Marija Ērnestama "Mīlestības pavasaris"

Pēdējā laikā, dažādu iemeslu dēļ, ar lasīšanu man iet pagalam gausi. Goodreads dzen mani stresā un kompleksos, ka esmu "XX books behind schedule" un attiecīgi arī blogs pieklusis. Protams, arī tsundoku kaudzīte (lasi: plauktiņš) spiež sirdsapziņu. Taču vienu grāmatu esmu lēnu garu izčunčinājusi cauri un tas ir zviedru rakstnieces Marijas Ērnestamas romāns "Mīlestības pavasaris". Pērn, Ziemassvētku noskaņu meklējot, lasīju citas zviedru autores Jennijas Fāgelundas romānu "24 labie darbi". Līdzīgi arī Marijas Ērnestamas grāmata ir noskaņu radīšanas literatūra un šī autore lasītāju sagatavo Lieldienām. Starp citu, "Mīlestības pavasaris" ir turpinājums stāstam par skolotāju Līsbetu, bet to es uzzināju tikai grāmatas pēcvārdā un nejutos ne nieka zaudējusi, iepriekš nelasījusi romānu "Mīlestībai nav brīvdienu". Tātad šo grāmatu var lasīt gan kā vienīgo, gan kā turpinājumu. 

Eleonora Troja "Amazones neraud"

"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."

Kādā ziemas atvaļinājumā lasīju Eleonoras Trojas sievišķīgo romānu "Savu komētu nedzird". Tagad esmu mazliet iestrēgusi mājās ne tikai garo brīvdienu dēļ un manu kuslo prātu atkal glābj Eleonora Troja jeb Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča ar amazonēm, kuras raud, bet ne pārāk publiski un ne pārspīlēti daudz. Romāns "Amazones neraud" sākotnēji tapa kā seriāls žurnālā "Ieva", vēlāk izdots vienkopus grāmatā un šogad izdots atkārtoti, cik man zināms, nedaudz pārstrādāts. Ja žurnālā un pirmajā izdošanas reizē man ar to nebija pa ceļam, tad šis noteikti romānam bija īstais laiks manā dzīvē. Pirms svētkiem visi mani smadzeņu resursi aizgāja, cenšoties produktīvi strādāt no mājām, kamēr brīvdienās manā dzīvē dominēja miegs ar pauzēm lasīšanai un ēdienam. Tādā šķietami relaksējošā ritmā nekas pārāk nopietns un filozofisks nemaz neiederas.

Eleonora Troja "Savu komētu nedzird"

Gada iesākums un bloga pirmais ieraksts ar vēl vienu vieglu un izklaidējošu lasāmvielu - Eleonoras Trojas "Savu komētu nedzird". Tā bija viena no vairākām grāmatām, kuru biju iecerējusi izlasīt atvaļinājuma laikā, bet dažādu iemeslu dēļ nepaspēju. Trīs mūsdienīgas sievietes risina savas dzīves drāmas mūsdienu Rīgā, apmeklējot pazīstamas sabiedriskas vietas un dzīvojot populāros daudzdzīvokļu projektos, vienlaikus kaut kā čubinot savu draudzību. Draudzība gan šajā grāmatā ir visnotaļ dīvaina, ja salīdzina ar citas nesen lasītas grāmatas "Driftā tikai lēdijas" varonēm.

Šo trīs sieviešu dzīvē visas ķibeles vairāk vai mazāk riņķo ap vīriešiem un mazliet arī ap darbu. Pārējais ir tikai pakārtots fons. Vienas laimes receptes nav, bet ir skaidrs, ka dažreiz klabeklis ir jāpievalda, bet dažreiz tam jāļauj vaļa, lai tā dzīve vienreiz aiziet kaut kādās sliedēs.

Zuzanna Kubelka "Kundze būs mājās vēlāk" un "Ofēlija mācās peldēt"

Vienu pēc otras izķēru cauri divus Zuzannas Kubelkas dāmu romānus "Ofēlija mācās peldēt" un "Kundze būs mājās vēlāk". Ko lai saka? Vajadzēja starp šiem abiem darbiem ieturēt pāris gadu pauzīti, citādi visu laiku mocīja Déjà vu sajūta.  Abu grāmatu galvenās varones ir sievietes īsi pēc 40 gadu sliekšņa, izglītotas, gudras, skaistas un mūžīgi pār pleciem krītošām kuplām cirtām. Tikai viena rudmate, bet otra blondīne. Šī "kaut kur lasīts" sajūta nemitīgi atkārtojās arī vārdu izvēlē, aprakstot seksa ainas, galveno varoņu seksa partneru fiziskos dotumus un arī apkārtni, kā arī to, cik veselīgs ir veģetārisms.  Darbība abās grāmatās pamatā noris Parīzē. Pilsētu gan šīs autores darbos var visnotaļ jauki "apskatīt", tas Kubelkai sanāk.

Sekss dāmu romānos ir bijis vienmēr, vēl pirms Greja 40 nokrāsām, bet man šķiet, ka Kubelkai tā ir īpaši daudz. Taču Kubelkas varones nav nekādas naivās aitas, bet gan spēcīgas, pašpietiekamas un gudras sievietes, ar dzīves mērķi, kurā ir kas vairāk par pelēku laulību un veicīgu bērnu radīšanu.