Pēdējos mēnešos miegs mani mēdza noķert jau ļoti agri, ja salīdzina ar kādu laiku senākā pagātnē, kad varēju lasīt pat pusi nakts. Vakaros pat gadās brīži, kad divas dārgās lasīšanai veltāmās stundas miegs pārtrauc pusceļā. Vai zināt to ieradumu filmas laikā "tikai nedaudz pievēršu acis" un jau pēc īsa mirkļa tu esi ne tikai pievēris acis, bet arī smadzenes? Līdzīgi pēdējā laikā man gadās ar lasīšanu - tikai nedaudz pievēršu acis un tad strauji pamostos no mazā krācieniņa, galva atmesta, mute sausa, atvērtā grāmata aizvien klēpī. Taču šoreiz stāsts ir par grāmatu, kura mani nelaida vaļā kamēr nebiju izlasījusi visu. 73 reizes mainot pozīcijas uz neērtā dīvāna, dīdoties un grozoties, divos vakaros/agrās nakts stundās esmu izlasījusi Džesikas Nollas "Laimīgā meitene". Šis Zvaigzne ABC izdotais romāns varētu šķist kārtējā paviegla rakstura sieviešu auditorijai paredzētais romāniņš, taču šķietums ir mānīgs.
