Izlasīju grāmatu un radās vēlme doties uz mežu. Paskatīties gan uz pilsētas ietvaros atrodamajiem mežu surogātiem Imantā, Pļavniekos, Ziepniekkalnā, Mežciemā un citur, gan aizbraukt uz mežu masīviem tālāk no Rīgas, kur mēdzam rudenī sēņot. Ar izdevniecības gādību esmu ieguvusi Pētera Vollēbena darbu par koku dzīvi - gan slēpto, gan acīm redzamāku. "Koku slepenā dzīve. Ko jūt un kā cits ar citu sazinās koki - ieskats apslēptā pasaulē" ir vācu mežziņa vairāk nekā 200 lappušu apjomīgs izklāsts par parastajam cilvēkam apslēpto meža pasaulē. Savus novērojumus un atziņas mežzinis pamato ar zinātnieku atklājumiem. Kā piedien pētījumam, darbu caurvij atsauces uz akadēmiskām un medijos lasāmām publikācijām un pēdējās lappusēs tās izmantoto avotu saraksts arī atbilstoši apskatāms.
Izrādās, ka kokiem piemīt ļoti līdzīgas īpašības kā citām dzīvajām radībām - augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem. Kokiem piemīt jūtas, atmiņa un pat raksturs, tie savā starpā sazinās, draudzējas, rūpējas par atvasēm un iznīcina konkurentus. Koku saknes kopā ar sēņu micēliju veido internetam līdzīgu sakaru tīklu un ir daudz lielākas, nekā mēs to spējam iedomāties. Kāpēc mēs, vairums cilvēku, to vēl neesam pamanījuši? Kāpēc neredzam koku sāpes un nespējam saskatīt mazo kociņu bērnudārzus? Tāpēc, ka kokiem viss notiek daudz lēnāk kā cilvēkiem, bet mēs steidzamies, steidzamies un esam tik īslaicīgas radības, ka savas dzīves laikā nemaz nespējam ieraudzīt koka pārtapšanu cienījamā sirmgalvī.
Šī grāmatas atsauks atmiņā šo to no skolas laikā mācītā par vielu apriti, augsnes un floras/faunas veidošanos dažādu laika apstākļu maiņu ietekmē gadsimtu un gadu tūkstošu garumā. Šis tas arī būs jauns. Turklāt autors spējis vilkt tāda paralēles, ka lasīšana pat par šķietami garlaicīgiem temata atzariem ir ļoti aizraujoša. Nav pat jābūt uzmanīgam vērotājam, lai pēc šīs grāmatas izlasīšanas spētu dabā viegli saskatīt jaunas likumsakarības, pamanītu kokus, kuri nejūtas pārāk labi un veiktu secinājumus par apkārtējo vidi un klimatu. Šī noteikti nav grāmata, ko izlasīt vienā vakarā, bet gan izgaršot pamazām un ar iegūtajām zināšanām nākamajā dienā paskatīties uz dabu nedaudz citām acīm. Patiesība jau laikam ir, ka mēs esam atkarīgi no citām būtnēm un dabas un mums jāizmanto tās sniegtie labumi, lai spētu dzīvot mēs paši. Taču visa gudrība slēpjas tajā, kā izmantot, nenodarot lieku ļaunumu, izmantot tieši tik daudz, cik vajadzīgs izdzīvošanai. Man, grāmatu lasot, ataust atmiņā arī Latvijā piekoptie mēģinājumi atjaunot dabu, nekaitējot tai, jeb biotopu atjaunošana Gaujas Nacionālajā parkā. Pēc Vollēbena ieteikumiem, būtu jāļauj dabai darīt savu darbu un jāsaprot, ka tas prasīs vairākus desmitus un pat simtus gadu.
Ja ir vēlme piesieties, tad kam to izdarīt, atrast var. Piemēram, tēze par koku nepārvaramo vēlmi ceļot ir tāda maigi izsakoties fantastiska. Turklāt attiecīgajā grāmatas nodaļā autors arī pats pamato, ka koki "ceļo" ar vēja un dzīvnieku palīdzību, turklāt noteiktu koku sugu izplatības areāls mainās līdz ar klimata pārmaiņām attiecīgajā vietā. Līdz ar to koku "ceļošana" nav vis kāda kaprīza kāre ieraudzīt, kas notiek aiz kalna, bet gan pilnīgi normāla norise. Īsāk sakot, brīžiem autors cilvēcisko kokus mazliet par daudz. No otras puses - ir taču zinātnieki, kuri eksperimentē ar augu labsajūtu, tiem atskaņojot dažādu stilu mūziku vai vienkārši runājot uz tiem tikai ļaunus vai tikai labus vārdus, un tādējādi iegūst arī nīkulīgākus vai veselīgākus augus ar sliktāku vai labāku ražu. Īsāk sakot, par koku un augu saprātu vēl zinātnieki strīdas.
Izlasot šādu koncentrētu apkopojumu par vienu tematu, nav iespējams vēl kādu laiku nepievērst šim tematam pastiprinātu uzmanību savā ikdienā. Tas jau tā normāli ir, vai ne?
Šo augu un dzīvās dabas apziņas tematu turpinot, ļoti interesantas ir rakstnieka Paula Bankovska vēl 2013.gada nogalē tapušās pārdomas "Līdz pašai saknei viņš", ko var izlasīt portālā Satori.
No grāmatas anotācijas: Pēteris Vollēbens (Peter Wohlleben, 1964), kopš bērnības sapņojis, ka reiz sargāšot dabu. Studējis mežsaimniecību un ilgus gadus strādājis valsts mežu pārvaldē. Taču, tikai kļuvis par mežzini Eifelā, Vācijā, atskārtis, ka mūsdienu mežkopība mežu nekopj, bet izmanto. Tāpēc savā mežniecībā izstrādājis jaunu – ekoloģijai un ekonomikai vienlīdz labvēlīgu – stratēģiju ar mērķi atgriezt dabā nepārveidotas mežu platības. Viņa pārziņā esošajos mežos smago meža tehniku aizstāj zirgi, nenotiek kailcirtes un netiek izmantota ķīmija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru