Jennija Jēgerfelde "Mana kolosālā nāve"

"Tas vien, ka kādam citam bijis vēl grūtāk, nenozīmē, ka tev pašam nevar būt grūti. Tad jau cilvēks nekad nedrīkstētu padomāt, ka kaut kas ir sarežģīti. Es gribēju teikt, vienmēr jau ir kāds, kuram kaut kur ir vēl sliktāk. Nu jā, izņemot to bēdulīti, kuram klājas visvissliktāk par visiem pasaulē." /317.lpp./

Pie latviešu lasītājiem atkal nonācis stāsts par divpadsmitgadīgo Sigi, kurš dzīvo visai izteiksmīgā mājā un ne mazāk izteiksmīgā ģimenē. Zviedru rakstniece un psiholoģe Jennija Jēgerfelde (Jenny Jägerfeld) ir sarakstījusi jauniešiem domātu triloģiju, un "Mana kolosālā nāve" (Min storslagna död) ir sērijas (Skärblackatrilogin) otrā grāmata. Pirmā – "Mana kolosālā dzīve" – latviešu valodā iznāca šķietami jau krietni pasen. Par to rakstīju jau 2022. gadā. Kad lasīju pirmo, tad trešā vēl nebija pat uzrakstīta, bet šobrīd tā jau kādu laiciņu ir izdota un ceru, ka tās tulkojums nebūs jāgaida tik ilgi kā gaidīju otro grāmatu. 

Sofija Šanfro un Amanda Šanfro "Žirafes sirds ir neparasti liela"

Somijas zviedru rakstniece Sofija Šanfro (Sofia Chanfreau) un viņas māsa ilustratore Amanda Šanfro (Amanda Chanfreau) radījušas fantastisku stāstu par ģimeni, mīlestību un spēju ikdienišķajā saskatīt neparasto "Žirafes sirds ir neparasti liela" (Giraffens hjärta är ovanligt stort). Grāmata saņēmusi visprestižāko grāmatniecības balvu Somijā "Finlandia Junior". Latviešu valodā to varam lasīt, jo no zviedru valodas grāmatu tulkojusi Inga Mežaraupe. 

Galvenajai stāsta varonei Vegai ir deviņi gadi un viņa kopā ar tēti dzīvo žirafes salā. Netālu dzīvo arī jautrais un bagātīgu iztēli apveltītais vectētiņš Hektors, taču māmiņas Vegai gan nav. Meitene neatceras savu mammu, pie vectētiņa ir apskatāma vien mammas bērnības fotogrāfija. Kādu dienu vienmēr gādīgais un uzmanīgais tētis kļūst aizmāršīgs, nevaļīgs un visā visumā sāk uzvesties dīvaini. Meitene saprot, ka vienīgais veids tēti glābt, ir sameklēt mammu.

"Viņš itin kā bija ļoti tālu, un tas ir dīvains veids, kā raksturot cilvēku, kurš sēž tev pretī pie ēdamgalda, bet labāku raksturojumu Vega nemācēja izdomāt. Ar katru dienu attālums starp viņiem palielinājās par vairākiem futbola laukumiem." /19.lpp./

Jennija Jēgerfelde "Mana kolosālā dzīve"

Skrēblakas Royal Grand Golden Hotel apmetas dārza rūķi, suņi, jūrascūkas, bruņurupuči un bērni! Šepat varat apskatīt arī apjomīgu izbāzeņu kolekciju un izauklēt dižās kinofilmu idejas. Ko jūs, ko jūs! Šī ir tikai nedaudz neparasta māja ar pavisam mazliet ekscentriskiem iedzīvotājiem. Turklāt viens no viņiem pa vasaras brīvlaiku iecerējis kļūt populārs. Kā nu neizmantosi izdevību, kad no lielas pilsētas, kur neesi bijis īpaši iecienīts vienaudžu vidū, esi pārvācies dzīvot uz mazpilsētu, kur tevi vēl neviens nepazīst? Sige nav dārza rūķis, kas redzams uz grāmatas "Mana kolosālā dzīve" vāka. Viņš ir divpadsmit gadus vecs zēns un viņš ir ceļā uz popularitātes piesātinātu kolosālo dzīvi.

Šīs grāmatas autore Jennija Jērfelde (Jenny Jägerfeld) ir ne tikai zviedru rakstniece, bet arī psiholoģe, un viņa spēj palūkoties uz plašu spektru problēmjautājumu, piemēram, vienaudžu apcelšana skolas vidē, savas vietas meklējumi jaunā vietā, draudzība bērniem vai pēdas, ko atstāj vecāku šķiršanās, kā arī to, cik dažādi ir cilvēki.

Marija Ērnestama "Mīlestības pavasaris"

Pēdējā laikā, dažādu iemeslu dēļ, ar lasīšanu man iet pagalam gausi. Goodreads dzen mani stresā un kompleksos, ka esmu "XX books behind schedule" un attiecīgi arī blogs pieklusis. Protams, arī tsundoku kaudzīte (lasi: plauktiņš) spiež sirdsapziņu. Taču vienu grāmatu esmu lēnu garu izčunčinājusi cauri un tas ir zviedru rakstnieces Marijas Ērnestamas romāns "Mīlestības pavasaris". Pērn, Ziemassvētku noskaņu meklējot, lasīju citas zviedru autores Jennijas Fāgelundas romānu "24 labie darbi". Līdzīgi arī Marijas Ērnestamas grāmata ir noskaņu radīšanas literatūra un šī autore lasītāju sagatavo Lieldienām. Starp citu, "Mīlestības pavasaris" ir turpinājums stāstam par skolotāju Līsbetu, bet to es uzzināju tikai grāmatas pēcvārdā un nejutos ne nieka zaudējusi, iepriekš nelasījusi romānu "Mīlestībai nav brīvdienu". Tātad šo grāmatu var lasīt gan kā vienīgo, gan kā turpinājumu. 

Jennija Fāgelunda "24 labie darbi"

Ja nevarat vien sagaidīt Ziemassvētku noskaņu ar lampiņām, sniegu un svētku krāsiņām vai tās radīšanai vajadzīgs pamudinājums, man ir īstā grāmata šim nolūkam! Zviedru žurnālistes un rakstnieces Jennijas Fāgelundas (Jenny Fagerlund) romāns "24 labie darbi" (24 goda gärningar) liks jums pagatavot tasīti pēc kanēļa, apelsīniem un krustnagliņām smaržojoša dzēriena un vajadzīgo atmosfēru radīs. Uz grāmatas pēdējā vāka rakstīts, ka autore raksta labsajūtas romānus un tāds šis darbs patiesi ir - ieritinoties segā ar krūzi tējas, jūti Ziemassvētkus tuvojamies. Tiesa romāna galvenajai varonei Emmai Ziemassvētki nav diez ko priecīgs laiks, jo uzjundī sāpīgas atmiņas un vainas sajūtu.

Ulfs Starks "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs"

Turpinu savilkt pagājušā gada galus ar Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju. Pirmspēdējā no saraksta ir zviedru rakstnieka Ulfa Starka (Ulf Stark) dzejoļu grāmata "Zvēri, kurus neviens nav redzējis, tikai mēs". Latviešu valodā atdzejojis Juris Kronbergs (viņa paša dzejas grāmatu bērniem "Laika bikses" tikko jau apskatīju blogā). Ilustrāciju autore ir Somijas zviedru māksliniece Linda Bundestama (Linda Bondestam). 

Grāmata paredzēta pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada sarakstā ieteikta lasīšanai no piecu gadu vecuma. Vai es grāmatu sapratu? Īsti ne. Vai mans četrarpus gadus vecais bērns saprata? Nē, bet apskatīja ilustrācijas, meklēja katra dzejoļa galveno tēlu tajās un laikam jau saprata, ka tādas būtnes realitātē nepastāv, tāpēc tikai pāris reižu apjautājās, kāpēc mēs tādas neesam redzējuši un kur varam ieraudzīt. Būtībā šis dzejas kopums piecus un vairāk gadus veciem bērniem, domāju, varētu būt īsti piemērots gan interesēm, gan attīstībai un dažādu spēju treniņam.

Frīda Nilsone "Pērtiķa zvaigzne"

Dažādi saraksti man palīdz motivēties, saņemties un vadīties, tāpēc neesmu aizmirsusi arī par lasāmo sarakstu no Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2020.gada kolekcijas grāmatām. Zviedru rakstnieces Frīdas Nilsones grāmata "Pērtiķa zvaigzne" ieteikta lasītājiem vecuma kategorijā 11+ gadi. Šīs pašas autores grāmata "Ledusjūras pirāti" bija žūrijas lasīšanai 2019.gadā un lasītāju vērtējumā savā kategorijā ieguva trešo vietu. Es pērn nepieķēros tai, tāpēc autore un stils man nav pazīstams. 

Romānā lasītājs iepazīstas ar bērnu namu "Biškrēsliņi" un galvenā stāsta varone ir Jonna. Mēs nezinām, kāpēc viņa tur nokļuvusi, bet skaidri ieraugām, kā ir dzīvot šādā iestādē. Visi audzēkņi kā viens gaida, kad viņus kāds adoptēs. Visi grib labi ģērbtu mammu, kura patīkami smaržo un samīļo. Kādu no saimniecisko darbu pilnajām dienām pārtrauc sagrabējuša volvo ietraukšanās pa svaigi grābto grants celiņu. No grūti nosakāmās krāsas auto izkāpj lempīga gorilla, kuras bikses nošļukušas līdz ceļgaliem. Tādu mammu gan neviens negrib, bet Jonna tieši pie tādas tiek. Jonnas jaunās mājas ir piebāztas dažādām grabažām un pagalms ir lūžņu izgāztuve, no kuras gorilla pelna sev iztiku. Viss nav tik briesmīgi kā mazajai metenei sākumā šķiet, taču idillisko ģimeni iztraucē naudaskārs pilsētas galva.

Carl-Johan Forssen Ehrlin "Zilonīte, kura ļoti gribēja aizmigt"

Cik gan radošs un izdomas bagāts ir mazs bērns, kurš negrib iet gulēt! Jā, arī mūsmājās. Mēs mēģinājām padomus par rituālu ievērošanu, rutīnu utt. bla bla bla, bieži vien attopoties ar to, ka midzinošais vecāks pats iemidzis lielajā gultā, bet bērns vēsā mierā aizgājis atpakaļ uz viesistabu paspēlēties vai ielīst azotē otram vecākam. Attiecīgi nosacīti brīvā vakara daļa midzinošajam/iemigušajam vecākam sačakarēta un pakāsta, bērns neiemidzis un vispār viss slikti. Beigās vienīgais veids, kā bērns ir ar mieru iemigt pirms iemieg vecāki paši, ir viesistabā uz dīvāna azotē vecākam. Protams rutīna un ritualitāte tiek ievērota - vakariņas, vannošanās, nakts drēbju "dancis", "miera laiks" (iekļauj puzles vai līdzīgas klusās spēles, grāmatu lasīšanu pašam vai vecāku izpildījumā), ielīšana azotē. Dažreiz vēl jālasa priekšā grāmata, dažreiz pietiek paturēt rociņu, bet fiziskam kontaktam jābūt vienmēr. Tā nebūšu es, ja neizmēģināšu sava vakara uzlabošanai kaut ko daudz ieteiktu, precīzāk sakot, Twiterī daudz ieteiktu un slavētu grāmatu. Metos ar skubu pasūtīt e-veikalā zviedru autora Carl-Johan Forssen Ehrlin (kura vārdu nez kāpēc nelatvisko) "Zilonīte, kura ļoti gribēja aizmigt".

Grāmatas anotācija, apraksts un dažas Twitter mammas sola maģisku bērna iemigšanu jau pēc dažām izlasītajām lappusēm (sākumā gan esot jāizlasa visa grāmata un ar laiku sanākot tikt arī pie gandrīz momentānas aizmigšanas). Pretī stājās citas Twitter mammas un tēti, kuri rakstīja, ka tā grāmata neko nemaina bērna iemigšanas ātrumā vai pat uzlabo vecāku pašu iemigšanas spējas.

Mālina Pēšsone Džolito "Plūstošās smiltis"

Jaunas grāmatas nāk virsū ar joni, bet pamazām cenšos tikt galā arī ar tām, ko esmu aizņēmusies izlasīšanai no citiem cilvēkiem. Šoreiz pienācis laiks zviedru rakstnieces Mālinas Pēšsones Džolito psiholoģiskajam tiesu romānam "Plūstošās smiltis". Lasītājam jau pašā sākumā tiek atklāta posta aina - Stokholmas turīgas priekšpilsētas vidusskolā noticis asiņains slaktiņš, nogalināts skolotājs un četri skolēni, par dalību noziegumā tiek tiesāta tikko 18 gadus sasniegusi meitene, jo asinspirts aizsācējs pats arī nogalināts. Apsūdzētā Maja drīz, iespējams, ne tikai pavisam zaudēs brīvību, bet jau zaudējusi mīļoto puisi, labāko draudzeni, normālu dzīvi un pat izredzes uz to. Lasītājs virzās cauri Majas tiesas procesam dienu pa dienai, gan pastāvot maliņā tiesas zālē, gan pasēžot uz lāviņas blakus meitenei izmeklēšanas cietuma kamerā. Soli pa solim tiek ritināti notikumi, kas noveduši pie traģiskā iznākuma. Lasītājs ir kopā ar galveno varoni katrā solī.