trešdiena, 2018. gada 28. februāris

Frēdriks Bakmans "Omce sūta sveicienus un atvainojas"


No zviedru rakstnieka un blogera Frēdrika Bakmana jau biju lasījusi stāstu par īgno opi Ūvi ("Vīrs vārdā Ūve") un apmēram nojautu, ko saņemšu grāmatā "Omce sūta sveicienus un atvainojas". Es patiesi saņēmu dzirkstošu un krāsainu valodu (šeit noteikti liels nopelns arī tulkotājam), humora šļakatas un izteiksmīgus tēlus, bet es nebiju gaidījusi tik daudz pārdomu. Sagaidot tīru humoru, lasītājs tiek ieslānīts ar smeldzi, vientulību un cīņu ar samierināšanos visās tās aspektos. Sagaidīju labdabīgu pasmiešanos par cilvēku dīvainībām, putniņiem galvā, bet iegūsti dvēseles akačus. Pēcsajūta neļāva man aizvērt pēdējo vāku un uzreiz ķerties pie atsauksmes rakstīšanas, man bija nepieciešams laiks, lai apdomātos. Nu, es ceru, ka neiekritu par dziļu.

svētdiena, 2018. gada 25. februāris

Filma "Kriminālās ekselences fonds"



Nemēģināšu atstāstīt to, kas rakstīts jau daudzās citās atsauksmēs/recenzijās par šo kriminālkomēdiju. Lamuvārdi, vintāžs un spriedze. Imants Veide raksta scenāriju TV seriālam par krāpniekiem, bet viņa draugs aktieris Harijs Kuharjonoks viņam palīdz aprakstīto iedzīvināt vēl pirms tas nonāk TV ekrānā. Stāsta darbība noris nenoteiktā, gluži vai mistiskā laikā - kaut kur starp 70tajiem, 80tajiem un 90tajiem. Šis līdz galam nenoteiktais sižeta izpausmes laiks, manuprāt, padara šo filmu pārlaicīgu - tā nezaudē savu aktualitāti.

"Kriminālās ekselences fonds" ir humora pilna filma, kas sniedz visu no tās gaidīto. Jau sen esi "piesekojis" filmas facebook kontam, noskaties filmu un beidzot pa īstam saproti gan humoru gifos, gan asprātību komentāros. Līdz filmai viss interneta saturs izsauc vien tādu vāju smīniņu. Filmu skatoties, smejies par kontrastiem, par apģērbu, izturēšanos, lamuvārdiem un dažādiem sīkumiem. Bet ko vērts ir skats no televīzijas ēkas uz Maskačku?! Tas jāredz! To kurš katrs vis katru dienu nevar ieraudzīt! Un personāži, personāži ir izcili! Cilvēki, kas nav profesionāli aktieri, spēj parādīt klasi! Varbūt nākamajai "Svešās sejas" sezonai jāņem cilvēki "no tautas"? Un Rupenheitu par režisoru.

Biju patīkami pārsteigta par to, cik pilna bija kinozāle pat 3 nedēļas pēc pirmizrādes, varēju izvēlēties vienu no 3 brīvajām normālām vietām ne pirmajās rindās. Manuprāt, ļoti apsveicami sasniegumi pašmāju ražojumam. Īpaši jauka nodarbošanās Latvijā, jo īpaši Rīgā, filmētajos darbos meklēt pazīstamas lokācijas. Nu aizejiet, novērtējiet paši humoru, lokācijas, tērpus, skaņu celiņu, cilvēkus un visu, visu, visu!

Viss, mani 50 centi pasaules tīmeklī par šo filmu iemesti blogā. Nevarēju noklusēt savu sajūsmu.


P.S. Noskatoties "Nameja gredzenu", man nebija tādas uzmācīgas vēlmes paust savu sajūsmu. Namejs it kā patika, bet kaut kas tur līdz galam nenostrādāja manī. Tā teikt, skatāms gabals, bet bez īpašas sajūsmas. Turpretim skaņu celiņš Namejam tik tiešām ir atsevišķa diska vērts!

piektdiena, 2018. gada 23. februāris

Šoderlo de Laklo "Bīstamie sakari"


18.gadsimtā dzīvojušā franču rakstnieka Šoderlo de Laklo grāmata "Bīstamie sakari" ir romāns vēstuļu formā, kas moralizē par tikumību un tās trūkumu. Pirmo reizi izdots 1782.gadā. Šī darba 1990.gada "Liesmas" izdevums manā plauktā noteikti nonācis kā viens no literatūras klasikas darbiem, bet, visticamāk, tur nemaz nepaliks. Pašlaik veikalos varbūt varēsiet atrast izdevniecības "Valters un Rapa" 2008.gadā izdoto romāna versiju, vai to, kas izdota sērijā "Zelta klasika".

Franču rakstnieka radītais stāsts ir par kaislībām Francijā 18.gadsimtā ar laikmetam atbilstošu valodu un tikumiem, kā arī attiecību veidošanas modeļiem. Savā starpā krustu šķērsu vēstulēm apmainās seši iesaistītie un katram no viņiem ir savi mērķi un iemesli savai rīcībai.


Gregorijs Deivids Robertss "Kalna ēna"

Pirms apmēram 4 gadiem lasīju Gregorija Deivida Robertsa grāmatu "Šāntarāms", biju stāvā sajūsmā par to, alku turpinājuma, bet nemaz nenojautu, ka tāds jau ir tapis. Ieraugot izdevniecības "Zvaigzne ABC" instagram kontā ziņu, ka drīzumā gaidāma grāmata "Kalna ēna", kas ir jau pazīstamo varoņu bīstamību pilnās dzīves turpinājums, nedomājot pieteicos eksemplāram. Arī šī otrā grāmata ir iespaidīga izmēra un apmēra - 942 lappušu turēšana rokās nogurdina plaukstu locītavas. Starp citu, tas bija viens no iemesliem, kāpēc dažreiz noliku grāmatu malā - nogurušas rokas. Par šo pašu sirdījos arī "Šāntarāmu" lasot. Daudz vieglāk un raitāk būtu lasīt elektroniskajā formātā.

pirmdiena, 2018. gada 12. februāris

Žans Pols Didjēlorāns "Lasītājs vilcienā 6.27"

Žana Pola Didjēlorāna darbs "Lasītājs vilcienā 6.27" ir liriska atzīšanās mīlestībā grāmatām - visām pasaules grāmatām, neatkarīgi no to satura un vecuma. Galvenais varonis Belnēns Vemols ir cilvēks, kurš kvēli vēlas būt neievērojams un tāds pats kā visi, taču šis pats cilvēks dara kaut ko, kas neļauj palikt neievērotam. Katru rītu Belnēns vilcienā lasa tekstus no lapām, kas izrautas no lielā nezvēra nagiem. Belnēns strādā papīra pārstrādes rūpnīcā un katru dienu veic mazu noziegumu, izglābj pēdējās nezvēra nesakošļātās grāmatu lapas, lai nākamajā rītā tās ņemtu ārā no dzēšlapu starpām un skaļā balsī lasītu citiem vilciena pasažieriem. 

trešdiena, 2018. gada 7. februāris

Arno Jundze "Sarkanais dzīvsudrabs"

Plauktā iegulst vēl viena grāmata no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šoreiz tā ir Arno Jundzes "Sarkanais dzīvsudrabs", kas vēsta par Latviju deviņdesmitajos gados. Tā sākas ar 1989.gada 31.decembri un noslēdzas ar 1999.gada šo pašu datumu, aptverot desmit gadus. Šķietami neapzināti esmu izvēlējusies vispiemērotāko laiku, janvāra beigas un februāra sākumu, lai lasītu darbu, kurā nozīmīga līnija skar neuzsākto lustrāciju, neatklātās VDK aģentu kartotēkas, viņu iejušanos jaunās pasaules apstākļos un barikādes.

pirmdiena, 2018. gada 5. februāris

Iveta Harija meita "Vīna meditācija sievietei. Patiess stāsts"

Savas bailes var gremdēt darbu darbos, var mesties virsū saldumiem un var arī dzert vīnu. Latviešu autores Ivetas Harija meitas grāmata “Vīna meditācija sievietei” nav nekāda paviegla grāmatiņa, kurā apkopotas vīna dzeršanu attaisnojošas tēzes. Tā ir autores pašas terapija, drosmīga atzīšanās un varbūt kādam kalpos par iedvesmu vai stopkrānu. Lai arī uz vāka redzams gluži vai pseidonīms "Iveta Harija meita", autores pilnais vārds un līdz ar to arī internetā atrodamais dzīves un profesionālais gājums nav nekāds lielais noslēpums. Turklāt arī veids, kā autore sevi ir nodēvējusi uz grāmatas vāka, ir terapeitisks. 

svētdiena, 2018. gada 4. februāris

Pēteris Vollēbens "Koku slepenā dzīve. Ko jūt un kā cits ar citu sazinās koki - ieskats apslēptā pasaulē"

Izlasīju grāmatu un radās vēlme doties uz mežu. Paskatīties gan uz pilsētas ietvaros atrodamajiem mežu surogātiem Imantā, Pļavniekos, Ziepniekkalnā, Mežciemā un citur, gan aizbraukt uz mežu masīviem tālāk no Rīgas, kur mēdzam rudenī sēņot. Ar izdevniecības gādību esmu ieguvusi Pētera Vollēbena darbu par koku dzīvi - gan slēpto, gan acīm redzamāku. "Koku slepenā dzīve. Ko jūt un kā cits ar citu sazinās koki - ieskats apslēptā pasaulē" ir vācu mežziņa vairāk nekā 200 lappušu apjomīgs izklāsts par parastajam cilvēkam apslēpto meža pasaulē. Savus novērojumus un atziņas mežzinis pamato ar zinātnieku atklājumiem. Kā piedien pētījumam, darbu caurvij atsauces uz akadēmiskām un medijos lasāmām publikācijām un pēdējās lappusēs tās izmantoto avotu saraksts arī atbilstoši apskatāms.

Alvils Bergs "Divi stāsti par Barsu"

Izdevniecības "Dienas grāmata" gādībā iznākusi samērā plāna grāmatiņa ar diviem garajiem stāstiem tajā - Alvila Berga "Div...