Romānu sērija "Mēs. Latvija. XX gadsimts" ir kaut kas vienreizējs Latvijas literatūrai, jo vairāki rakstnieki "pēc pasūtījuma" raksta par vienu noteiktu posmu Latvijas vēsturē 20.gadsimtā. Kritiķi var strīdēties, ka "literatūra uz pasūtījumu" nav nekas labs pēc būtības, taču šie darbi ir lielisks ieskats laikmetā un tā norisēs. Iepriekš lasīju Māra Bērziņa "Svina garša". Šoreiz ķēros klāt Noras Ikstenas radītajam "Mātes piens". Tiesa, grāmatnīcā pārdevējām cītīgi stāstīju, ka man vajag Ingas Gailes "Mātes pienu". Tas nekas, viņas lieliski saprata, ko patiesībā meklēju un tas apliecina grāmatas popularitāti. Nokaunējos es pēc tam vienatnē. Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām līdz Berlīnes mūra krišanai 1989.gadā.
Šis stāsts vēsta vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem, bet galvenās darbības noris 20. gadsimta 70-tajos un 80-tajos gados. Stāstījums izkārtots pamīšus, parādot notiekošo no mātes un meitas perspektīvas. Kas interesanti, galvenajām varonēm nemaz nav dots personvārds un vārdā nosaukti tikai sekundārie, bet ne mazāk interesantie, romāna tēli. Vecā māte, māte un meita ir tik niansēti izstrādāti tēli, ka nav lielas nepieciešamības viņus asociēt ar kādu kalendārā ierakstītu vārdu.
Romāna vēstījums ir daudzslāņains un vairākām šķautnēm, sieviešu likteni, vēlmes, nevēlēšanos un domāšanu nenoliedzami ietekmējis pastāvošais laikmets. Vienlaikus tiek atklāta gan indivīda iekšējā cīņa par dzīvi divās pasaulēs, turklāt no dažādu vecuma posmu sieviešu skatījuma. Tāpat vērojama arī pieaugšanas un mātes/meitas attiecību veidošanās problemātika, raisās pārdomas par likumu un noteikumu noziedzīguma pakāpi un vīriešu lomu sievietes dzīvē.
Mātes piena kā simbola nozīmi varat prātot paši, lasot šo darbu. Es to gribētu saistīt ar to, ka pārliecību un dzīves uzskatus var "iezīst jau ar mātes pienu", bet var to darīt arī citos veidos, ja tas ir bijis liegts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Šajā gadījumā bērnam ne vien bija liegts pirmais savas dzīves ēdiens, bet arī pirmā tik svarīgā mātes un meitas komunikācija zīdaiņa gados un arī vēlākās attiecības veidojās samērā ačgārni. Vienlaikus var strīdēties, vai mātei patiešām nebija instinkta glābt un mīlēt savu bērnu. Varbūt tieši viņas rīcība stāsta sākumā bija tas vispatiesākais mīlestības izpausmes veids, proti, vēlme "glābt savu bērnu no būra. Tiksiet līdz ainai ar kāmja glabāšanu un sapratīsiet, ko domāju.
Man personīgi stāsts no mātes perspektīvas raisīja karstas dusmas - kā var tik ļoti nevēlēties dzīvot? Kā cilvēks var neprast savu dzīvi veidot atbilstoši savai sirdsapziņai, bet droši savai pastāvēšanai? Tas arī katram pašam atbildams jautājums.
Mana apņēmība izlasīt visus šajā vēsturisko romānu sērijā iznākušos darbus nav noplakusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru