Andrē Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason) ir islandiešu rakstnieks, kura grāmatu “Laika lāde” (Tímakistan) ļoti silti ieteica grāmatu klubiņa biedrene Lilita. Pirms ķēros pie atsauksmes rakstīšanas, mazliet palasīju par autoru, un tikai tad sapratu, ka man mājās jau kādu laiku neizlasīta stāv arī viņa iepriekšējā grāmata “Zilās planētas stāsts”.
Iepazīstoties ar autora sabiedriskajām aktivitātēm, pārliecībām un literāro rokrakstu, kļūst skaidrs, ka “Laika lāde” ir brīdinājuma stāsts. Tomēr jāsaka godīgi, arī bez konteksta un priekšzināšanām šī pasaka–teiksma–fantāzijas romāns lasītājam ļoti skaidri pasaka – mēs paši pazudināsim savas mājas, ja vienmēr mēģināsim aizbēgt problēmām, nevis risināt tās.
No anotācijas: Sigrūna un viņas ģimene sarežģītos krīzes apstākļos nolemj paslēpties cieši aizvērtās lādēs, kurās cilvēki nav pakļauti laikam. Šādas lādes iegādājušies daudzi. Kad Sigrūnas lāde atveras, viņa pamostas pasaulē, kurā valda pamestība un postījumi.
Magnasons savieno divas laika līnijas. Pārmaiņus vienotā stāstā savijas tūkstošus gadus sena pagātne un izpostītas mūsdienas. Pagātnē darbojas rūķi, alkatīgs karalis Dēmons, burvju dzīvnieki un lāsti. Mūsdienās ir cilvēki, kas slēpušies no realitātes, līdz iznīcība kļuvusi šķietami neatgriezeniska. Par spīti sižeta lēcieniem starp laikmetiem, stāsts plūst viegli uztverami un lielais atklāsmes brīdis, kad abi stāsti savijas, ir patiesi baudāms. Grāmata paredzēta jaunajiem lasītājiem no 10 gadu vecuma, tomēr, manuprāt, tā ir vērtīga arī pieaugušajiem.
Grāmatas centrā ir doma par bēgšanu no realitātes, par cilvēku vēlmi nogaidīt “labākus laikus”, nevis pašiem tos radīt. To visspilgtāk, manuprāt, raksturo šis citāts, ko distopiskajās mūsdienās pauž vecā dāma Cilda, kas bērniem stāsta teiksmu par Krauklītes lāstu:
“Es vairs nebiju pārliecināta, vai tas pasaulei ir lāsts vai drīzāk atpestīšana. Cilvēks ir tik daudz ko iznīcinājis. Visi sacentās ar laiku un mēģināja savākt pēc iespējas vairāk mantu un mēslu. Viņi iznīcināja visu skaisto, bet tagad paši noslēdzās savā stulbumā.” /165.lpp./
Grāmatā arī lieliski parādīts, kā veidojas dievināšanas kults, cik viegli cilvēkus apmuļķot ar solījumiem par “labāku rītdienu”, kā vara tiek uzurpēta caur bailēm un māņticību, un cik ātri šāds kults sabrūk, kad cilvēki nogurst un viņiem vairs nav, ko dot, kad alkatība nepazīst robežu un vadzis plīst. Vēl vairāk — romāns uzsver, ka sacelšanās pret netaisnību un maldiem var notikt pati no sevis, bez viena varonīga vadītāja. Pietiek ar kolektīvu nostāju, ka pietiek. Tas šķiet būtisks vēstījums jaunajiem lasītājiem.
Man ļoti patika epizode, kur bērni pamodina ministru. Viņš secina, ka situācija vēl nav atrisinājusies, bet pilnvaru laiks jau beidzies un ar atvieglojumu viņš nolemj neko nedarīt. Savukārt pamodinātā opozīcijas politiķe sajūsminās, ka viss sabrucis tieši tā, kā viņi brīdināja, bet sakopšanai klāt ķerties negrasās, jo neies taču mēzt to, ko savārījuši politiskie oponenti. Ļoti tipiski, precīzi, un ļoti smalki pasniegts.
No šī darba vēl reizi saņemam atgādinājumu, ka dzīvi veido pilnīgi visi tās elementi. Nav tikai svētki un saule, ir arī sarežģīti posmi, kas ir tikpat neatņemama dzīves daļa. Bēgšana neko neatrisina. Laiku var mēģināt apturēt un iekāpt lādē, bet ar to problēmas neizzūd. Labāki laiki neiestājas paši no sevis. Tam atgādinājums ir visa grāmata.
Grāmatas dizaina adaptāciju veidojusi Ūna Laukmane, tulkojis Dens Dimiņš un, manuprāt, abi savu darbu paveikuši skaisti. Tomēr jāatzīst, ka mīkstie vāki gaišā tonī nav pateicīgākais risinājums, it īpaši, ja domā par bibliotēkām un intensīvu apriti, ko šī grāmata noteikti pelnījusi. Interesanti, ka mans deviņus gadus vecais bērns šo grāmatu bibliotēkā vispār nepamanīja, vizuāli tā viņu neuzrunāja. Arī mājās, viņš to uztver kā grāmatu, kuru paņēma mamma lasīšanai sev. Tāpēc man ļoti pietrūkst bērna vērtējuma šai grāmatai.
“Laika lāde” ir stāsts, kas apvieno mītiskas fantāzijas elementus, pasaku struktūru un mūsdienu civilizācijas kritiku. Tas ir darbs par to, kā mēs paši varam iznīcināt savu pasauli, un kā tomēr atrast ceļu atpakaļ. Es ļoti ceru, ka šo grāmatu izlasīs ne tikai jaunieši, bet arī pieaugušie. Katram būs savs skatījums un tas ir grāmatas lielākais spēks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru