Eleonora Troja "Amazones neraud"

"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."

Kādā ziemas atvaļinājumā lasīju Eleonoras Trojas sievišķīgo romānu "Savu komētu nedzird". Tagad esmu mazliet iestrēgusi mājās ne tikai garo brīvdienu dēļ un manu kuslo prātu atkal glābj Eleonora Troja jeb Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča ar amazonēm, kuras raud, bet ne pārāk publiski un ne pārspīlēti daudz. Romāns "Amazones neraud" sākotnēji tapa kā seriāls žurnālā "Ieva", vēlāk izdots vienkopus grāmatā un šogad izdots atkārtoti, cik man zināms, nedaudz pārstrādāts. Ja žurnālā un pirmajā izdošanas reizē man ar to nebija pa ceļam, tad šis noteikti romānam bija īstais laiks manā dzīvē. Pirms svētkiem visi mani smadzeņu resursi aizgāja, cenšoties produktīvi strādāt no mājām, kamēr brīvdienās manā dzīvē dominēja miegs ar pauzēm lasīšanai un ēdienam. Tādā šķietami relaksējošā ritmā nekas pārāk nopietns un filozofisks nemaz neiederas.

Eleonora Troja "Savu komētu nedzird"

Gada iesākums un bloga pirmais ieraksts ar vēl vienu vieglu un izklaidējošu lasāmvielu - Eleonoras Trojas "Savu komētu nedzird". Tā bija viena no vairākām grāmatām, kuru biju iecerējusi izlasīt atvaļinājuma laikā, bet dažādu iemeslu dēļ nepaspēju. Trīs mūsdienīgas sievietes risina savas dzīves drāmas mūsdienu Rīgā, apmeklējot pazīstamas sabiedriskas vietas un dzīvojot populāros daudzdzīvokļu projektos, vienlaikus kaut kā čubinot savu draudzību. Draudzība gan šajā grāmatā ir visnotaļ dīvaina, ja salīdzina ar citas nesen lasītas grāmatas "Driftā tikai lēdijas" varonēm.

Šo trīs sieviešu dzīvē visas ķibeles vairāk vai mazāk riņķo ap vīriešiem un mazliet arī ap darbu. Pārējais ir tikai pakārtots fons. Vienas laimes receptes nav, bet ir skaidrs, ka dažreiz klabeklis ir jāpievalda, bet dažreiz tam jāļauj vaļa, lai tā dzīve vienreiz aiziet kaut kādās sliedēs.