Eleonora Troja "Amazones neraud"

"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."

Kādā ziemas atvaļinājumā lasīju Eleonoras Trojas sievišķīgo romānu "Savu komētu nedzird". Tagad esmu mazliet iestrēgusi mājās ne tikai garo brīvdienu dēļ un manu kuslo prātu atkal glābj Eleonora Troja jeb Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča ar amazonēm, kuras raud, bet ne pārāk publiski un ne pārspīlēti daudz. Romāns "Amazones neraud" sākotnēji tapa kā seriāls žurnālā "Ieva", vēlāk izdots vienkopus grāmatā un šogad izdots atkārtoti, cik man zināms, nedaudz pārstrādāts. Ja žurnālā un pirmajā izdošanas reizē man ar to nebija pa ceļam, tad šis noteikti romānam bija īstais laiks manā dzīvē. Pirms svētkiem visi mani smadzeņu resursi aizgāja, cenšoties produktīvi strādāt no mājām, kamēr brīvdienās manā dzīvē dominēja miegs ar pauzēm lasīšanai un ēdienam. Tādā šķietami relaksējošā ritmā nekas pārāk nopietns un filozofisks nemaz neiederas.

Sievišķīgs un dzirkstošs stāsts par trīs krāšņām sievietēm tepat Rīgā (galvenokārt) izklaidē labi, neliek pārāk daudz domāt un lauzīt galvu. Apjoms gan tādam vieglā gala gabaliņam neparasti liels - 688 lappuses. Nedaudz parakos Goodreads un sapratu, ka 2011.gadā "Amazones neraud" izdeva divās daļās un 2021.gadā pārizdotā grāmata, visticamāk, iekļauj abas daļas vienos vākos. Galvenās stāsta varones sākotnēji var šķist diezgan stereotipiska kompānija - blondīne bagāta vīra sieva Evelīna, ugunīga sarkanmate Žanna ar pieredzi vīriešu pazīšanā un īstai mīlestībai ticīgā, kārtīgā meitene brunete Alise. Iepazīstas šīs trīs atšķirīgās būtnes jau pieaugušā vecumā caur kopīgu darba vietu un arī kopīgu valodu atrod ātri vien. Stereotipiņi tur brīžiem sasēdināti cits citam blakus kā zirņi pākstī, bet tam nav ne vainas. Galvenajām varonēm ir arī katrai sava oriģinalitātes dzirksts un iespēja parādīt mugurkaulu.

Kā pieklājīgā dāmu romānā vajadzīgs, šajā grāmatā ir maza spriedzīte un nezināmais, ir pagātnes rēgi (kas kādam citam kļūst par šodienas kļūdām vai pieredzi), ir neliels "smadzeņu lidojums kosmosā" un, protams, ka pat vairākas mīlestības līnijas. Kā nu bez tā? Neko daudz vairāk par stāstu laikam atklāt nevajadzētu. Brīžiem ir diezgan paredzami, kurp vīsies konkrētā tēla stāsta taka un tieši tas šajā grāmatā ir vislabākais - lasītājam nav jāveido smadzenēs lieki īssavienojumi, ir tikai jābauda humoriņš un jāļaujas dāmu piedzīvojumiem. Perfekta lasāmviela atvaļinājumam, garākām brīvdienām vai covid nogurdinātām smadzenēm, kas neko nopietnu negrib uztvert.