No zviedru rakstnieka un blogera Frēdrika Bakmana jau biju lasījusi stāstu par īgno opi Ūvi ("Vīrs vārdā Ūve") un apmēram nojautu, ko saņemšu grāmatā "Omce sūta sveicienus un atvainojas". Es patiesi saņēmu dzirkstošu un krāsainu valodu (šeit noteikti liels nopelns arī tulkotājam), humora šļakatas un izteiksmīgus tēlus, bet es nebiju gaidījusi tik daudz pārdomu. Sagaidot tīru humoru, lasītājs tiek ieslānīts ar smeldzi, vientulību un cīņu ar samierināšanos visās tās aspektos. Sagaidīju labdabīgu pasmiešanos par cilvēku dīvainībām, putniņiem galvā, bet iegūsti dvēseles akačus. Pēcsajūta neļāva man aizvērt pēdējo vāku un uzreiz ķerties pie atsauksmes rakstīšanas, man bija nepieciešams laiks, lai apdomātos. Nu, es ceru, ka neiekritu par dziļu.
Elzas Omce nav gluži parasta vecmāmiņa un arī Elza nav vis nekāda parastā gandrīz astoņus gadus vecā meitene, viņa savam vecumam ir neparasti gudra un attapīga. Savukārt Omce ir savam vecumam neierasti trakulīga un fantāzijas pilna. Omce ir Elzas supervaronis, jo katram gandrīz astoņus gadus vecam bērnam nepieciešams supervaronis. Savai neparatajai mazmeitai Omce ir uzbūvējusi tieši tikpat neparastu pasauli "Gandrīz-nomod-zemi". Stāsta darbība vienlaikus noris gan reālajā pasaulē, gan Gandrīz-nomod-zemē.
Šai grāmatai ir ļoti interesanta īpašība - lasot šķiet, ka mazāk tās nekļūst, Gandrīz-nomod-zemes karalistes šķiet ieplešas lasītāja apziņā un ievelk iekšā, tu šķir, šķir, šķir lapas un tālāk nekur netiec, lai arī teksta ir izlasīts uuuuj cik daudz jau. Šķiet, ka starp diviem cietajiem vākiem ir gumijas lappuses. Nu nezinu vairs, kā lai paskaidro to dīvaino melno caurumu, kurā iekrīti, lasot par Elzu un Omci, vursēm, princesēm, briesmoni, Mammu un Pusīti.
" - Vientulībai ir daudz dažādu veidu, mīlulīt.
Elza atkal pievēršas durvju gumijai.
- Viņa vienalga ir idiote.
- Ja cilvēki pārāk ilgi ir vieni, viņi mēdz pārvērsties par idiotiem, piekrītoši pamāj Mamma."
/129.lpp/
Tā ir saruna, ko Elza un Mamma risina apspriežot īgno, mūžīgi noteikumus ievērojošo kaimiņieni Britu Mariju. Interesanti, ka Bakmans savu nākamo darbu izveidojis tieši par šo vienu tēlu - sievieti, mājsaimnieci pirmspensijas vecumā. Grāmata "Šeit bija Brita Marija" jau dzīvo uz mana dīvāna paroceņa ar grāmatzīmi ribās. Drīz būs arī atsauksme.
Es ilgi domāju, kas gan ir šīs grāmatas ir auditorija? Vai tie ir pusaudži? Pieaugušie? Varbūt pat bērni, kuri jau paši lasa? Manuprāt, "Omce sūta sveicienus un atvainojas" nav vienas konkrētas auditorijas grāmata. Tas ir darbs, kas liek vairoties ticībai labajam un labajiem cilvēkiem, pat, ja viņi šķiet baigie dīvaiņi.
P.S. Sākot no šī ieraksta, ieviešu arī vizuālu novērtējumu izlasītajai grāmatai. Atzīmi likšu tāpat kā Goodreads, izmantojot zvaigznīšu simbolu, skalā no 1 līdz 5, kur 1 ir vājākais vērtējums un 5 - augstākais.
"Omce sūta sveicienus un atvainojas" saņem 5 zvaigznes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru