dienām. Tamdēļ nevarēju neizmantot iespēju to iegādāties vēl gluži siltu Rīgas Grāmatu svētkos. Ka pieķēros lasīšanai, tas bija pusotras stundas darbiņš. Neļāvu sev apstāties domāt, bet bliezu cauri visām stīgām dvēselē. Tas ir stāsts par adopciju un arī par ceļu vienam pie otra. Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido šo ceļu it kā mēro vienlaicīgi, taču šķiet, ka viņu ceļi tomēr ir atšķirīgi. Vīriešu tēli šeit ir pabīdīti maliņā: sākumā ir kaut kāds draugs vīrietis, taču viņš ar laiku organiski “atbirst”, “notinas”. Tā gadās arī dzīvē, vai ne? Arī ar īstajiem tēviem. Taču šajā stāstā gluži vienkārši bez vīrieša, manuprāt, var labāk koncentrēties nebūt ne vienkāršajām adoptētā dēla un mātes attiecībām.
