dienām. Tamdēļ nevarēju neizmantot iespēju to iegādāties vēl gluži siltu Rīgas Grāmatu svētkos. Ka pieķēros lasīšanai, tas bija pusotras stundas darbiņš. Neļāvu sev apstāties domāt, bet bliezu cauri visām stīgām dvēselē. Tas ir stāsts par adopciju un arī par ceļu vienam pie otra. Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido šo ceļu it kā mēro vienlaicīgi, taču šķiet, ka viņu ceļi tomēr ir atšķirīgi. Vīriešu tēli šeit ir pabīdīti maliņā: sākumā ir kaut kāds draugs vīrietis, taču viņš ar laiku organiski “atbirst”, “notinas”. Tā gadās arī dzīvē, vai ne? Arī ar īstajiem tēviem. Taču šajā stāstā gluži vienkārši bez vīrieša, manuprāt, var labāk koncentrēties nebūt ne vienkāršajām adoptētā dēla un mātes attiecībām.
Lasot, atcerējos savas universitātes laika draudzenes pieredzi, ko viņa toreiz aprakstīja savā blogā. Mēs bijām tuvas studiju gados, bet vēlāk dzīve aizveda katru uz savu pusi — tomēr viņas gaitām soctīklos sekoju joprojām. Viņa kļuva par aktīvu audžuģimeņu kustības vēstnesi, un darīja to vienkārši un godīgi. Elīna bieži dalījās ar to, ko viņi ar vīru pieredzēja, kļūstot par audžuģimeni vairākiem bērniem. Viņa rakstīja par kādu zēnu, kurš bija mētāts no vienas mājas uz citu, līdz beidzot nonāca pie viņiem, un par to, cik daudz īpatnību nes līdzi bērns, kas audzis institūcijās, ne ģimenē: neprot staigāt pa nelīdzenu virsmu, nepazīst smiltis, nemāk spēlēties, ir kluss, neizrāda emocijas, manipulē, lieto “īstos” vārdus īstajā brīdī. Arī mazais Gvido grāmatā parāda tieši tādas sistēmas un nežēlības pluinīta bērna uzvedības nianses. Tāpēc Kristīnes Ilziņas aprakstītais man nešķita kā atkārtojums — drīzāk kā apliecinājums stāsta patiesīgumam. Un tieši tas Gvido stāstam ļāva ielīst vēl dziļāk zem ādas.
"Soļu skaitīšana" ir stāsts par bērnu, kurš jau paspējis piedzīvot nežēlību, vienaldzību, vardarbību un vēl daudz ko citu. Autore apraksta saudzīgi, tomēr nepārprotami. Seksuālā un fiziskā vardarbība nav nosaukta, bet ir ļoti viegli nojaušama, piemēram, tajā, ka Gvido vārdu “mīļš” uztver kā ievadu sāpēm.
Stāsts rit pārmaiņus no viena un otra skatpunkta, te runā Īrisa, te Gvido pats. Viss sākas ar brīdi pirms viņu satikšanās, ar to, kā Īrisa pirmo reizi ierauga četrgadīgo puisēnu, kurš nekošļā ēdienu, bet izsūc no tā garšu un norij veselu. Īrisa vēro, kā Gvido ēd konfektes:
“Viņš ņēma laukā pa vienai. Rūpīgi attina papīriņu. Izņēma konfekti. Pielika pie deguna. Dziļi ievilka elpu caur nāsīm: tā, it kā iesūktu sevī konfektes dvēseli. Lēni ielika gardumu mutē. Labu brīdi sēdēja nekustēdamies, izbaudot garšu.” /7.lpp./
Turpmāk nodaļas sakārtotas kā soļi — Pirmais, Otrais, Trešais… līdz Septītajam. Man šī struktūra šķita kā simbolisks ceļš, ko viņi iet: reizēm kopā, reizēm paralēli, reizēm tā, ka īsti nesastopas. Godīgi sakot, man šķita, ka viņi līdz galam arī nepaspēj satikties. Noslēgumā ir vēl divi lieli laika lēcieni — Daudzus soļus vēlāk un Desmit tūkstoši soļu 16+.
Gvido ir bērns, kurš ļoti traumēts agrīnā vecumā, laikā, kad veidojas visi uzticēšanās un mīlestības pamati. Tieši tamdēļ viņu ir praktiski neiespējami “salabo”. Pat tas, ko zēns neatceras, atstāj neuzticēšanās rūgtumu pret visu, kas ar viņu notiek pēc tam. Šajā gadījumā tiešām var teikt — ar mīlestību un rūpēm nepietika, lai izlabotu to, ko sabojājusi nemīlestība.
Grāmatas noslēgumā Gvido dodas atrast savu bioloģisko māti, alkoholiķi, un šī epizode, manuprāt, ir ļoti spēcīga. Viņš saka:
“Biju atbraucis, lai pavaicātu, kāpēc viņa mani pameta. Taču viņa nebija no tām, kas pieņem lēmumus. Skaidri redzēju, ka viņa nekad nav bijusi noteicēja pār savu dzīvi, ka vienmēr bijis kāds cits, kas izlemj viņas vietā. Es esmu bijis tas, kurš izvēlējies piedzimt šai mātei. Un mani daudzie brāļi un māsas tāpat. Vēl kaut kādi cilvēki ir izlēmuši mūs visus viņai atņemt. Kaut kādi vīrieši ir izvēlējušies būt ar viņu un pēcāk - nebūt ar viņu. Pat māja, šķiet, jau bija izlēmusi reiz sagrūt pār šo cilvēkveidīgo nelaimi.” /136.lpp./
Ilziņa raksta īsi, un īsi ir jāprot uzrakstīt. Tas ir pat grūtāk nekā rakstīt gari. Tomēr brīžiem man gribējās mazliet vairāk. Vietām dzīves soļi tiek lekti galopā, bet es labprāt būtu uzkavējusies ilgāk. Jāpiezīmē, ka grāmatas vāks ir interesants pats par sevi. Uz tā ir tāds kā reljefs, trepīte vai sliedes. Nezinu, kas tieši tas domāts, bet, lasot, man tas palīdzēja “pieturēties” pie realitātes. Ik pa laikam braucu pa to ar pirkstiem.
Savā kopējā noskaņā šī grāmata man atgādināja Janas Egles, Andras Manfeldes un Ramonas Indriksones darbus — reālistiskus, smeldzīgus un ļoti vajadzīgus. Šādi stāsti paplašina skatījumu, māca empātiju un atgādina, cik svarīgi ir nesasteigt spriedumus un nelikt cilvēkiem virsū zīmogus. Mūsu zīmogi citiem ir lieki. Tu nekad nevari ielauzties cita cilvēka pieredzē, tajā, kas viņu padarījusi par to, ko satiec šodien. Un nereti tieši cilvēks pats sev ir lielākais soģis un visus zīmogus jau virsū salicis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru