otrdiena, 2015. gada 1. decembris

Anna Velēda Žīgure "Viņi. Ceļā" un "Es stāstu par Latviju"


Šoreiz jāraksta par divām grāmatām uzreiz, turklāt par tādām, kas izlasītas pirms kāda laiciņa. Žurnāla "Laiks Pasaulei" pirmajā numurā (novembris) publicēta mana saruna ar rakstnieci un diplomāti Annu Velēdu Žīguri. Viņa tiek dēvēta par deviņdesmito gadu spilgtāko Latvijas diplomāti, Latvijas pirmā vēstniece Igaunijā un Somijā, rakstniece, tulkotāja  Lai intervijai sagatavotos, ķēros vērsim pie ragiem un lasīju arī viņas grāmatas. Jāsaka, ka darbi bija manas zināšanas atsvaidzinoši.
"Viņi. Ceļā" stāsta par latviešiem, kuri Otrā pasaules kara laikā devās prom no Latvijas. Katram bija sava motivācija, mērķi un iemesli, bet cerība daudziem bija viena - drīzumā atgriezties. Cilvēki paņēma, cik varēja un devās nezināmajā, domājot, ka tas būs vien uz neilgu laiku. Šis darbs tapis dokumentālās prozas žanrā, arī otrā daļa "Viņi. Svešos pagalmos" tāpat. Intervijā Anna Velēda Žīgure atzina, ka pašlaik top trešais darbs, kura nosaukums vēl nebija nolemts. Ja iepriekšējās divas grāmatas tapa balstoties uz reāliem stāstiem un patiesiem vēsturiskiem notikumiem, bet veidojot jaunus literāros tēlus, tad trešā grāmata būšot nedaudz personiskāka. Man personīgi "Viņi. Ceļā" neizraisīja kādas īpašas emocijas, vien palīdzēja nedaudz atsvaidzināt vēsturiskos notikumus. Aizraujoša lasāmviela, kas paņem savā varā, ja patīk vēsturiskā proza. Kas pateicīgi, šajā grāmatā nebija tādas nodaļas, kas šķistu nevajadzīgi lieti iestiepta, pārsātināta ar skaitļiem vai citu informāciju, kas liek zaudēt uzmanību. Dažubrīd pat šķita, ka "paga, paga, nu vēl taču kādu teikumiņu!"

Otrs manis lasītais darbs ir "Es stāstu par Latviju", kurā autore aizraujoši apvieno savu personīgo pieredzi un iepazīstina lasītāju ar mūsu valsts tradīcijām, ieradumiem, ģeogrāfiju un citām īpašībām. Šī darba lapās atradīsiet visu, sākot ar Annas Velēdas Žīgures īsu ģimenes vēsturi, turpinot ar mācībām skolā Jūrmalā, studijām Igaunijā un noslēdzot ar karjeras veidošanu gan tepat Padomju Latvijā, gan pēcāk kā diplomātei, pirmajai atjaunotās Latvijas vēstniecei Somijā. Arī šī grāmata atsvaidzina atmiņu par to, kā latviešiem un Latvijā dzīvojušajiem gājis 20.gadsimtā, izglīto vai atgādina par dažādiem Latvijas literatūras, kultūras un mākslas sīkumiem, kas mūs spilgti raksturo, vienlaikus palīdz iepazīt Annu Velēdu Žīguri kā cilvēku. Interesants bija fragments kā pilsētnieki ievācās Jūrmalas vasarnīcā uz dzīvošanu arī ziemas laikā un nebija iedomājušies, ka ar slapju malku, tikko nogāztu priedi, diez ko labi namu piesildīt nesanāks. Ko gan pilsētnieks var zināt no dzīves laukos?

Šīs abas grāmatas, manuprāt, lieliski noderētu skolēniem, kuri grib kaut ko uzzināt par Latvijas vēsturi, raksturojošām īpatnībām un cilvēka likteni ietekmējošiem notikumiem.

Personiskāks ieskats par to, kas palīdzējis iedvesmoties, strādāt un darīt to paceltu galvu, kā arī Annas Velēdas Žīgures viedoklis par notikumiem mūsdienu Latvijā un pasaulē atrodams žurnāla "Laiks Pasaulei" novembra numurā. Nu jau gan tikai pie draugiem vairs aizlienējams.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Filma "Kriminālās ekselences fonds"

Nemēģināšu atstāstīt to, kas rakstīts jau daudzās citās atsauksmēs/recenzijās par šo kriminālkomēdiju. Lamuvārdi, vintāžs un spriedze....