Mārgareta Atvuda "Kalpones stāsts" un "Liecinieces"

Es drīkstu:

Braukt autobusā

Gulēt kailu miesu

Lasīt grāmatas

Rakstīt tekstus

Strādāt un saņemt algu

Dzert kafiju, vīnu, šampanieti

Braukt ar velosipēdu

Iepirkties par naudu

Sarunāties

Nodarboties ar seksu, kad gribu

Dzemdēt, cik bērnus gribu

Pacelt acis augstāk par kurpju purngaliem

Ģērbties, kā gribu

Krāsot/Nekrāsot lūpas (nagus, matus, acis utt.)

Šķiet elementāras iespējas vai ne? Nē, ja esi sieviete Gileādā - Mārgaretas Atvudas izdomātā valstī, kas aprakstīta divās grāmatās. Izlasot divas grāmatas, es patiešām apdomāju, kas ir tas, ko drīkstu. Kas ir pašsaprotami un ikdienā nemanāmi, bet, man atņemts, būtu neiedomājami.

"Nelikties ne zini nav tas pats, kas neziņa, pie tās jāpiestrādā."

Šoreiz blogā uzreiz par divām grāmatām. Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas grāmata "Kalpones stāsts" kopš tās iznākšanas 1985. gadā kļuvusi par pasaules literatūras klasiku, leģendāru un ārkārtīgi populāru grāmatu. Latviešu valodā tā lasāma no 2015. gada, taču es šo distopiju iepazinu caur seriālu "Handmaid's tale", apņemoties kādreiz izlasīt arī grāmatu. 

Pagājuši 35 gadi un autore radījusi turpinājumu stāstam par Gileādas republiku - "Liecinieces". Līdz ar latviešu tulkojumu otrajai daļai, arī pirmā daļa ieguvusi jaunu, otrajai stilistiski pieskaņotu, vāku un es sapratu, ka tagad ir īstais laiks lasīt abas uzreiz. Pabeigusi lasīt, secinu, ka darīju pareizi. Mana lasītāja sirds sāpētu, ja pēc "Kalpones stāsta" man nebūtu nekāda turpinājuma, kam pieķerties. Iespējams, nāktos vēlreiz skatīties seriālu. Ja 2015. gadā latviešu izdevums trāpīja uz mēģinājumiem Latvijā ierobežot sievietes tiesības lemt par savu ķermeni, tad tagad otrā grāmata trāpa uz notikumiem, ne vairs vieglām vēsmām, Polijā. 

Džons Ērvings "Sidra nama likumi"

"Būt noderīgam [..] tikai tam jau cilvēks vispār piedzimst."

Cīnoties ar miegu, ko regulāri piesauca cita grāmata, nolēmu, ka laiks "atšķaidīt" lasāmo materiālu un paņēmu plauktā Džona Ērvinga "Sidra nama likumi". Plauktā grāmata bija pavadījusi nepieklājīgi ilgu laiku, jo ir palienēta grāmatu klubā. Kauns bija papildu dzinulis beidzot saņemties arī šai biezajai grāmatai. Neko īsti nebiju gaidījusi no grāmatas, vien atcerējos, ka tajā bija kaut kas par bāreņu namu un tā ikdienu. Tāpēc varēju ļauties virzienam, kurā grāmata nesa, bez jebkādiem gaidu radītiem šķēršļiem. Grāmata ir ļoti lēna un pirmās ap 150 lappuses es vispār mēģināju saprast, vai tik gauss ritums man šobrīd ir pa prātam. Kad biju saradusi ar to lēnumu, pacietīgi virzījos tekstā tālāk lapu pa lapai. Proti, šajā grāmatā nebija straujas "kalnā lejā" attīstības un lasītājam jāpiemīt zināmai pacietībai vai rāmumam. Ja tas šobrīd nav lasītāja garam atbilstoši, tad "Sidra nama likumi" šķitīs viens kaitinošs gabals. Taču visādi citādi man šķita ļoti atbilstoša grāmata rudenim, kad ik dienu redzi, kā vakaros tumsa pienāk arvien ātrāk.

Laura Knaidla "NePieskaries man"

Izdevniecība "Latvijas Mediji" man piedāvāja izlasīt kaut ko, kas vēl pat nav nodots drukāšanai. Vācu rakstniece Laura Knaidla (Laura Kneidl) uzrakstījusi romānu jauniešiem "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht), kas līdz ar tā turpinājumu bijuši "Spiegel" bestselleru sarakstā. Latviešu valodas tulkojuma vāciņu vēl neesmu redzējusi, taču, spriežot pēc oriģinālizdevuma vāka (rozā ziedi, kaligrāfisks fonts), mani sagaida romantisks ceļojums. Taču aiz rozēm jāspēj saskatīt tematiski ļoti spēcīgs darbs - par to, kas paliek neredzams pat tuvākajiem cilvēkiem, par traumām, ko uz mūžu atstāj cita cilvēka ļaunprātība un par to, ka upurim ir jāmācās runāt, runāt un vēlreiz runāt, lai kā tas uzplēstu visas rētas.

Stāsta galvenā varone Seidža ilgstoši piedzīvojusi seksuālo vardarbību, taču, sagaidījusi 18 gadu vecumu, beidzot izraujas no pāridarītāja valgiem. Vismaz fiziski. Prāts vēl aizvien tur Seidžu tumsas gūstā. Seidža jūt paniskas bailes pret visiem vīriešiem izņemot bērnus, slimus un vecus vīriešu dzimtes pārstāvjus. Aizbēgusi pāri pusamerikai, Seidža ir vientuļa, bez naudas un nobijusies. Jau pirmajās dienās Seidžai palaimējas iegūt draudzeni, bet viņa "nāk komplektā" ar brāli, kurš ir visa biedējošā iemiesojums. Virpuļu virpuļiem, bet beigās tieši viņš, Luka, izrādās jaunās meitenes glābiņš. Luka un vēl arī psihoterapijas seansi. 

Toms Kreicbergs "Lopu ekspresis"

Esi aizmirsis mājās lielo, smago papīra grāmatu vai vienkārši nav gribējies stūķēt lasāmvielu mazajā rokassomā? Nav nekādu problēmu - atver elektronisko bibliotēku 3td.lv un izvēlies lasāmvielu pēc vēlmēm un interesēm. Jāpaspēj tik izlasīt divreiz divu nedēļu termiņā. Tā man ar paspēšanu bija jāizlasa Toma Kreicberga "Lopu ekspresis". Izlasījusi jaunāko Kreicberga romānu "Havanas kaķu karalis", kādā "nepaņēmu līdzi grāmatu" reizē nospriedu, ka jāizlasa arī autora pirmais romāns.

Šis romāns ar tā saturu un arī nosaukumu ir kā vienots apzīmējums diviem dažādiem laikiem un šķietami dažādiem notikumu foniem (un arī pašiem notikumiem, protams), taču patiesībā atklājas, ka vilcienā cilvēki ir braukuši tiklab uz Sibīriju, cik turpina neizkāpt no neviena neapsargātā vagona arī mūsdienās. "Lopu ekspresis" ir stāsts par diviem laikiem un divām pasaulēm visdažādākajos apsektos. Viena stāsta norises laiks un vide ir Latvija 20. gadsimta pirmajā pusē - Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība.  Savukārt otra vide un laiks ir Ņujorka 21. gadsimtā. Šajā pasaulē ir Volstrītas bankas, nauda, daudzsološa, spoža dzīve.

"Mēs vienmēr esam katrs savā dimensijā un nedz varam kādu citu sasniegt, nedz paši tikt sasniegti. Mēs to nemanām, bet tā ir."

Vladimirs Nabokovs "Camera Obscura"

Ja man jautātu, vai man patīk Vladimira Nabokova daiļrade, es noteikti atbildētu apstiprinoši. Taču tas ir dīvaini, jo līdz šim biju lasījusi tikai vienu Nabokova darbu un tā bija "Lolita", jāatzīst gan, ka mazās nimfetes stāstu esmu lasījusi vairākas reizes. 

Iznākot jaunam Nabokova daiļrades tulkojumam latviešu valodā, nolēmu šo savu mīlestību pret autoru neatstāt tikai viena izlasīta darba līmenī un likos gultā ar "Camera Obscura".

Marija Platace Futchs Fine "Platās acis"

Marija Platace Futchs Fine ir kundze, kura 70 gadus pēc aizbraukšanas no Latvijas atklāj sev dzimteni no jauna.  Grāmata sākotnēji iznāca 2016. gadā ASV angļu valodā, bet latviešu valodā to tulkoja Zigurds Skābardis un apgādā "Mansards" tā izdota šogad.

Nacistu karavīri 1944.gada martā gadu veco mazuli Mariju kā noziedznieci kopā ar māti Solomeju apcietina un kā politiskās ieslodzītās nogādā vispirms Rēzeknes cietumā, pēc tam Salaspils koncentrācijas nometnē, kur bērns no mātes tiek šķirts un kļūst par dzīvu vecāku bāreni. Pats bērns nebija noziedzies neko, arī māte ne - viņas abas maksāja par tēva grēkiem. Marijas tēvs Broņislavs bija līdzdalīgs partizānu darbībā Latgalē, bet pārliecināts, ka vācieši bērnus un sievietes neaiztiek paspēja no apcietināšanas aizmukt purvā. Jaunā sieviete un zīdainis tika aizsūtīti uz cietumu Broņislava vietā, kā ķīla, kā atriebība, kā miesas blāķi, ķeksis apcietināmo sarakstā, nevis kā dzīvi cilvēki.

Džesika Nolla "Laimīgā meitene"

Pēdējos mēnešos miegs mani mēdza noķert jau ļoti agri, ja salīdzina ar kādu laiku senākā pagātnē, kad varēju lasīt pat pusi nakts. Vakaros pat gadās brīži, kad divas dārgās lasīšanai veltāmās stundas miegs pārtrauc pusceļā. Vai zināt to ieradumu filmas laikā "tikai nedaudz pievēršu acis" un jau pēc īsa mirkļa tu esi ne tikai pievēris acis, bet arī smadzenes? Līdzīgi pēdējā laikā man gadās ar lasīšanu - tikai nedaudz pievēršu acis un tad strauji pamostos no mazā krācieniņa, galva atmesta, mute sausa, atvērtā grāmata aizvien klēpī. Taču šoreiz stāsts ir par grāmatu, kura mani nelaida vaļā kamēr nebiju izlasījusi visu. 73 reizes mainot pozīcijas uz neērtā dīvāna, dīdoties un grozoties, divos vakaros/agrās nakts stundās esmu izlasījusi Džesikas Nollas "Laimīgā meitene". Šis Zvaigzne ABC izdotais romāns varētu šķist kārtējā paviegla rakstura sieviešu auditorijai paredzētais romāniņš, taču šķietums ir mānīgs.

Maija Dambe-Kollinsa "Sveika, Amerika!"

Veco gadu aizvadīju un jauno iesāku ar vēl vienu grāmatu, kas manā plauktā bija ieklīdusi jau sen. Maijas Dambes-Kollins atmiņu stāsts "Sveika, Amerika!" aizrauj lasītāju tālu prom pagātnē, kad Latviju plosīja karš, latvieši zaudēja savu dzimteni, karjeru, draugus un ģimeni, bija spiesti doties prom svešatnē ar pašu mazumiņu un nemitīgi mainīt dzīvesvietas. Amerikā dzīvojusī latviete savā grāmatā parādījusi vēl vienu, manuprāt, mazāk apskatītu vēstures šķautni.

ASV Nacionālās grāmatu balvas 2015.gada nominanti (National Book Awards)

Šonedēļ arī ASV paziņoja pretendentus uz šī gada Nacionālo grāmatu balvu (National Book Awards). Finālistus paziņos 14.oktobrī, bet uzvarētāju apbalvos Latvijai un latviešiem svarīgā dienā, proti, 18.novembrī.

Amerikas Grāmattirgotāju asociācija balvu iedibināja 1936.gadā, Otrā pasaules kara laikā to nepiešķīra un atkal atjaunoja 1950.gadā. Balvu pasniedz amerikāņu autoriem, kas savus darbus izdevuši attiecīgā gada laikā ASV. Balvas tiek piešķirtas četrās kategorijās - jauniešu literatūra, dzeja, daiļliteratūra un dokumentālā literatūra. Katrā kategorijā šogad izvirzīti 10 darbi. Zemāk šī gada nominanti pa kategorijām, katram autoram, uzspiežot virsū, saite aizved uz National Book Foundation vietni par konkrēto darbu.

Veronika Rota "Sabiedrotie"

Nemaz nezinu kā, lai uzrakstu par šo grāmatu, nepastāstot pārāk daudz. Veronikas Rotas triloģijas noslēdzošā grāmata atklāj visus noslēpumus un atbild uz daudziem lasītāju jautājumiem, kas, iespējams, veidojušies, lasot pirmās divas daļas. Par pirmo daļu "Citādie" lasīju 2013.gada februārī, par to lasiet šeit, pie otrās daļas "Dumpinieki" tiku jau 2014.gada janvārī un to aprakstīju šeit.

Viena izvēle dzīvē maina visu. No mīkstsirdīga labsirža vari kļūt par drošsirdīgu trakuli vai no pašaizliedzīga nesavtīgā pāriet pie taisnprāšiem, kas nekad nemelo.

Adriana Trigiani "Kurpnieka sieva"

Adrianas Trigiani darbs "Kurpnieka sieva" par samērā nelielām eiro naudiņām 500 lappušu garumā ļaus izceļot cauri Itālijas kalniem pāri okeānam un uz ASV. Šīs grāmatas lapās ar fantāziju apveltītie cilvēki varēs apskatīt skaistās Itālijas kalnienes, piedzīvot ASV straujo paplašināšanos un imigrantu dzīves spožumu un postu.

Žoels Dikērs "Patiesība par Harija Kebēra lietu"

Šis šveiciešu rakstnieka Žoela Dikēra darbs "Patiesība par Harija Kebēra lietu" ir grāmata par grāmatu rakstīšanu, vienlaikus tas ir detektīvs un mīlas stāsts. Viens darbs, kas ietver daudzus slāņus.

1975. gada 30. augusts bija liktenīga diena 15 gadus vecajai Nolai Kelergenai mazā Ņūhempšīras pilsētiņā Aurorā. Šajā dienā viņa pazuda bez pēdām līdz 30 gadus vēlāk kāds nejaušs gadījums liek atrast meitenes līķi. Slepkavības izmeklēšanai tiek atsaukts ne viens vien pagātnes rēgs. Izrādās, ka 30.augusts bija liktenīgs Kellergenu ģimenei arī dažus gadus pirms Nolas pazušanas.  

Dave Eggers "The Circle"

Šai grāmatai uzdūros Spīganas blogā un nolēmu, ka vēlos to izlasīt. Dave Eggers "The Circle" vēl nav tulkots latviešu valodā, bet domāju, ka to būtu ļoti noderīgi izdarīt. Angļu valodā daiļliteratūru lasu reti, jo šajā valodā esmu pārlasījusies akadēmiskos materiālus. Tomēr ne mirkli nenožēloju, ka izvēlējos lasīt par kaut ko, kas patiesībā ir tuvāk nekā mēs domājam.

Šī distopijas žanra grāmata, manuprāt, liks aizdomāties par tendencēm sociālo tīklu lietošanā. Jo īpaši tas attiecināms uz jaunāko sabiedrības daļu, kuri sociālajos tīklos ievieto visu un visādi, arī to, par ko kādreiz varētu nākties kaunēties. Tas, kas reiz nonācis internetā, tur būs pieejams vienmēr. Tā ir jau tagad un būs arī nākotnē, taču Dave Eggers šo visu paceļ jaunā, utopiskā, līmenī.

Džastins Kronins "Divpadsmit"

Šķita pavisam nesen, bet izrādās jau sen, lasīju Džastina Kronina "Pāreja", ko aprakstīju šeit. Toreiz alku pēc grāmatas turpinājuma un tagad to arī esmu sagaidījusi. "Divpadsmit". Pirmajā no triloģijas grāmatām nonācām samērā tuvā nākotnē, otrajā autors mūs noved jau simts gadus tālā nākotnē.

Viljams Bērtons Makormiks "Ļeņina harēms"

Neļaujieties sevi maldināt grāmatas nosaukumam stāsts nebūt nav par krievu vadoņa dzīves sievietēm. Viljama Bērtona Makormika darbs "Ļeņina harēms" ir par latviešiem jeb precīzāk - Latvijā reiz dzīvojušajiem. Patiesībā tieši sākotnējā malda dēļ šo grāmatu biju atsijājusi sev kā neinteresantu un pat nedomāju lasīt. Mans domas mainījās pēc sarunas ar izdevniecības Zvaigzne ABC meitenēm, jo es uzzināju grāmatas tapšanas stāstu un tapu ieintriģēta.

Lorena Olivera "Rekviēms"

Kad nepieciešams mazliet atslēgt smadzenes no realitātes un pafantazēt, izvēlieties kādu no jauniešu romāniem par mīlestību jeb drīzāk par mīlestības neesamību. Tā es varētu iesākt šo atsauksmi par Lorenas Oliveras darbu "Rekviēms". Ja vien... Lasītu to uzreiz pēc pirmās daļas "Delīrijs" un otrās daļas "Pandēmija". Rekviēms ir triloģijas noslēdzošā daļa stāstā par pasauli, kurā mīlestība teik dēvēta par slimību un izskausta ar īpašas operācijas palīdzību. Tiesa gan - līdz ar citām cilvēkam normāli piemītošām jūtām, piemēram, līdzcietību.

Veronika Rota "Dumpinieki"

Pēc Zvaigzne ABC blogeru Ziemassvētkiem manā e-lasītājā nonāca jaunās amerikāņu rakstnieces Veronikas Rotas pēc kārtas otrā grāmata - "Dumpinieki". Tas ir turpinājums manā blogā jau iepriekš apskatītajai grāmatai "Citādie".

Iepriekšējā aprakstā par pirmo triloģijas daļu nebiju tālu no patiesības par otrās daļas tulkojumu latviešu valodā. Nu antiutopijas otrā daļa ir pieejama jaunajiem un ne tik jaunajiem lasītājiem. Palieku pie pārliecības, ka stāsts par visas sabiedrības sadalīšanu piecās kopienās vairāk patiks jauniešiem. Iepriekš, rakstot par "Citādajiem", nepelnīti biju aizmirsusi piekto kopienu un apgalvoju, ka Rota izveidojusi vien četras. Varbūt gan tāpēc, ka taisnprāšiem nebija visai liela nozīme ne pirmajā, ne arī kā redzu, otrajā triloģijas daļā.

Džefrijs Jūdžinidess "Laulību sižets"

Dzīvot laulībā ar maniakālo depresiju ir šīs grāmatas patiesais laulību sižets.

"Cilvēks nevar glābt citu cilvēku.Cilvēks var glābt tikai sevi."

/Džefrijs Jūdžinidess/

 

Kā es to redzu. Lai cik biedējoši banāls neizskatītos grāmatas vāks un nevilinošs tās nosaukums, atgādinot lētu dāmu lubeni, šo darbu lasīt ir aizraujoši. "Laulību sižets" ir kas vairāk par laulībām, tas ir stāsts par literatūru, reliģiju, bioloģiju un cilvēku savstarpējām attiecībām, kas jāveido smagas neārstējamas slimības ietekmē.

Stāsta darbība savu norisi sāk ASV astoņdesmitajos gados, kad Jūdžinidess lasītājus iepazīstina ar vairākiem koledžas izlaiduma gaidās dzīvojošiem jauniešiem, kuri vienlaikus domā, ko ar savu dzīvi iesākt tālāk.

Lorija Holsa Andersone "Runāt"

Izlasīju grāmatu un uzreiz nezinu ko teikt. Man vienkārši nav viedokļa. Uzreiz. Lorija Holsa Andersone "Runāt" ir emocionāli spēcīgs stāsts diviem saturīgiem vakariem. Tomēr kādas pārdomas man radās pēc šīs grāmatas - ko cilvēkam dod klusēšana? Pie kā galu galā cilvēku var novest klusēšana? Vai Tu to zini? Melinda, šķiet, ir atradusi savu recepti neizmērojama pārdzīvojuma izdzīvošanai un atrisināšanai.

Veronika Rota "Citādie"

Šoreiz esmu tikusi pie grāmatas vēl pirms tā iznākusi. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par iespēju izlasīt grāmatu, kura mājas lapā pagaidām atrodama vien sadaļā "drīzumā". Esmu pārliecināta, ka Veronikas Rotas "Citādie" (Divergent) Latvijā noteikti taps par bestselleru. Tagad bez Džastina Kronina "Pārejas" ir vēl viena triloģija, kurai nespēšu sagaidīt turpinājumu.