trešdiena, 2015. gada 9. decembris

Dace Rukšane "Mīlasstāsti"

“Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām”
Biju reklāmas upuris un nopirku Daces Rukšanes jaunāko stāstu krājumu "Mīlasstāsti". Vienlaikus es sevi pārbaudīju, vai esmu kļuvusi par Rukšānes lasītāju, vai viņa ir mainījusies kā autore manā izpratnē. Nekā, par Rukšanes lasītāju kļuvusi neesmu, bet nevarētu arī teikt, ka esmu vīlusies šajā grāmatā. Pašās begās atcerējos vienu no retajām grāmatām, ko biju pametusi puslasītu aiz nespējas turpināt - Rukšānes "Sarunas par attiecībām". Varbūt nebija istais prāta stāvoklis šim darbam. Mīlasstāsti gan nāca tieši laikā pārdomām.

Šajā grāmatā apkopotie stāsti ir tapuši ilgākā laika posmā, autorei nākuši gan ar sarunāšanos pašai ar sevi, gan visādām citām literatūras radības mokām. Tie ir deviņi izsāpēti pārdzīvojumi, pavisam plāna grāmatiņa. Taču tā noteikti spēj ienest lasītāju deviņu dažādu sieviešu dzīvē, domās un rīcībā. Deviņi stāsti, kas spillgti ilustrē sievietes gļēvumu, spēku, apņēmību, drosmi, bailes un vēl lērumu citu emociju. Ja teiktu, ka kāds stāsts mani aizķēra personīgi, es melotu. Ne tikai frāze ieraksta sākumā, bet arī  no stāsta "Ziemeļu gulbji" mani spēja aizķert: "Tā Ilze izaug - ar darbu rokās, mammu sirdī un putniem galvā."

Neiztikt arī bez Rukšānes sievišķīgā skatījuma vīriešu pasaulē, kāds nerunā, kāds pamet mīļāko un atgriežas ģimenē, cits sievietes iekšējai traģēdijai un vēlmēm pieiet ar pragmatisku tvērienu, par spīti mīlestības trūkumam viņš nolemj precēt sievieti, paskaidrojot savu lēmumu ar frāzi "es domāju, ka tā būs labi".

Neatbildētais jautājums tālākām pārdomām, arī Rukšanes ielikt vīrieša mutē, "laulības ir pavisam kas cits nekāmīlestība." Vai tiešām laulības un mīlestība ir divi paralēlie sliežu ceļi? Vai mīlestība kaut kur tomēr ap laulību lidinās un galu galā - kas tā domā, vīrieši kā suga, stāsta varonis vai grāmatas autore?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru