Gada iesākums un bloga pirmais ieraksts ar vēl vienu vieglu un izklaidējošu lasāmvielu - Eleonoras Trojas "Savu komētu nedzird". Tā bija viena no vairākām grāmatām, kuru biju iecerējusi izlasīt atvaļinājuma laikā, bet dažādu iemeslu dēļ nepaspēju. Trīs mūsdienīgas sievietes risina savas dzīves drāmas mūsdienu Rīgā, apmeklējot pazīstamas sabiedriskas vietas un dzīvojot populāros daudzdzīvokļu projektos, vienlaikus kaut kā čubinot savu draudzību. Draudzība gan šajā grāmatā ir visnotaļ dīvaina, ja salīdzina ar citas nesen lasītas grāmatas "Driftā tikai lēdijas" varonēm.
Šo trīs sieviešu dzīvē visas ķibeles vairāk vai mazāk riņķo ap vīriešiem un mazliet arī ap darbu. Pārējais ir tikai pakārtots fons. Vienas laimes receptes nav, bet ir skaidrs, ka dažreiz klabeklis ir jāpievalda, bet dažreiz tam jāļauj vaļa, lai tā dzīve vienreiz aiziet kaut kādās sliedēs.
Bella ir žurnāliste, kas naktīs skrien līdzi rakstu nodošanas termiņiem un cenšas tos pat apsteigt, bet dienās sargās no indīgas priekšnieces raidītajām dzēlīguma bultām, plēšas vai pušu, lai palīdzētu vīram jaunajā darbā un vēl arī piecieš Pļavnieku deviņstāvenes divistabu dzīvokļa šaurību kopā ar vīratēvu. Desertiņā Bellu plosa arī dažādas romantiskas kaislības. Stella arī kādreiz bija žurnāliste, taču veiksmīgi aprecējusies un tagad vada vīra iegādātu skaistumkopšanas salonu. Arī tur drāmas nav mazāk kā Bellai. Savukārt Karlīna ir karjeru beigusi sportiste, bagāta tētuka vienīgā meitiņa, profesionāla ceļojumu organizatore, jaunākā no draudzenēm un visnotaļ dīvaini iekļaujas abu vecāko sieviešu kompānijā. Arī tur ir savas dzīves ķibeles.
Aiz Eleonoras Trojas vārda slēpjas divas žurnālistes, izdevējas, redaktores Inga Gorbunova (šobrīd – žurnāla "Imperfekt" izdevēja un galvenā redaktore) un Dana Sinkeviča (šobrīd – žurnāla “Ieva” galvenā redaktore). Tāpēc nojaušu, ka ļoti daudzas šī aizraujošā romāna nianses gluži vai ar lāpstu raustas no reāliem dzīves notikumiem un tēliem. Visa romāna darbība notiek gluži reālās vietās, tāpēc arī visi notikumi ir viegli vizualizējami un līdzpārdzīvojami.
Nevilšus par šo grāmatu gribas rakstīt kā par filmu ar galveno lomu tēlotājiem un otrā plāna aktieriem. Šoreiz, manuprāt, autorēm lieliski izdevies izveidot otrā plāna tēlus - Bellas un Stellas vīrus. Lieliski tāpēc, ka viņi raisa manas kā lasītāja emocijas, liekot neieredzēt, apbrīnot un arī līdzi just, lai arī pārāk detalizēti šie tēli nav aprakstīti. Savukārt galvenās varones Bella, Stella un Karlīna, lai arī smalki izķidātas gan par pagātni, gan tagadni un galvā virmojošām domām, vairāk ir kā krāsaina bilde, ko aplūkot un iet tālāk. Nu labi, Karlīnu var arī mazdrusciņ neieredzēt, Bellu nosaukt par trako vāveri un Stellai līdzi padusmoties.
Starp citu, ar trīs galveno tēlu vecumu (Stellai tuvu 40, Karlīnai vēl nav 30 un Bella kaut kur pa vidu, bet tuvāk Karlīnai nekā Stellai) autores, manuprāt, centušās paķer iespējami lielāku lasošo sieviešu auditoriju. Šis tiešām ir tāds izteikts gabals sievietēm. Draudzeņu humors un izteiksmes veids man ļoti patika, jo ar savām draudzenēm ikdienas mazos klupienus mēdzu apspriest līdzīgā stilā. Tā, manuprāt, vieglāk tikt nebūšanām pāri - pažēloties, pačīkstēt un pēc tam skarbi pasmieties.
Šī būs izcila grāmata pārgurušam prātam, kas alkst tikai vīna glāzes un atslēgšanās. Nav jāsaspringst, nav jāiedziļinās un var rāmu garu plūst cauri tekstam, necenšoties uzminēt "vainīgo". Ja nu tiešām gribas saspringt, var prātā virpināt domas par to, kā tad visi sviesti atrisināsies, vai šīs trīs sievietes atradīs savu laimes ceļu un vai zvaigznēm krītot ievēlētais piepildīsies. Viegli izklaidējošās literatūras plauktiņā Eleonoras Trojas "Savu komētu nedzird" ir izcils eksemplārs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru