Viktars Marcinovičs “Mova 墨瓦”

"Ne velti kristiešu grāmatā rakstīts, ka vārds bija sākumā un vārds bija Dievs. Pēc nāves mēs dzīvojam valodā. Nemirstība ir tajā." /206.lpp./

Baltkrievu rakstnieka Viktara Marcinoviča (Віктар Марціновіч) grāmata "Mova 墨瓦" (Мова) izvēlēta par #LaiksLasīt grāmatu kluba aprīlī lasāmo. Par šo lielisko slavinājumu valodai un tās spēkam tautas pastāvēšanā noteikti jāstāsta arī plašāk, jo tauta, kura neizmanto savu valodu, lemta iznīcībai!

Vai esat kādreiz aizdomājušies, ka valoda ir lielisks apsišanās veids? Jā, jā, šajā tulkojumā neliterāras valodas ir gana daudz, bet stāsta būtībai tas ļoti piestāv. Manuprāt, rakstītā valoda patiešām ir fantastisks veids, kā ietekmēt savu apziņu, tā spēj likt redzēt vairāk nekā tikai ar acīm. Un lasīšana patiešām spēj radīt atkarību. Tu vēl tikko esi vienas grāmatas pēdējās lapās, vēl neesi to pat līdz galam izlasījis, un jau domā, ko lasīsi nākamo. Ja mēs iedomātos, ka esam iekrituši Marcinoviča uzrakstītajā pasaulē, tad man mājās ir nesubstanciālas apštirīšanās iespējas miljoniem eiro vērtībā. Taču labi vien ir, ka Marcinoviča pasaule ir izdomāta, vismaz attiecībā uz latviešu valodas pastāvēšanu un izmantošanu. Lai kā tur arī būtu ar teksta kvalitāti, bet rakstītāju tomēr esot daudz. Tātad latviešu valoda aizliegta nav, un atliek vien uzlabot kvalitāti un pavairot lasītāju skaitu! 

Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule”

“Cilvēki ir laimīgi; viņi dabū to, ko grib, un nekad negrib to, ko nevar dabūt. Viņiem klājas labi; viņi ir drošībā; viņi nekad neslimo; viņi nebaidās no nāves; viņi dzīvo svētlaimīgā neziņā par kaislībām un vecumu; viņus nemoka ne mātes, ne tēvi; viņiem nav ne sievu, ne bērnu, ne mīļāko, pret kuriem lolot spēcīgas jūtas; viņi ir apstrādāti tā, ka praktiski nespēj uzvesties citādi, kā pienākas.” /201. lpp./

Brīnišķīga ir šī jaunā pasaule 632. gadā pēc Forda, kurā visi pieder visiem, visi ir laimīgi, cilvēki top mākslīgās apaugļošanas procesā un uzreiz rūpnieciska apjoma partijās, aug uz konveijera pudelēs un tiek ideoloģiski apstrādāti jau no apaugļošanas brīža. Dieva vietā stājies Fords. Šajā brīnišķīgajā jaunajā pasaulē cilvēki ir iedalīti kastās atbilstoši viņiem paredzētajam nodarbošanās veidam un ideoloģiskā apstrāde tiek pielāgota atbilstoši tirgus un patēriņa vajadzībām. Ja nu gadījumā kas aptumšo tavu laimi, palīdzēs kāda druska somas.

Mārgareta Atvuda "Sirds mirst pēdējā"

Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas darbus lasījusi esmu maz (elektroniskajā grāmatu lasītājā mani gaida vesela mape Atvudas angļu valodā), taču man ļoti patīk pēc viņas romāna "Kalpones stāsts" veidotais seriāls ar tādu pašu nosaukumu. Beidzot esmu izlasījusi vienu latviešu valodā tulkoto Mārgaretas Atvudas grāmatu viņai tik ierastajā speculative fiction žanrā - "Sirds mirst pēdējā". Šī vārdu spēle uztverama gan no ķermeņa fizioloģijas, gan no psiholoģiskā attiecību aspekta raugoties un tieši šīs divas līnijas visa stāsta garumā savijas kā DNS spirāle.

Emmi Iteranta "Ūdens atmiņa"

Dīvainā kārtā manai uzmanībai nemanīta garām bija paslīdējusi somu rakstnieces Emmi Iterantas grāmata "Ūdens atmiņa". Pirmpublicējums šim darbam bija 2012.gadā, savukārt Latvijā Jāņa Rozes apgāds šo darbu izdevis 2016.gadā. Diezgan daudz blogeru jau paspējuši to izlasīt pirms līdz tam esmu nonākusi arī es. Lasītājs tiek aizvests uz tālu nākotni, kurā laiku vairs neskaita un nedēvē kā mūsdienās, tāpēc nav īsti nosakāms, cik tāla ir iedomātā pasaule un aprakstītā Skandināvijas Savienība.

451 grāds pēc Fārenheita uz ekrāna

Es nespēju noticēt, ka kādreiz esmu izlasījusi lielisko stāstu par grāmatām kā lielāko grēku, bet neesmu neko par to rakstījusi! Reja Bredberija sarakstītā grāmata "451 grāds pēc Fārenheita", manuprāt, ir fantastikas žanra klasika. Drīzumā tā nonāks uz ekrāniem jaunā izpildījumā!

1966.gadā pie skatītājiem nonāca franču režisora, franču jaunā viļņa pārstāvja, Fransua Trifo veikums. Šķiet ir pēdējais laiks skatītājiem atgādināt par pasauli, kurā lasīt grāmatas bija nelikumīgi. Romāns "451 grāds pēc Fārenheita" (angļu valodā "Fahrenheit 451") izdots  1953. gadā. Tajā aprakstīta izdomāta nākotne, kurā ar likumu liegts glabāt un lasīt grāmatas. Likuma ievērošanai izveidota dedzinātāju komanda. Šie cilvēki ir līdzīgi ugunsdzēsējiem, taču dodas iznīcināt grāmatu glabātāju mājokļus, nevis tos glābt. Līdz brīdim, kad viens dumpīgu domu mākts dedzinātājs sāk uzdot jautājumus par sava darba jēgu.

Atgriežoties pie ekranizācijas, ASV televīzijas kanāls HBO ir izvēlējušies divus galvenos aktierus lomām un ekranizācija šobrīd ir pre-production stadijā. Montāga lomai izvēlēts Maikls Džordans (Michael B. Jordan), kuru, iespējams, pazīsiet no filmas "Fantastiskais četrinieks" vai "Krīds: Rokija mantojums". Režisora Ramina Bahrani (Ramin Bahrani) vārds un veikums man nav pazīstams. Kad filma iznāks? Netiek ziņots.

Kad esam nonākuši līdz pašreizējam tehnikas attīstības līmenim, jāvaicā, vai tiešām Bredberija iedomātā nākotne ir tikai iedomāta? Mūsu ikdiena jau ir padarīta vienkārša un izklaidējoša, cilvēki domā aizvien mazāk un mazāk, ir jāmāca kritiski uztvert informācija, atpazīts viltus ziņas. Man šķiet, ka Bredberija iedomātais laiks ir klāt. Bredberija pasaulē cilvēki informāciju iegūst no milzu televizoriem, bet mūsdienu realitātē televizoriem pievienojas arī plaukstas lieluma ekrāni, ko ikdienas staipām sev līdzi kabatās un rokassomiņās.

Manā darāmo darbu sarakstā tagad ir grāmatas pārlasīšana, 1966.gada filmas noskatīšanās un jaunās ekrāna versijas sagaidīšana.

P.S. 451 grāds pēc Fārenheita esot temperatūra, pie kuras grāmatas deg. Tā ir? Bredberijs neesot to pārbaudījis.

Noslēgumam viens citāts:

"Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir “reāla”. Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: “Blēņas!”"

Veronika Rota "Sabiedrotie"

Nemaz nezinu kā, lai uzrakstu par šo grāmatu, nepastāstot pārāk daudz. Veronikas Rotas triloģijas noslēdzošā grāmata atklāj visus noslēpumus un atbild uz daudziem lasītāju jautājumiem, kas, iespējams, veidojušies, lasot pirmās divas daļas. Par pirmo daļu "Citādie" lasīju 2013.gada februārī, par to lasiet šeit, pie otrās daļas "Dumpinieki" tiku jau 2014.gada janvārī un to aprakstīju šeit.

Viena izvēle dzīvē maina visu. No mīkstsirdīga labsirža vari kļūt par drošsirdīgu trakuli vai no pašaizliedzīga nesavtīgā pāriet pie taisnprāšiem, kas nekad nemelo.

Veronika Rota "Dumpinieki"

Pēc Zvaigzne ABC blogeru Ziemassvētkiem manā e-lasītājā nonāca jaunās amerikāņu rakstnieces Veronikas Rotas pēc kārtas otrā grāmata - "Dumpinieki". Tas ir turpinājums manā blogā jau iepriekš apskatītajai grāmatai "Citādie".

Iepriekšējā aprakstā par pirmo triloģijas daļu nebiju tālu no patiesības par otrās daļas tulkojumu latviešu valodā. Nu antiutopijas otrā daļa ir pieejama jaunajiem un ne tik jaunajiem lasītājiem. Palieku pie pārliecības, ka stāsts par visas sabiedrības sadalīšanu piecās kopienās vairāk patiks jauniešiem. Iepriekš, rakstot par "Citādajiem", nepelnīti biju aizmirsusi piekto kopienu un apgalvoju, ka Rota izveidojusi vien četras. Varbūt gan tāpēc, ka taisnprāšiem nebija visai liela nozīme ne pirmajā, ne arī kā redzu, otrajā triloģijas daļā.