Kristiāne F. "Mēs, Zoo stacijas bērni"

Kad man lūdz izvēlēties vienu grāmatu, tas ir neiespējami. Bez paskaidrojumiem, neiespējami. Taču ir iespējams nosaukt grāmatu, kas ievērojami ietekmējusi manu dzīvi. Un šī viena grāmata ir tā, kura ik reizi man ienāk prātā, ja kāds uzdod tik plaši atbildamu jautājumu - Kristiāne F. “Mēs, Zoo stacijas bērni” (Christiane Vera Felscherinow - Wir Kinder vom Bahnhof Zoo).

Pirmo reizi to iepazinu nejauši ap 11 gadu vecumu. Biju izlasījusi visu interesējošo bibliotēkas bērnu grāmatu plauktos un aizklīdu uz plauktu rindu pilnīgi otrā telpas galā. Tur bija dažādas psiholoģijas grāmatas un kaut kas no pašpalīdzības literatūras. Arī plauktiņš pusaudžiem par sava ķermeņa iepazīšanu un tamlīdzīgas grāmatas, bet starp tām arī Kristiāne F. Nezinu, kas mani piesaistīja. Varbūt vārds "bērni" nosaukumā. Varbūt mani uzrunāja anotācija un tas, ka galvenā varone ir gandrīz manā vecumā.

Kopš tās reizes "Mēs, Zoo stacijas bērni" esmu izlasījusi reizes piecas un pat nopietni apsvērusi grāmatas zādzību no bibliotēkas. Nē, to es neizdarīju.

Kadri Hinrikusa "Katrīna un zirņi"

Igauņu rakstnieces Kadri Hinrikusas (Kadri Hinrikus) grāmatu bērniem "Katrīna un zirņi" bibliotēkā pamanīju koši zaļā vāka dēļ. Māksliniece Anne Pikova (Anne Pikkov), izrādās, radījusi arī mūsu mājās iemīļotās grāmatas "Oskars un lietas" ilustrācijas. Tas izskaidro, kāpēc manu skatu piesaistīja Katrīna uz vāka - rokraksts šķita pazīstams.

Arī stāsts par deviņus gadus veco meitēnu man ļoti gāja pie sirds. Vasara ir tikko sākusies, mamma savā darba lietām pārpildītajā ikdienā beidzot atradusi laiku, lai, nokavējot tikai stundu pēc solītā laika, aizvestu meitu nosvinēt liecības saņemšanu un skolas gada noslēgumu. Katrīnai ir daudz neatbildētu jautājumu. Mamma bieži saka: "Izaugsi, pati sapratīsi. Tu taču man esi gudra meitene," taču tas neizskaidro, piemēram, kāpēc tētis aizgāja no viņām pie citas ģimenes. Un tas nemazina bažas par to, ka arī mamma reiz neatnāk mājās un paliek darbā vai arī izvēlas citu ģimeni.

"- Vai tagad mans tētis ir tavējais?

Martins ilgi vērās man acīs.

- Mēs varam ar viņu dalīties, - viņš beidzot noteica.

Devāmies ēst zupu." /35.lpp./

Deivs Pelzers - triloģija par zēnu, kuru nesauca vārdā, kurš izdzīvoja un ieguva savu vārdu

Šoreiz vienā ierakstā par trim grāmatām, jo man tās šķiet neatraujamas cita no citas. Deivs Pelzers (Dave Pelzer) ir autors trīs grāmatām "Bērns, kuru nesauca vārdā" (A Child Called "It"), "Zēns, kas izdzīvoja" (The Lost Boy) un "Vīrietis vārdā Deivs" (A Man Named David). Latviešu valodā grāmatas iznākušas jau pasen -  2004. gadā izdoti pirmās un otrās tulkojumi, trešā tulkota 2006. gadā. Manā redzeslokā tās nonāca samērā nesen caur Ievas Strazdiņas Instagram ierakstiem. Ieva gan tālāk par pirmo daļu nelasīja un, kad grāmatklubā viņa pauda vēlmi tikt no tām vaļā, es ar skubu pieteicos. Cik gan šausmīgam jābūt stāstam, lai no visas triloģijas izlasītu tikai pirmo grāmatu?

Tara Menona "Zem ūdens"

Tieši pirms autora vizītes Latvijā ir pēdējais mirklis uzrakstīt par grāmatu, ko izlasīju pirms kāda laiciņa. Tara Menona (Tara Menon) ir Indijā dzimusi un Singapūrā augusi rakstniece, kura bērnībā daudz laika pavadījusi pludmalēs, kādas aprakstījusi grāmatā "Zem ūdens" (Under water). Nu jau vairākus gadus viņa dzīvo Ņujorkā un ir angļu filoloģijas profesore Hārvarda universitātē. Taras Menonas romāns “Zem ūdens” gandrīz vienlaikus šogad tika izdots vairāk nekā trīsdesmit valstīs, arī Latvijā. Pie manis gan tas nonāca caur grāmatu klubu kā kaitinošs un nav pārāk paticis. Ņemot vērā, ka grāmata nav bieza, nolēmu dot tai iespēju un paskatīties, vai arī mani grāmata un tās galvenā varone kaitinās. Pasteigšos uz priekšu un atbildēšu jau tagad - mani kaitināja, bet pavisam citu iemeslu dēļ nekā klubā. Taču lasiet tālāk un uzziniet arī, kāpēc stāsts man patika.

Mets Heigs "Neiespējamā dzīvība"

Ir grāmatas, kuras lasa kā stāstu. Un ir grāmatas, kurās iegrimst kā ūdenī. Brīžiem silti, brīžiem auksti, brīžiem aizraujas elpa. Meta Heiga (Matt Haig) “Neiespējamā dzīvība” (The Life Impossible) man bija otrā veida pieredze. Tā atgādināja sen lasīto Kristofa Onodibio “Ienirt”. Mazliet sižetā, jo arī Meta Heiga darbā ūdenim ir liela loma, bet kopumā gan jāsaka, ka tā līdzība visvairāk ir sajūtu ziņā. Arī Heigs runā par prātu, kurā nirt, kuru paplašināt un turēt atvērtu dažādām versijām. Arī te ir satricinājumi, kas cilvēku sašķeļ un vienlaikus veido no jauna. Un vēl Heiga grāmatās ir tik daudz citātu, ko izrakstīt, ka beigās sanāk veidot atsauksmi tieši ap tiem. Kāds varbūt kādreiz pasmīn par viedumu, kas jau "velk" uz klišejām Koelju stilā, bet man šķiet, ka viss atkarīgs no perspektīvas. Galu galā ticu, ka ikkatra grāmata pie sava lasītāja nonākt tieši lasītājam īstajā un piemērotākajā brīdī. Ja kāds literārais darbs tevi vēl neuzrunā, mudina uz ironiju vai liek smīkņāt, visticamāk, tev vēl nav īstais brīdis priekš tās.

Jū Nesbē “Sniegavīrs”

"Kas ir ļaunāk: atņemt dzīvību cilvēkam, kurš grib dzīvot, vai atņemt nāvi tādam cilvēkam, kas vēlas nomirt?" /468. lpp./

Iepazīšanās ar norvēģu rakstnieka Jū Nesbē (Jo Nesbø) rakstīto bija nejauša un uzreiz ar septīto grāmatu izmeklētāja Harija Hola sērijā, jo “Sniegavīrs” (Snømannen) tika izvēlēta par mēneša lasāmvielu #LaiksLasīt grāmatu klubiņā. Uz grāmatu klubu skatos kā uz iespēju turēt savu pieredzi atvērtu, tāpēc metos vien iekšā par spīti tam, ka detektīvžanrs nav mana pirmā izvēle lasāmvielā. Ar interesi sekoju līdzi izmeklētāja Harija Hola domāšanas un secinājumu izdarīšanas līkločiem, tiku vazāta aiz deguna un vietām pat pamatīgi izbiedēta. Pēc šīs grāmatas jūtos absolūti ieinteresēta lasīt vēl kaut ko no Nesbē.

Kristīne Ilziņa "Soļu skaitīšana"

Kristīnes Ilziņas mikroromāns “Soļu skaitīšana” manā soctīklu burbulī tika saslavēts jau no pirmajām
dienām. Tamdēļ nevarēju neizmantot iespēju to iegādāties vēl gluži siltu Rīgas Grāmatu svētkos. Ka pieķēros lasīšanai, tas bija pusotras stundas darbiņš. Neļāvu sev apstāties domāt, bet bliezu cauri visām stīgām dvēselē. Tas ir stāsts par adopciju un arī par ceļu vienam pie otra. Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido šo ceļu it kā mēro vienlaicīgi, taču šķiet, ka viņu ceļi tomēr ir atšķirīgi. Vīriešu tēli šeit ir pabīdīti maliņā: sākumā ir kaut kāds draugs vīrietis, taču viņš ar laiku organiski “atbirst”, “notinas”. Tā gadās arī dzīvē, vai ne? Arī ar īstajiem tēviem. Taču šajā stāstā gluži vienkārši bez vīrieša, manuprāt, var labāk koncentrēties nebūt ne vienkāršajām adoptētā dēla un mātes attiecībām. 

Santa Irbe “Mazpilsētas meitenes”

Romānā “Mazpilsētas meitenes” Santa Irbe precīzi notver deviņdesmito gadu noskaņu. Lai arī pati tajā laikā biju mazs bērns, daudz ko redzēju no sēdoša suņa augstuma, tomēr atceros, ka deviņdesmitie gadi bija pilni pārmaiņu. Šis ir stāsts par laiku, kas mainīja daudz ko, bet ārējās pārvērtības ir tikai fons tam, kas notiek jaunas meitenes prātā.

Stāsta centrā ir divas draudzenes, no kurām viena, stāsta balss, paliek anonīma, sevi atklājot vien ar iniciāļiem I.C. Abas vēlas kļūt par rakstniecēm, tāpēc viena otrai ir gan domubiedres, gan konkurentes. Šīs attiecības ir kā spogulis, kurā labi parādās tīņu pasaules skatījuma pretrunas. Tur ir vēlme izcelties un vienlaikus iederēties, būt radošai un unikālai, bet arī saprastai un pieņemtai. Lasot, brīžiem rodas doma, ka varbūt draudzene Jana ir tikai galvenās varones iztēles auglis. Bet par to kādā brīdī sāka prātot arī pati I.C., tāpēc neesmu oriģināla ar šo prātojumu.

Viljams Goldings "Mušu valdnieks"

"Pieaugušie visu zina, – teica Ruksis. – Un nebaidās no tumsas. Viņi kopā padzertu tēju un aprunātos. Un visu izspriestu." /120.lpp./

Ir grāmatas, kuras jālasa noteiktā vecumā. Viljama Goldinga (William Golding) "Mušu valdnieks" ("Lord of the Flies") varētu būt viena no tām. To vajadzētu lasīt pusaudžu gados vai agrā jaunībā — laikā, kad vēl tic, ka pasaule ir vienkārša, bet pieaugušie tikai bojā dzīvi ar saviem likumiem un ierobežojumiem. Varbūt ar šo grāmatu tad varētu iegūt apziņu, ka pieaugušie tomēr nav tik slikti un nevajadzīgi. Lasot "Mušu valdnieku" vecumā pēc trīsdesmit, sajūta ir cita, jo ir pieredze, kas iemācījusi - tumsa cilvēkā patiesībā nav nekāds izdomājums un sāc saskatīt tekstā arī politiku.

Goldings romānu "Mušu valdnieks" sarakstīja 1954. gadā. Tas bija laiks, kad cilvēce vēl tikai sāka apzināties Otrā pasaules kara traumas. Tajā var saskatīt arī britu koloniālisma ēnas jeb vēlmi "civilizēt mežoņus", kas šajā gadījumā ir daļa no bērniem. Galu galā, kas tad īsti ir civilizācija? Vai to rada tikai noteikumu kopums, ko var iznīcināt bailes un dusmas?

Mārīte Tabita Kalniņa "Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta"

Mārītes Tabitas Kalniņas debijas grāmata “Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta” ir sirsnīgs un dzīvespriecīgs atgādinājums par to, cik daudz vērtīga slēpjas aiz digitālo ekrānu robežām. Tā ir grāmata par bērnību, par īstu vasaru, par klātbūtni un attiecībām – ar dabu, ģimeni un sevi. Lasot, kļūst skaidrs, ka reizēm pietiek tikai pacelt acis, lai ieraudzītu, cik aizraujoša var būt pasaule tepat apkārt.

Patrika Gagni, "Sociopāte. Memuāri"

Nebīstieties ne nieka! Kapteinei Apātijai ir vienalga!

Patrika Gagni (Patric Gagne, Ph.D.) autobiogrāfiskajā grāmatā “Sociopāte. Memuāri” (Sociopath: A memoir) pauž tieši šādu biedējošu lozungu. Kā lai nebīstas no kāda, kuram ir pilnīgi vienalga par to, vai tu bīsties vai ne, par to, vai tev sāpēs fiziski, vai būsi sarūgtināts? Vienaldzība, nejūtība, apātija IR biedējoša!

Jau ievadā autore noskaņo lasītāju uz to, kas viņa ir, kā viņa sevi redz pati:

“Virspusēji es līdzinos tipiskai vidusmēra amerikānietei. Sociālie tīkli apstiprina, ka esmu laimīga mamma un mīloša partnere, kuras ieraksti balansē uz narcisma robežas. Jūsu draugi mani droši vien raksturotu kā jauku. Bet ziniet ko?

Es nevaru ciest jūsu draugus.

Es esmu mele. Es esmu zagle. Esmu emocionāli sekla. Tikpat kā imūna pret nožēlu un sirdsapziņas ēdām. Esmu ļoti manipulatīva. Man vienalga, ko domā citi. Mani neinteresē morāle. Manus lēmumus neietekmē nekādi noteikumi. Esmu spējīga gandrīz uz visu.” /11. lpp./

Baiba Ziedone-Jansone "Tā tas bija"

Septembris atnāk ar Dzejas dienām un daudzām jaunām balsīm. Taču šoreiz gribu pastāstīt par grāmatu, kas ved pie viena no vispazīstamākajiem latviešu dzejniekiem – Imanta Ziedoņa. Viņa vārds, manuprāt, ir pazīstams pat tiem, kuri ar dzeju ir uz “Jūs”. Arī man Ziedoņa minimismi, epifānijas un rindas, kas tik skaisti iekļautas fonda “Viegli” dziesmās, ir tuvas sirdij. Dzeja dziesmā skan pavisam īpaši.

Vasarā manu uzmanību piesaistīja gaiši zili vāki ar uzrakstu "Tā tas bija", kas slēpa Baibas Ziedones-Jansones atmiņas. Tā nav grāmata par Ziedoni kā literāro dižgaru. Tā ir par viņu kā jaunu vīrieti, tēti bērniem, vīru sievai – par dzīves šķautnēm, kas reti tiek izceltas. Par knapināšanos ar naudu, obligātajām "nodevām" politiskajam režīmam, arī par strīdēšanos un ikdienu. To visu atklāj Ziedoņa meita Baiba Ziedone-Jansone.

Guntars Svilis "Bet kas būs ar mums?"

Guntars Svilis ienācis literatūrā ar ļoti atklātu autobiogrāfisku stāstu par savu bērnību, kas aizvadīta pārmaiņu laikos. Kā vēsta vāks - piezīmes no bērnības deviņdesmitajos. Nebūšu oriģinālāka par citiem, kas jau rakstījuši atsauksmes par šo grāmatu, – arī es pretstatīšu tai savu pieredzi. Mana puslīdz apzinātā prāta bērnība bija nedaudz vēlāk – jau deviņdesmito gadu otrajā pusē un divtūkstošo sākumā. Tomēr arī es piedzīvoju šo to no Guntara Sviļa aprakstītā, piemēram, pirmos tik ļoti kārotos snikerus un seriālus kā rituālu, kas nosaka apkārt esošo pieaugušo dienas un darāmo darbu ritmu.

Guntariņš bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs labprāt iemalkoja sīvo, mamma plēsās darbos un ikdienas pienākumos, savukārt vecmāmiņa, kas dzīvoja kopā ar viņiem, it kā atradās savā kosmosā un pārliecībā, tomēr bija liels atbalsts mājas soļa diriģēšanā.

Stāsta darbība pamatā norisinās Latvijas mazpilsētā, uz Rīgu bija jābrauc galvenokārt pie ārstiem. Katrs brauciens bija liels notikums, nevis ikdienišķa parādība. Rīgas smaržas, krāsas, skaņas un kopējā noskaņa ļoti atšķīrās no Madonas.

Nita Prouza "Neslēpumainais viesis"

Mollija nav vienkārši vecākā istabene — viņa redz to, kam citi uzmanību nepievērš. Viesnīca Regency Grand nupat ir atguvusies pēc iepriekšējā skandāla, un tagad tai jātiek galā ar jaunu triecienu. Mirklī, kad slavenais kriminālromānu autors Dž. D. Grimtorps grasās paziņot kādu noslēpumu, viņš nokrīt gar zemi miris. Mollijas dzīve atkal ir sagriezusies kājām gaisā, tikai šoreiz viņa diezgan ātri no galvenās aizdomās turamās kļūst par labāko detektīves Stārkas palīdzi.

Nita Prouza (Nita Prose) grāmatā "Noslēpumainais viesis" (The Mystery Guest) mums atkal ļauj satikt īpatnējo Molliju un viņas tuvos cilvēkus, kā arī ieved aizraujošos izmeklēšanas līkločos. Slavenā autora nāvi noskaidrot alkst ne tikai izmeklētāji, bet arī kazas (smieklīgs apzīmējums autora fanu klubiņam, ne?), žurnālisti un visi pārējie.

Laura Vinogradova "Pauls spēlē"

Pauls rudenī ies skolā. Nesen kopā ar mammu viņi pārvācās, un zēnam patīk spēlēt. Tetris viņam ne pārāk, bet visādi kautiņi un šautiņi viņam iet pie sirds – pat ļoti, ļoti. Dažreiz ir grūti atteikties no spēlītēm, un mamma tad dusmojas.

Kā vecāks zinu – nav viegli ievērot konsekvenci ekrānlaika nosacījumos bērniem. Īpaši grūti tas, visticamāk, ir, ja mamma audzina bērnu viena, kā tas ir Paula un viņa mammas gadījumā. Pārvācoties, remontējot, izkrāmējot un kārtojot mantas, ir ļoti ērti, ja bērnu “pieskata” ekrāns un spēlītes. Taču tādi mirkļi, kad mazie tikai maisītos pa kājām, paiet, un ekrāni būtu jāliek nost. Tomēr pieradums ir izveidojies, un nolikt tos ir ļoti grūti – tikmēr īstā dzīve pa to laiku draud paskriet nemanīta un neizbaudīta.

Nils Sakss "Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu"

Nils Sakss ir Nila Konstantinova pseidonīms, ko viņš izmanto literārajai darbībai. Kā Konstantinovs viņš veic psihoterapeita darbu ar jauniešiem, publiski sniedz viedokļus un ieteikumus par pusaudžu mentālo veselību. Taču kā Sakss viņš raksta stāstus, lugas un noveles. Pirms daudziem gadiem lasīju Saksa stāstus “Nopietni nolūki” — man radās riebums pret izlasīto un vairs autora tekstiem iespēju nedevu. “Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu” ir viņa otrais stāstu krājums, riskēju iemest aci, un priecājos, ka mums šoreiz “sapas”.

Šajā grāmatā aug vairāki liriskie “es” — gan problemātisko, “kodēto”, bērnu psihologs mainās pats caur iekļaujošo izglītības sistēmu, gan aizrautīgam sanitāram mainās vēlmes par nākotnes nodarbošanos. Kurš no viņiem ir Nils? No visiem mazliet vai neviens? Kas to lai zina!?

Sūzena Kolinsa „Izlozes rītausma” (#0.5)

Atceros, kā savulaik "Bada spēļu" triloģiju izlasīju vienā elpas vilcienā. Kad pēdējā lappuse bija aizšķirta, likās, ka nu ir miers. Trīs grāmatas par Panemu un Katnisas cīņu mani izsmēla emocionāli, bet arī dziļi iepriecināja kā lasītāju.

Taču desmit gadus vēlāk autore pārsteidza ar vēl vienu grāmatu "Balāde par dziedātājputniem un čūskām" (#0), kas atkal ievilka nežēlīgajā apgabalu pārstāvju cīņas pasaulē. Arī tad šķita, ka viss. Kur nu vēl, vairāk nav iespējams. Vai tad starp nulli un vieninieku var iespiest vēl kaut ko? Bet izrādās — šis stāsts nav beidzies! Vēl piecus gadus vēlāk ir klāt "Izlozes rītausma" (#0.5). 

Arno Jundze "Virtuves pasaciņas"

Kurš gan nav kādu reizi domājis — nez, ko teiktu suns vai kaķis, ja prastu runāt? Un kā manas dzīves izvēles komentētu kāmītis būrī? Arno Jundze grāmatā “Virtuves pasaciņas” pafantazējis par virtuvi — ko par mājokļa iemītniekiem domā sadzīves priekšmeti, pārtikas produkti, trauki un tehnika. Virtuvē mīt arī kāda īpaša ragana, un reiz, kad mājokļa saimnieki dodas ceļojumā, tiek rīkota traka ballīte.

Pasaciņu tēliem izveidots amizants raksturs un piešķirtas cilvēkam piemītošas emocijas. Nemaz nav grūti arī man sadzirdēt slotas vilinošo čukstu — es taču esmu jau liela, es drīkstu, ko vien gribu! Kefīra un biešu burciņas aizgrābjošo mīlasstāstu kāds soctīklos jau apcerēja, un teikšu vienu — ziepju operas uz šī fona nobāl. Patiesībā tieši šis biešu un kefīra stāsts šķiet vissmalkāk izstrādātais — tā norises vērotāju aizgrābtās elsas un nopūtas es varēju iztēloties tik spilgti, it kā dzirdētu pati savām ausīm.

Lorāns Gunels "Pamošanās"

"Lielie uzņēmumi jau sen bija sapratuši, ka spēlēšanās ar pamatinstinktiem, dziņām un bailēm ir vienkāršākais un efektīvākais veids, kā pārdot jebko. Tas ir tikpat vienkārši kā nospiest pogu, neizbēgami panākot gaidīto efektu. Nav viņu problēma, ja tas velk cilvēkus uz leju." /31.lpp./

Franču rakstnieks Lorāns Gunels (Laurent Gounelle) savā reālistiskajā distopijā "Pamošanās" (Le Réveil) atsviež lasītāju atpakaļ Covid ierobežojumu laikā. Lai arī grāmatā vēstīts, ka tā ir izdomājums un nekādi nav saistāma ar realitāti, man šķiet, ka šis apgalvojums ir pilnīgs bleķis. Grāmata franču valodā iznāca 2022. gadā un latviešu valodā tulkota apgādā Zvaigzne ABC izdota 2024. gada jūlijā. No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone.

"Kad cilvēkiem ļauj brīvi izvēlēties, tie sadara jebko..."/51.lpp./

Donna Tarta "Ciglītis"

"Ir grūti izlabot to, kas padarīts. Tāda izdevība nerodas bieži. Dažreiz var vienīgi gādāt, lai netiec pieķerts." /552.lpp./

Nav viegli 13 gadu vecumā pārdzīvot mātes zaudējumu, vēl jo grūtāk, ja tas notiek katastrofā, kurā pats esi nejauši izdzīvojis. Izdzīvojušā vainas sajūta ir nemitīgs pavadonis Teo Dekera dzīvē. Nejaušības viņam veļas cita pēc citas, taču ikkatra ir nozīmīga zēna, vēlāk jaunā vīrieša, tālākajai dzīvei. 

Ņujorka nav draudzīga vieta vientuļam bērnam, taču izrādās, ka vientuļš viņš var būt arī saulainā tuksnesī zem viena jumta ar paša miesīgu tēvu. Amerikāņu rakstnieces Donnas Tartas (Donna Tart) romāns "Ciglītis" (The Goldfinch) ilgi plivinājies cauri grāmatmīļu grupiņām, jūsmināts un slavēts. Bibliotēkās garās rindās izstāvams. Arī es nu esmu izlasījusi un uzrakstījusi. Mans vienīgais iebildums - šī grāmata ir fiziski ļoti smaga, jo 768 lappuses ilgi rokās noturēt nav viegli. Taču tas viegli risināms, izvēloties grāmatu elektroniskā formā, turklāt papīra formātā grāmata šobrīd veikalos vēl būs jāpameklē.