Džons Skalzi "Sirmgalvju karš"

Izcils veids, kā risināt sociālā budžeta problēmas - sūtīt pensionārus karā, oficiāli paziņojot viņus par mirušiem un attiecīgi ietaupot arī uz izmaksājamām pensijām. Par laimi vai diemžēl (kā nu kuram), tā nav šodienas realitāte. Tas ir amerikāņu autora Džona Skalzi (John Scalzi) debijas romāns fantastikas žanrā "Sirmgalvju karš" (Old Man's War). Skalzi iedomātajā nākotnes pasaulē cilvēki iekaro starpzvaigžņu telpu. Diemžēl dzīvošanai piemērotu planētu nav pārāk daudz, savukārt kandidātu uz to ir vesels lērums. Koloniju aizsardzības spēki (KAS) izgudrojuši veidus, kā cilvēkam tur augšā nokļūt, dzīvot un pat karot. Zemes valdībām trūkst specifisko zināšanu kosmosa iekarošanai, taču novecojošo cilvēku uz Zemes gan ir atliku likām. Sasniedzot 75 gadu vecumu, ikviens var doties dienēt KAS, taču atpakaļ uz Zemes neatgriežas neviens.

Klēra Norta "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves"

Piedzimt atkal un atkal no jauna, vienā un tajā pašā laikā un vietā, ar tiem pašiem cilvēkiem apkārt, un atkal no jauna gūt iespēju savu dzīvi veidot citādāk. Pirmie četri gadi parasti ir diezgan garlaicīgi, bet pirmās trīs dzīves - grūtākās. Otrajā un trešajā no izmisuma pat nākas pastrādāt pašnāvību. Patiesībā pašnāvība ir visai ērts veids izkulties no nepatikšanām esošajā dzīvē, tikai pēc tam atkal jāpārcieš kaitinošā bērnība un pusaudzības gadi. Pēc tam jau pamazām pierod un daudzās dzīves un iegūtās zināšanas kalačakra sāk izmantot sev par labu. 

Britu autore Klēra Norta (Claire North, pseidonīms. Autores īstais vārds ir Katrīna Veba (Catherine Webb)) liek galvenajam varonim Harijam Augustam piedzimt un nomirt vismaz 15 reižu. Romānā "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves" lasītājs ienirs piecpadsmit dažādās pasaulēs, kurās šķietami mainās tikai nedaudz, taču viss var beigties postoši visām pasaulēm vienlaikus.

Džeina Šteinberga "Lasītāja"

"Es atvēru dārgumu lādi, kuru man nebija paredzēts atvērt, un tagad par to tieku sodīta."

Pasaule bija trešā pasaules kara ēnā, taču lielvaras noslēdza miera paktu un dzīve beidzot kļuva tāda, kuru prieks dzīvot. Rīga no mazas valsts galvaspilsētas kļuvusi par vienu no pasaules metropolēm, vienu no Eiropas Federatīvās savienības lielākajām pilsētām, digitālajiem centriem, cilvēku prāta citadelēm. Tā ir nenosauktas nākotnes laika Rīga Džeinas Šteinbergas romānā "Lasītāja". Lai arī pēc Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta "konTEKSTS" aicinājuma jau izpaudos par šo grāmatu video formātā, vēlos atstāt arī tekstu blogā un varbūt paķert kādu šķautni, ko piemirsu vai nepaspēju video veidojot.

Džeinai Šteinbergai šis ir pirmais romāns, iepriekš krājumos kopā ar citu autoru tekstiem publicēti viņas stāsti. Dažus stāstus biju lasījusi arī viņas mājas lapā, kuru tieši šobrīd vairs neatrodu, taču tur publicētie man ļoti patika, īpaši par "garo" pienu. 

Hjū Hovijs "Vilna"

Ilgi nāca iedvesma sākt lasīt amerikāņu autora Hjū Hovija Elevatora sērijas (Silo series) grāmatas. Biju dzirdējusi labas atsauksmes par to (lai gan labas atsauksmes no cienītājiem dzirdu par visām izdevniecības "Prometejs" izdotajām grāmatām), pilnīgi nejauši tiku pie otrās un trešās daļas, pēcāk ne bez pūlēm nomedīju arī pirmo. Grūti bija sākt, jo stāsts ir par iznīcinātu pasauli un apkārt jau tāpat ik pa brīdim viss šķietami "iet uz galu". Vēl grūti sākt, jo "Vilna" ir ļoti bieza grāmata, smaga svarā un diezgan sīkā drukā. Tas nozīmē, ka attiecības ar šo drukāto darbu ievilksies uz ilgāku laiku. Lai nu kā, iedvesmu sagaidīju un te nu varu pastāstīt savus iespaidus par pirmo daļu.

Sākumā gribēju izlasīt visas trīs un tikai tad rakstīt atsauksmi par tām kopā, taču sapratu, ka trīs grāmatās ir tik daudz informācijas, ka daļa var aizmirsties, kaut kas var paslīdēt garām nemanīts, galu galā - šis ieraksts sanāktu bezjēgā garš un nelasāms.

Emīlija Sentdžona Mandela "Vienpadsmitā stacija"

Dažreiz cilvēkam jāpalasa sievišķīgi romāniņi un jāatpūšas, dažreiz jāpievēršas nopietnākiem tematiem - vēsturei un vēsturiskajai prozai, bet dažreiz vajadzīga kāda lasāmviela iegrimšanai nereālā fantāzijā. Trešajam tipam pieder nupat izlasītā Emīlijas Sentdžonas Mandelas "Vienpadsmitā stacija" par šķietami nereālu iespējamību, ka visā pasaulē paliek tikai saujiņa cilvēku. Un šoreiz nav stāsts par tik daudz citos darbos aprakstīto vampīru tematu vai kādiem neveiksmīgiem valdību eksperimentiem, bet gan par nāvējošu vīrusu. Pasaulei uzbrucis īpaši agresīvs cūku gripas paveids jeb Gruzijas gripa. Kanādā šī gripa ieceļojusi ar lidmašīnu no Maskavas, divu dienu laikā pēc pirmās saskarsmes ar vīrusu cilvēks ir miris. Dzīvi palikuši tikai saujiņa cilvēku. Fantastiski nereāls scenārijs, kas brīžiem var šķist patiešām reāls un to es rakstu kā cilvēks ar pirmajām iesnu pazīmēm un jūtīgu kaklu. Jūs maz varat iedomāties, kādas domas mani pārņem, pabeidzot šo grāmatu un pēc pāris dienām pamostoties ar iesnām? Smieklus pie malas, pievēršamies "Vienpadsmitajai stacijai".

451 grāds pēc Fārenheita uz ekrāna

Es nespēju noticēt, ka kādreiz esmu izlasījusi lielisko stāstu par grāmatām kā lielāko grēku, bet neesmu neko par to rakstījusi! Reja Bredberija sarakstītā grāmata "451 grāds pēc Fārenheita", manuprāt, ir fantastikas žanra klasika. Drīzumā tā nonāks uz ekrāniem jaunā izpildījumā!

1966.gadā pie skatītājiem nonāca franču režisora, franču jaunā viļņa pārstāvja, Fransua Trifo veikums. Šķiet ir pēdējais laiks skatītājiem atgādināt par pasauli, kurā lasīt grāmatas bija nelikumīgi. Romāns "451 grāds pēc Fārenheita" (angļu valodā "Fahrenheit 451") izdots  1953. gadā. Tajā aprakstīta izdomāta nākotne, kurā ar likumu liegts glabāt un lasīt grāmatas. Likuma ievērošanai izveidota dedzinātāju komanda. Šie cilvēki ir līdzīgi ugunsdzēsējiem, taču dodas iznīcināt grāmatu glabātāju mājokļus, nevis tos glābt. Līdz brīdim, kad viens dumpīgu domu mākts dedzinātājs sāk uzdot jautājumus par sava darba jēgu.

Atgriežoties pie ekranizācijas, ASV televīzijas kanāls HBO ir izvēlējušies divus galvenos aktierus lomām un ekranizācija šobrīd ir pre-production stadijā. Montāga lomai izvēlēts Maikls Džordans (Michael B. Jordan), kuru, iespējams, pazīsiet no filmas "Fantastiskais četrinieks" vai "Krīds: Rokija mantojums". Režisora Ramina Bahrani (Ramin Bahrani) vārds un veikums man nav pazīstams. Kad filma iznāks? Netiek ziņots.

Kad esam nonākuši līdz pašreizējam tehnikas attīstības līmenim, jāvaicā, vai tiešām Bredberija iedomātā nākotne ir tikai iedomāta? Mūsu ikdiena jau ir padarīta vienkārša un izklaidējoša, cilvēki domā aizvien mazāk un mazāk, ir jāmāca kritiski uztvert informācija, atpazīts viltus ziņas. Man šķiet, ka Bredberija iedomātais laiks ir klāt. Bredberija pasaulē cilvēki informāciju iegūst no milzu televizoriem, bet mūsdienu realitātē televizoriem pievienojas arī plaukstas lieluma ekrāni, ko ikdienas staipām sev līdzi kabatās un rokassomiņās.

Manā darāmo darbu sarakstā tagad ir grāmatas pārlasīšana, 1966.gada filmas noskatīšanās un jaunās ekrāna versijas sagaidīšana.

P.S. 451 grāds pēc Fārenheita esot temperatūra, pie kuras grāmatas deg. Tā ir? Bredberijs neesot to pārbaudījis.

Noslēgumam viens citāts:

"Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir “reāla”. Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: “Blēņas!”"