Somijas zviedru rakstniece Sofija Šanfro (Sofia Chanfreau) un viņas māsa ilustratore Amanda Šanfro (Amanda Chanfreau) radījušas fantastisku stāstu par ģimeni, mīlestību un spēju ikdienišķajā saskatīt neparasto "Žirafes sirds ir neparasti liela" (Giraffens hjärta är ovanligt stort). Grāmata saņēmusi visprestižāko grāmatniecības balvu Somijā "Finlandia Junior". Latviešu valodā to varam lasīt, jo no zviedru valodas grāmatu tulkojusi Inga Mežaraupe.
Galvenajai stāsta varonei Vegai ir deviņi gadi un viņa kopā ar tēti dzīvo žirafes salā. Netālu dzīvo arī jautrais un bagātīgu iztēli apveltītais vectētiņš Hektors, taču māmiņas Vegai gan nav. Meitene neatceras savu mammu, pie vectētiņa ir apskatāma vien mammas bērnības fotogrāfija. Kādu dienu vienmēr gādīgais un uzmanīgais tētis kļūst aizmāršīgs, nevaļīgs un visā visumā sāk uzvesties dīvaini. Meitene saprot, ka vienīgais veids tēti glābt, ir sameklēt mammu.
"Viņš itin kā bija ļoti tālu, un tas ir dīvains veids, kā raksturot cilvēku, kurš sēž tev pretī pie ēdamgalda, bet labāku raksturojumu Vega nemācēja izdomāt. Ar katru dienu attālums starp viņiem palielinājās par vairākiem futbola laukumiem." /19.lpp./
Neparasta ir arī vieta, kur meitene dzīvo. Žirafes salā ir Galvaspilsēta, kas diezgan loģiski atrodas uz daļas, kas atgādina žirafes galvu, tālāk ir Kakla zemesšaurums, kas Galvaspilsētu savieno ar Rumpjazemi, un tas viss kopā veido trīskājaino žirafi. Sarkanās klintis ir kā plankumi uz žirafes kakla. Un ķermeņa vidū ir lielā Sirds jeb salda jo salda ūdens ezers. Jūra ap Žirafes salu mirguļo saulē tā, it kā bagāta kundze būtu izbārstījusi visas savas pērles pa ūdens virsu, un mākoņi ir viegli kā vates kumšķīši.
Vegas ikdienu izkrāšņo sasveicināšanās ar asfaltbebriem un gājēju pāreju zebrām, vēl viņa vēro vampaušus un istabā viņai iemitinās mazi polārlāči. Kā mazulīte viņa sajūsminājusies par lidkāmīšiem, un neiebilst, ja klēpī pasnaust ielec kāds bizamsušķis. Tēti satrauc tas, ka meitai nav draugu cilvēku vidū un viņa pavada laiku sarunās ar dīvainām radībām. Lai tēti lieki nesatrauktu, Vega cenšas neparastos dzīvniekus un augus nepieminēt. Taču ar vectēvu gan viņa var būt brīva, apspriest dīvainos zvērus un augus, uzkāpt atlsēgkokā, bet mitrā laikā pat paviesoties vectēva lielajā mājā. Sausā laikā gan tā saraujas maza mazītiņa, bet tad viņi var pasēdēt arī ārā. Mēs iepazīstam arī neparasto Nelsonu, kurš kļūst par Vegas draugu un sabiedroto mammas meklēšanā, tieši viņš pamudina Hektoru un Vegu sēsties Kēksmobīlī, lai dotos uz Karaļpilsētu.
Man šķiet, ka vectētiņš Hektors bērnībā varētu būt bijis kas līdzīgs Pepijai Garzeķei. Ja kas nav skaidrs vai vajag ko uzzināt, Vega vienmēr var doties pie viņa. Te, piemēram, Hektors skaidroja par to, kā zīmē kartes:
"Tiem, kuri zīmē kartes, ir īpaši paņēmieni, lai uzzinātu, kā sauszemes masas izskatās no augšas. Viņiem ir liels bars albatrosu, kuriem tie liek lidināties apkārt, un pēc albatrosu klaigāšanas tie var noteikt, kāda forma ir zemei. [..] Reiz es piedalījos albatrosu karšu zīmēšanā. Tā ir augsta līmeņa tehnoloģija. Protams, ar ērgļiem sanāk vēl labāk, bet to mums šeit nav. [..] Cietzeme izskatās kā jebkura cita cietzeme. Ja atminos pareizi, tai ir uzkumpušas večiņas forma. Bet viņiem kartēšanā palīdz tikai speķa zīlītes, tāpēc nevar zināt, kā tur patiesībā izskatās." /26.lpp./
Man šķiet, ka šī grāmata ir ne vien lieliska lasāmviela bērniem un pusaudžiem, kuri mēdz justies nesaprasti, bet arī pieaugušajiem, lai mazu brītiņu mēģinātu paskatīties uz pasauli ar acīm, kas tic brīnumiem un dažādām everģēlībām. Tāpat tas atgādinās par šķietamo sīkumu lielo nozīmi bērna pasaulē. Šis stāsts ir mazliet pasaka un pasakās jau ne vienmēr viss ir izskaidrojams.
Nodaļu nosaukumi ir kā enciklopēdiski šķirkļi, piemēram, "Astoņkājiem ir astoņas sirdis" un "Cūkas nesvīst" vai "Varde dzer caur ādu". Un katram no šiem apgalvojumiem ir arī pamatojums pēc tam tekstā. Atklāšu, ka mazais viszinis ir Nelsons. Viņš arī ir visai neparasts zēns. Stāsts attīstās strauji un nemitīgi tiek papildināts ar aizvien jaunām sižeta līnijām, tāpēc arī lasītāja uzmanību notur gana lieliski. Lai arī ir daudz vietu, kurās varētu nobirdināt kādu asaru un pabēdāties vai sašust līdzi grāmatas tēliem, ļoti gribas cieši samīļot Vegu un Nelsonu, kopumā tā, manuprāt, ir ļoti gaiša un ar labu piepildīta lasāmviela. Noslēgumam citāts no tēta sarunas ar Vegu:
"Ne vienmēr izdodas pretoties savai sirdij. Dažreiz tā trako un viļņojas, cik spēka, un vēji pūš reizē no dažādām pusēm, un šādos brīžos ir grūti saprast, ko darīt. Tad visu nosaka sirds. Bet ne vienmēr sirds zina vislabāk. Tā var būt neuzticams, tiepīgs un dažbrīd bezcerīgs sabiedrotais." /194.lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru