18.gadsimtā dzīvojušā franču rakstnieka Šoderlo de Laklo grāmata "Bīstamie sakari" ir romāns vēstuļu formā, kas moralizē par tikumību un tās trūkumu. Pirmo reizi izdots 1782.gadā. Šī darba 1990.gada "Liesmas" izdevums manā plauktā noteikti nonācis kā viens no literatūras klasikas darbiem, bet, visticamāk, tur nemaz nepaliks. Pašlaik veikalos varbūt varēsiet atrast izdevniecības "Valters un Rapa" 2008.gadā izdoto romāna versiju, vai to, kas izdota sērijā "Zelta klasika".
Franču rakstnieka radītais stāsts ir par kaislībām Francijā 18.gadsimtā ar laikmetam atbilstošu valodu un tikumiem, kā arī attiecību veidošanas modeļiem. Savā starpā krustu šķērsu vēstulēm apmainās seši iesaistītie un katram no viņiem ir savi mērķi un iemesli savai rīcībai.
Izdevējs (tiešām izdevējs?) priekšvārdā brīdinājis, ka viss uzrakstītais ir autora fantāzijas auglis, savukārt redaktors (arī šeit man ir aizdomas, ka tas ir pats autors) savā priekšvārdā norāda, ka grāmata ir patiesa vēstuļu kopuma rediģētais un retinātais variants. Šis savā laikā ir kritizēts un apspriests romāns, jo satur ne mazums erotisku ainu un diskutablu uzvedības modeļu.
Iespējams, ka tā ir vēstuļu forma, kas liek lasītājam aizpeldēt prom varbūt tas ir gadsimts vai tematika. Man nav ne jausmas, kāpēc šī grāmata mani nepiesaistīja, lai arī mīlestība un kaislības taču ir aktualitāti nezaudējoši temati. Kaut kādā mērā šis darbs ir 18.gadsimta priekšgājējs Greja nokrāsām un saplēstajām mežģīnēm. Daudz vērtīgāka man šķita šīs grāmatas beigās nodrukātā cita franču rakstnieka Andrē Moruā eseja ar vērtējumu par Laklo darbu. Pačukstēšu - ja apniks lasīt vēstules, Moruā eseja īsi izstāstīs sižetu, varoņu likteņus un dos arī vērtējumu sava viedokļa veidošanai un varbūt vēstules līdz galam tad nemaz nebūs jālasa, var arī notikt gluži otrādi - izlasījuši Moruā eseju, vēlēsieties redzēt arī kā tas viss aprakstīts vēstuļu formā.
Parokoties interneta plašumos, uzzinu, ka "Bīstamie sakari" ir ekranizēta 13 reizes, pirmo reizi to 1959. gadā izdarīja režisors Rožē Vadims un šo versiju nekur nevaru atrast noskatīšanai. Taču populārāko un apbalvotāko 1988.gada ekranizāciju režisora Stīvena Frīra veikumā var atrast tīklā. Lomas filmā atvēlētas Džonam Malkovičam (vikonts de Valmonts), Glenai Klouzai (marķīze de Merteija), Mišelai Faiferei (prezidentiene de Turvela), kā arī Kianu Rīvzam (ševaljē Dansenī) un Umai Tūrmanei (Sesila de Volanža). Filma saņēma trīs “Oskarus” par adaptēto scenāriju, par mākslinieka un kostīmu darbu un bija nominēta vēl četrās kategorijās (labākā filma, aktrises Klouza un Faifere un mūzika). Ja arī literārais darbs manī izraisa maz emociju, tad 1988.gada ekranizācijas aktieru ansamblis mani sajūsmina un mudina iemest aci.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru