Līva Ukrainā. Trešā un ceturtā diena. Vēlēšanas

Svētdiena un pirmdiena pilsētā ar elektrības apgādes problēmām. Zaporožijas apgabala Energodaras pilsēta atrodas dienvidaustrumos, aptuveni 600 kilometrus no galvaspilsētas. Pilsēta īpaša ar to, ka tajā ir gan atomelektrostacija un siltumelektrostacija, lai cik tas interesanti un ironiski nebūtu – pilsēta ir reti un vāji apgaismota. Piektdienā ieradāmies mērijā, lai satiktos ar pilsētas vēlēšanu komisijas vadītāju, žurnālistiem un pilsētas mēra vietas izpildītāju. Lai atrastu īsto kabinetu ceļu nācās apgaismot ar telefoniem. Pilsētas galvenajā ēkā, neieslēdz elektrību, kad tajā notiek tikšanās ar žurnālistiem un ārvalstu novērotājiem!

Bet ķeramies pie svētdienas. Tā ir reģionālo vēlēšanu diena Ukrainā. Par politiskajiem datiem un to, kas notiek Ukrainā no politiskās puses varat palasīt lsm.lv un paklausīties Latvijas radio arhīvā. Šeit vairāk par personīgajiem novērojumiem.

Diena sākas jau pirms 8 no rīta, kad ar saviem pavadoņiem dodos uz pirmo vēlēšanu iecirkni. Dienas laikā mums ar kolēģi jāierodas vismaz vienreiz katrā no pilsētas 21 iecirkņa. Šis bloga ieraksts ir uzreiz par divām dienām, jo tās patiesi ir ievilkušās vienā lielā šodienā. Pa pilsētu esmu izvadāta krustu šķērsu šurpu turpu, ik pa laikam izlecu no mašīnas, lai nofotografētu kaut ko interesantu – gan saistītu ar priekšvēlēšanu aģitācijas materiāliem, gan vienkārši manās acīs eksotisku.

Lai arī šī pilsēta skaitās veiksmes stāsts, mani novērojumi liecina, ka paneļmāju apbūve pārsvarā diezgan nolaista. Salīdzinoši Rīgas mikrorajonos dažāda veida balkonu stiklojums ir pat eiropeiski moderns. Šeit iedzīvotājiem ir ļoti radoša pieeja sava mājokļa uzlabošanai un pilnveidošanai. Diezgan daudz ēku šajā pilsētā pamestas, pusbūvētas un tā arī kaut ko gaida. Viena no daudzdzīvokļu mājām interesanta ar to, ka puse ēkas ir apdzīvota, bet otra puse ir atstāta pat bez jumta. Vietējais šoferis man skaidro, ka māja uzcelta bet puse palikusi neapdzīvota, jo sākuši sēsties pamati, tajā nedrīkst ne izmitināt cilvēkus, ne arī nojaukt. Tā arī stāv – pusrēgs.

Iecirkņos man sekoja, kā vēlāk uzzināju, tie bija civilā ģērbti milicijas darbinieki. Man šķita aizdomīgi, ka vairākos iecirkņos pēc kārtas pamanīju vienu un to pašu kungu, kurš rūpīgi un tuvu noklausījās manas sarunas ar iecirkņu vadītājiem un vietējiem iedzīvotājiem. Varbūt vajadzēja baidīties, bet man tas šķita dikti amizanti. Varbūt tā ir mana jaunība, varbūt pieredzes trūkums, bet tiešām tas šķita interesanti, nevis biedējoši – man seko.

Diena lēnām pāriet naktī. Pulksten astoņos vakarā slēdz iecirkņus, izvēlējos apmeklēt vēlreiz pašu pirmo iecirkni, kur atvēršana aizkavējās par pusstundu. Tādējādi no iespējas balsot atteicās vairāki desmiti vēlētāji. Iespējams, viņi atgriezās vēlreiz vēlāk, pēc darba. Varbūt arī neatnāca atpakaļ uz balsošanu. Balsu skaitīšana vēlēšanās ir ilga un nogurdinoša. Citi, partiju izvirzītie novērotāji, ir draudzīgi, labprāt interesējas, kur strādāju Latvijā, vaicā par Latvijas ekonomisko situāciju, attieksmi pret Ukrainu un tamlīdzīgi. Ap trijiem naktī rodas iespēja tikt uz viesnīcu, uzrakstīt tekstu, ko stāstīt īsi pirms astoņiem no rīta radio ēterā un pagulēt, tikmēr iecirknī darbs turpinās.

Ap pusseptiņiem no rīta pirmdienā atgriežos apritē, dodamies uz pilsētas centrālo vēlēšanu komisiju. Iecirkņi pamazām sāk vest uz reģistrāciju savus apkopotos rezultātus, biļetenus un protokolus.

Tās ir bijušas divas ļoti nogurdinošas un garas dienas, saplūdušas vienā vēl garākā dienā. Pulksten 11 vakarā sēžamies vilcienā, kas vedīs atpakaļ uz Kijevu. Šoreiz vilciens būs parastais un ceļš būs garāks, bez interneta un elektrības rozetēm.