"Kā ir tā jādzīvo. Kas būs - to redzēs." /198.lpp./
Vai var gan būt labāka reklāma, kā paša grāmatas autora vārds un teiktais/rakstītais? Sekoju Dacei Rukšānei twiterī un par viņas jauno romānu "Krieva āda" uzzināju sociālajos tīklos ātrāk nekā to man pavēstīja izdevniecība. No iepriekš lasītajām Rukšānes grāmatām nekas īpaši sirdī un prātā aizķēries nebija un sev biju nospriedusi, ka šīs autores rakstītais "tā pa lielam" nav gluži manā gaumē. Lai arī vāka noformējums mani pārāk neuzrunāja, šoreiz instinktīvi ieskrēja prātā ideja, ka jādod sev iespēja sadraudzēties ar Rukšānes rakstīto. Apriju romānu "Krieva āda" divos vakaros (ja varētu, kamptu vienā) un nenožēloju nevienu pašu mirkli, ka atmetu savus aizspriedumus un ļāvos literatūrai. Latvija, Liepāja, pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi.
Emīlija lād savu dzīvi laukos, nav aizskrējusi uz ostu izceļot, nav skrējusi uz pilsētu ar mazu bērnu, palikusi pie radiem laukos, kaut kā pārlaist dzīvi. Viņa grib prom no laukiem, ja ne uz Rīgu, tad vismaz uz Liepāju. Šāda iespēja viņai rodas, apprecoties ar Vili. Taču ģimeniskā dzīve nav tāda, kā viņa iedomājusies. Emīlija patveras darbā un sapnī par pašiem savu mitekli, pašiem uzceltu māju, nepadomājot, ka tāpat ar smirdošo Vili tur nāksies dzīvot. Kā glābiņš nāk aizliegta mīlestība vairāku gadu garumā. Aizliegta ne tikai tāpēc, ka ārpus laulības, bet arī tamdēļ, ka pret krievu.
Meldra ir Emīlijas meita, dzimusi skarbā laikā, kā bērns caur savu skatījumu redz gan Staļina nāvi, tai sekojošās pārmaiņas, izsūtīto atgriešanos no soda lēģeriem, slēptus pirmskara Latvijas laika žurnālus. Meldra pamazām top par jaunu sievieti. Māte viņu nepamet un ņem līdzi uz Liepāju, iesaista ģimenes sapņos par savu māju, burtiski uzliek mazāko bērnu ikdienas apkopšanu Meldrai. It kā ir blakus, bet dvēseles abām nav saķērušās. Visu laiku abu sieviešu dzīves rit paralēli, kā vilcieniem, kas it kā brauc vienā virzienā, uz priekšu, taču uz blakus esošām sliedēm.
Abu sieviešu tēlu stāstījums mijas, ļaujot uzzināt lasītājam otrā cilvēka skatījumu uz notikumiem uzreiz. Man ļoti patika, ka autore nebija iedomājusies pārcirst grāmatu divās lielās, mātes un meitas, daļās, kā bieži pieņemts vēsturiskā prozā. Izkārtojums, kad Meldras nodaļa seko Emīlijas nodaļai un tā uz priekšu, palīdz orientēties. Kas varbūt nesaprasts vai līdz galam nepateikts pie meitas, noskaidrojas pie mātes un otrādi - kādas mātes tēlu mokošas pārdomas un jautājumi atspoguļojas uzreiz meitas skatījumā. Interesants ir arī risinājums novest vienu tēlu beigās turp, kur sācis pirmais tēls - kā noslēgts loks.
Man ienāca prātā salīdzinājums dzejniece Inga Pizāne nesen twiterī jautāja: "Kad diena beidzas, vai tā ir iegūta vai pazaudēta?". Līdzīgi es varētu domāt par Emīlijas tēla dzīvi - vai viņa to ieguva vai pazaudēja? Starp šīm tēlu dzīves meklēšanas aukām, starp vēlmi dzīvot citādāk, ne tā kā ir, eleganti puspateiktiem teikumiem ievītas vēsturiskās norises - nomirst Staļins, daži cilvēki atgriežas no izsūtījuma, deficīts, blats, rindas, paradums darbā nočiept darba izejmateriālus, lai nestu tos mājās, Liepājas pārkrievošanās, pārdomas par Latvijas pārkrievošanu kopumā. Un nav skaidri nosaukts gads vai fakts, Latvijas vēsturi kaut pamata līmenī zinošam cilvēkam viss tāpat ir skaidrs. Un dažādu potenciāli apdomājamu slāņu šajā romānā ir daudz. Taču daudzums nav traucējošs, jo šis viss nav papildus noslogots ar neizmērojami lielu fona tēlu skaitu.
Ja kādam vēl prasās salīdzinājuma, lai domātu, vai šī grāmata patiks - tajā ir mazliet Noras Ikstenas "Mātes piena", mazliet Vizmas Belševicas "Billes" un nedaudz Māras Zālītes "Piecu pirkstu" noskaņas. Ja patika tās, patiks arī šī. Un tomēr "Krieva āda" ir kaut kas pats par sevi, nevis mēģinājums simt piecdesmito reizi ar aukstu tēju noskalot kaklā iestrēgušo padomju kamolu. Tas ir veltījums ne tikai pašas autores vecākiem un vecvecākiem, bet kopumā abām paaudzēm, kas bērnību un spēka gadus piedzīvoja kara laikā un uzreiz pēc tā. Zināmā mērā tās abas bija pazudušas paaudzes, kā Emīlijas, visu laiku pēc kaut kā trencoties, pazudusī dzīve.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru