.

sestdiena, 2017. gada 30. septembris

Inga Gaile "Stikli"

Starp veselību un slimību dažreiz var būt tikai daži neapdomīgi izteikti vārdi vai aizlidināti trauku gabali. Lai arī Ingas Gailes romāns "Stikli" nav tikai par sieviešu tiesībām un stāvokli 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, tieši šis temats man prātā nāk pirmais, domājot, ko rakstīt. Ne viena vien sieviete ievietota klīnikā ārstēšanai vai vismaz pieprasīta viņas ārstēšana, jo maigā būtne iedrošinājusies pacelt balsi, iebilst, laist pa gaisu pirmo, kas gadās pa rokai. Bet, nedaudz parunājot ar vīru, izrādās, ka sievietes uzvedība nav prasta karstgalvība vai trakuma izpausme, bet gan paša vīra nopelns krogū nospēlējot un nodzerot mantu. Šī ir tikai īsa aina grāmatā, bet raisīja man pārdomas.

pirmdiena, 2017. gada 25. septembris

Pāvels Sanajevs "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes"

Uz dīvāna malas aizvien ir prāva kaudzīte ar nelasīto literatūru. Arī plauktos pilns ar kārdinošām grāmatu muguriņām. Bet padevos... spontāni iegādājos Pāvela Sanajeva darbu "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes", jo lasīju par šo grāmatu labas atsauksmes. Ķēros grāmatai klāt tramvajā un sapratu, ka vēlos ar to dalīties un tūlīt iegādājos arī eksemplāru draudzenei. Raksta, ka par šo grāmatu ir divu veidu atsauksmes - ļoti slavinošas un klajas neizpratnes pilnas, par ko tāda sajūsma. Es būšu slavinošais lasītājs.

Autors ir krievu scenārists, režisors un tulkotājs un viņš stāsta, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs, tamdēļ arī atsauksmes par to dalās divos krasi atšķirīgos virzienos. Pirmo reizi romāns publicēts turpinājumos laikrakstā pirms vairāk nekā 20 gadiem, 2003.gadā izdots grāmatā un tikai tad sasniedzis popularitāti lasītāju acīs.

Starp citu, iesaku izlasīt interneta žurnālā "Punctum" interviju ar Pāvelu Sanajevu: šeit

trešdiena, 2017. gada 23. augusts

Kristīne Ulberga "Tur"


Kristīnes Ulbergas grāmata "Tur" iekļaujas sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" kā pirmspēdējais darbs. Tas ir stāsts par kaut ko netveramu. Tur purvā, tur astoņdesmitajos, tur ezotērikā un kaut kur vēl. Spītīgi lasīju grāmatu klasiski kā ierasts, no sākuma uz beigām, lai arī  vairākās citās recenzijās bija ieteikts vispirms izlasīt autores pēcvārdu. Nebūšu oriģināla un ieteikšu pēcvārdu lasīt pirms visa pārējā darba. Tas noteikti padarīs iespaidu labāku.

Pāvels mūk no savas esamības, pagātnes, ģimenes, no visa un iemūk purvā, kur viņu izglābj kādas komūnas locekļi. Soli pa solim lasītājs pamazām uzzina, no kā bēga Pāvels, kas tā par komūnu un aptuveni, kas notiek pasaulē apkārt. Stāsta darbība noris vairākos laikos, bet pamatā tie ir astoņdesmitie gadi, uz ko norāda vien Černobiļas kodolreaktora katastrofa , VDK aģenti viesnīcas "Latvija" tuvumā un Brežņeva bēres. Romāns balstās patiesos notikumos, un tā centrā ir domubiedru komūna, kas dzīvoja pēc saviem noteikumiem pašu izveidotā vidē – mājās „Vadaiņi” purvaina meža vidū Smiltenes apkaimē.

pirmdiena, 2017. gada 14. augusts

Helēna Celmiņa "Kā plika pa nātrām"

Kā biju plānojusi, ķēros klāt otrajai noskatītajai Helēnas Celmiņas grāmatai "Kā plika pa nātrām". Pirms tam lasīju par sievietēm PSRS cietumos. Lai arī šī izdota 1998.gadā, bet tā par cietumiem jau 1980.gadā, jāsaka, ka hronoloģiski tomēr vajadzētu sākt ar šo darbu un tiki pēc tam lasīt par cietumiem. "Kā plika pa nātrām" beidzas ar Celmiņas pirmstiesas izmeklēšanā apcietinājumā pavadītā laika īsu izklāstu, bet "Sievietes PSRS cietumos", ar šī dzīves posma aprakstu sākas.

piektdiena, 2017. gada 4. augusts

Helēna Celmiņa "Sievietes PSRS cietumos"

Esmu ieradusi blogu rakstos pieminēt arī, kā esmu nonākusi līdz aprakstāmajai lasāmvielai. Šajā gadījumā es nespēju atcerēties, kā nonācu pie zināšanām par Helēnas Celmiņas grāmatas "Sievietes PSRS cietumos" eksistenci. Kaut kur interneta ārē manīju kādu pieminam šo darbu, pazīstama sieviete norādīja uz vietu, kur grāmata pieejama tiešsaistē un pēcāk darbs saglabāts e-lasītājā gaidīja savu lasīšanas stundu. 

Tematiski vēl nepiemērotāku lasāmvielu brīžiem, kad bērns spēj iemigt un gulēt tikai ar mammas siltumu pie sāna, nevaru iedomāties, bet tā nu nācās lasīt - tumsā e-lasītāja gaisma netraucēja bērna miegu, tāpēc galu galā bērns pagulējis un mammas smadzenes iekustinātas ar skarbiem stāstiem. Turklāt pēc visādu iedomu un izdomu lasīšanas biju izslāpusi pēc dokumentālākiem stāstiem.

trešdiena, 2017. gada 12. jūlijs

Levs Grosmans "Burvji"

Leva Grosmana darbs "Burvji" manā elektroniskajā lasītāja kavējās jau labu laiku. Kāpēc? Nav ne jausmas, varbūt vienkārši nebija iekšējās sajūtas, ka jālasa "tagad". Kad man jautā, par ko šī grāmata ir, gribu sacīt, ka tas ir kā Harijs Poters pieaugušajiem un universitātes līmenī. Katrā gadījumā šis ir romāns ar darbību burvju skolā un burvestību pilnā pasaulē. Bet ar to šis līdzību saraksts arī varētu būt pabeigts. Lasām vien uz priekšu.

piektdiena, 2017. gada 23. jūnijs

Endrū Millers "Tīrs"


Pirmrevolūcijas Francija, 18.gadsimts, jauns inženieris Žans Batists, kura pirmais nozīmīgais darbs ir ... iztīrīt kapsētu no kauliem. Nevainīgo kapsēta tikusi izmantota kā masu apbedījumu vieta un sākotnēji nemaz neatradās tik tuvu cilvēku mājokļiem, bet pilsēta aug un plešas līdz iekļauj arī apjomīgās mūža mājas ar visu to smakojošo saturu. Kapi jaušami ne vien gaisā, bet arī cilvēku elpā un ēdiena smaržā, trūdošo līķu smārds ir it visur. Jāsaka, ka šis ir viens no romāniem, kas spēj radīt ne vien vizuālās, bet arī aromātu gleznas - grāmata ar smaciņu. Endrū Milleram ir izdevies saraukt manu lasītāja degunu, jo šķiet, ka kapu smārds tā vien dveš no grāmatas lapām. Neesmu lasījusi neko citu no Millera darbiem, lai varētu apgalvot, ka viņam šis vairāku dimensiju radīšanas triks ar burtiem sanāk vienmēr.

otrdiena, 2017. gada 23. maijs

451 grāds pēc Fārenheita uz ekrāna

Es nespēju noticēt, ka kādreiz esmu izlasījusi lielisko stāstu par grāmatām kā lielāko grēku, bet neesmu neko par to rakstījusi! Reja Bredberija sarakstītā grāmata "451 grāds pēc Fārenheita", manuprāt, ir fantastikas žanra klasika. Drīzumā tā nonāks uz ekrāniem jaunā izpildījumā!

1966.gadā pie skatītājiem nonāca franču režisora, franču jaunā viļņa pārstāvja, Fransua Trifo veikums. Šķiet ir pēdējais laiks skatītājiem atgādināt par pasauli, kurā lasīt grāmatas bija nelikumīgi. Romāns "451 grāds pēc Fārenheita" (angļu valodā "Fahrenheit 451") izdots  1953. gadā. Tajā aprakstīta izdomāta nākotne, kurā ar likumu liegts glabāt un lasīt grāmatas. Likuma ievērošanai izveidota dedzinātāju komanda. Šie cilvēki ir līdzīgi ugunsdzēsējiem, taču dodas iznīcināt grāmatu glabātāju mājokļus, nevis tos glābt. Līdz brīdim, kad viens dumpīgu domu mākts dedzinātājs sāk uzdot jautājumus par sava darba jēgu.

Atgriežoties pie ekranizācijas, ASV televīzijas kanāls HBO ir izvēlējušies divus galvenos aktierus lomām un ekranizācija šobrīd ir pre-production stadijā. Montāga lomai izvēlēts Maikls Džordans (Michael B. Jordan), kuru, iespējams, pazīsiet no filmas "Fantastiskais četrinieks" vai "Krīds: Rokija mantojums". Režisora Ramina Bahrani (Ramin Bahrani) vārds un veikums man nav pazīstams. Kad filma iznāks? Netiek ziņots.

Kad esam nonākuši līdz pašreizējam tehnikas attīstības līmenim, jāvaicā, vai tiešām Bredberija iedomātā nākotne ir tikai iedomāta? Mūsu ikdiena jau ir padarīta vienkārša un izklaidējoša, cilvēki domā aizvien mazāk un mazāk, ir jāmāca kritiski uztvert informācija, atpazīts viltus ziņas. Man šķiet, ka Bredberija iedomātais laiks ir klāt. Bredberija pasaulē cilvēki informāciju iegūst no milzu televizoriem, bet mūsdienu realitātē televizoriem pievienojas arī plaukstas lieluma ekrāni, ko ikdienas staipām sev līdzi kabatās un rokassomiņās.

Manā darāmo darbu sarakstā tagad ir grāmatas pārlasīšana, 1966.gada filmas noskatīšanās un jaunās ekrāna versijas sagaidīšana.

P.S. 451 grāds pēc Fārenheita esot temperatūra, pie kuras grāmatas deg. Tā ir? Bredberijs neesot to pārbaudījis.



Noslēgumam viens citāts:

"Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir “reāla”. Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: “Blēņas!”"

pirmdiena, 2017. gada 22. maijs

Laima Kota "Istaba"

Pienākusi kārta vēl vienam romānam no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šoreiz tas ir stāsts par laiku, ko piedzīvojuši ļoti daudzi no šobrīd dzīvojošajiem. Laimas Kotas romāns "Istaba" aizved lasītāju uz kādu nedefinētu laiku, ziloni vai ziloņlaiku, taču ik katram būs skaidrs, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, perestroiku jeb pārkārtošanos. Turklāt lasītājs nonāk ne vien astoņdesmito gadu Latvijā, bet arī komunālajā dzīvoklī uz Revolūcijas un Stučkas ielas stūra (tagadējās Matīsa un Tērbatas iela). Šis astoņu istabu dzīvoklis kopumā un katrs tā iemītnieks ar savu istabu atsevišķi, manuprāt, ir visa perestroikas esence.

ceturtdiena, 2017. gada 27. aprīlis

Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas"

Šobrīd laika lasīšanai šķiet, ka nav nemaz. Patiesībā laiks tā kā būtu, bet vienmēr ir visādas citas darīšanas un būšanas, galu galā vakarā attopies jau pusmiegā ar domu: "es taču šodien apņēmos mazliet palasīt". Lai vai kā, turpinu lasīt sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" darbus un šoreiz pēdējā no iegādātajām e-grāmatām Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas". Šis ir sērijā ceturtais publicētais romāns, Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominants kategorijā "Labākais prozas darbs". Stāsts aptver 1913. – 1916. gada periodu Latvijas vēsturē, tas ir laiks, kad Eiropā un arī Latvijā (toreiz vēl Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņas daļa) plosās Pirmais pasaules karš.

sestdiena, 2017. gada 11. marts

Osvalds Zebris "Gaiļu kalna ēnā"


Turpinu lasīt grāmatas no sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" un šoreiz esmu ķērusies klāt pirmajam sērijā izdotajam romānam - Osvalda Zebra darbam "Gaiļu kalna ēnā". Salīdzinoši īss darbs, gluži kā ieskrienoties lielajai prozas darbu rindai, kas sekos pirmajai grāmatai, 160 lappuses. Viena no retajām šīs sērijas grāmatām, kas šobrīd pieejama arī e-versijā un tieši šāda tā iegūla manā virtuālajā grāmatu plauktā.

sestdiena, 2017. gada 4. marts

Jana Kukaine "Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte"

Mātes tēls sabiedrībā, ģimenē, pašai sev - tas var atšķirties, būt plūstošs un ļoti balstīts emocijās, kā arī personīgajā pieredzē. Vienlaikus jāatzīst, ka sabiedrībā izplatīti simboli un asociācijas rada ļoti lielu spiedienu uz sievieti, kura īsti neatbilst proponētajam stereotipiski skaistajam - mātes funkcijai kā galvenajam dzīves mērķim un svētlaimības avotam. Vēl trakāk, ja esi ne tikai māte ar nestandarta pieeju bērna audzināšanai, ik pa laikam vēlies brīvdienu no mātes lomas, bet vispār esi sieviete, kura bērnus nemaz negrib. Tās ir nelielas manas pašas pārdomas par mātišķības tematu un mātes tēlu. Kāpēc tādas radās? Izlasīju Janas Kukaines darbu "Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte". Jāatzīst, ka bija nepieciešams krietns brīdis, lai saprastu savas sajūtas par šo grāmatu. Kaut kas manī pretojās aprakstam.

otrdiena, 2017. gada 31. janvāris

Dr. Sallija Vorda "Mazais runā. BabyTalk programma"

Kad visa ikdiena griežas ap jaunāko ģimenes locekli - mazuli - grāmatas par attiecīgo tematu uzmeklē lasītāju pašas. Šoreiz manā plauktā ieguls un ik pa laikam no tā arī izkāps grāmata par runāšanu un tās attīstību "Mazais runā. BabyTalk programma". Dr. Sallija Vorda ir britu logopēde. Ilga darba rezultātā viņa ir izveidojusi īpašu programmu, kas palīdz attīstīt mazuļu runu un tikt pāri dažādiem runāšanu kavējošiem šķēršļiem. Šajā grāmatā loģiski paskaidrota mazuļa attīstība un ieteikts, ko darīt, lai netraucētu mazajam cilvēkam tapt lielam un kļūt par inteliģentu sarunu biedru. Un man ir tik daudz, ko teikt par šo grāmatu!

otrdiena, 2017. gada 24. janvāris

Mišels Velbeks "Pakļaušanās"

Šķiet, ka šobrīd Mišela Velbeka jaunākais romāns "Pakļaušanās" ir katra sevi cienoša intelektuāļa "must read". Ja jau tā, tad jāķeras vien bija klāt. Grūti gan būs uzrakstīt kaut ko jaunu par šo grāmatu, jo šķiet, ka pateikts jau ir viss - gan blogeru aprakstos, gan recenzijās kultūras izdevums un portālos. Darbība notiek ne pārāk tālā nākotnē, proti, 2022.gadā. Stāsts saistīts ar musulmaņu nākšanu pie varas Francijā un pārmaiņām, ko tas nes. Līdzīgi arī citur Eiropā cilvēki ir noguruši no jau ierastā. Jāsaka, ka Velbeka iztēlotajā nākotnē cilvēki ir noguruši arī no demokrātijas.

Man sacīja, ka šī autora iepazīšana jāsāk ar kādu citu viņa darbu. Jāatzīst, ka arī šim nebija ne vainas, lai saprastu ka Velbeks manai acij ir gana tīkams, lai izlasītu vēl kādu viņa darbu.

ceturtdiena, 2017. gada 12. janvāris

Imants Liepiņš "Nāvējošie gaisa dārzi"

Kolēģis Imants Liepiņš izveidojis grāmatu - pētījumu, kas nonāca manās rokās uzreiz pēc publicēšanas. Ko varam izlasīt viņa darbā "Nāvējošie gaisa dārzi", varam uzzināt no apakšvirsraksta "Kas vieno oligarhus, miljardierus, slepkavceltniekus, deputātus un Kremli ar 54 cilvēku bojāeju Zolitūdē". Kā šodien atceros, ka Imants sms veidā veica aptauju par uzrunājošāko virsrakstu darbam, par kuru plašāk viņš neko neatklāja. Otrais piedāvātais variants man šķita dikti pelēks un politkorekts. Ieraugot Imanta jauno grāmatu un tās apakšvirsrakstu, kas man šķita "labāk pārdodams", izjutu patiesu prieku, ka kāds kolēģis pieķēries šim skarbajam notikumam - Zolitūdes traģēdijai. Priecājos, jo zināju, ka kolēģis spēs "iznest" šīs nelaimes patiesos apmērus nesaudzīgā veidā.

otrdiena, 2017. gada 3. janvāris

Pauls Bankovskis "18"

Esmu pabeigusi lasīt vēl vienu darbu no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šī ir trešā sērijas
grāmata un, atklāti sakot, īsti nemaz nezinu, ko par to rakstīt. Tā man ne īsti patika, ne nepatika. Stāsts šķita tāds kā samocīts, aiz ausīm pievilkts. Iesāku lasīt jau sen un darbs mani neaizrāva. Galu galā izlasīju tikai tāpēc, ka esmu apņēmusies izlasīt visas grāmatas no šīs sērijas.

No anotācijas uzzinām, ka stāsts ir par diviem latviešiem. Viens pārdomas par dzīvi risina dienasgrāmatas formā no 1917.gada rudens līdz 1918.gada 18.novembrim jeb Latvijas dibināšanas dienai. Otrs romāna varonis ir, pēc paša autora vārdiem, latvietis vidējais 21.gadsimtā. Abiem šiem cilvēkiem ir viens jautājums - kāpēc latviešiem vajadzīga sava valsts?