piektdiena, 2017. gada 17. novembris

Maija Sepa "Migrēna. Izlaušanās"

Daudzdzīvokļu nama vannas istabā čuguna vannā ieklāta sega, uz tās miesa, piespiedusi pieri aukstajam emaljas klātajam metālam, virsū vēl viena sega. Tumsa, klusumu pārtrauc caur plānajām sienām apslāpēti dzirdamā kaimiņu ikdiena. Sāp galva, deniņos āmurus klaudzina ļauno rūķīšu armija, kreiso aci uz āru mēģina izspiest smadzenēs iesprūdušais ātrvilciens. Vemt šoreiz negribas.
Epizode 2. Vemt, sega mīksta, spilvens perfekts, iemigt, svētlaime.
Epizode 3. Eksplozijas viena pēc otras mēģina izspert kreiso aci no dobuļa kā skvoša bumbiņas cirtieniem pret sienu, nav vairs spēka, pavemt nepalīdzēja, ātrās palīdzības ārsti aizdomīgi, bet aplaimo ar dūrienu vēnā, kas pa vēnām izdzen karstumu, miegs, mīksts kā mākonis, labi.

trešdiena, 2017. gada 15. novembris

Džodžo Moja "Pirms atkal tiksimies" un "Pēc Tevis"


Klusiņām, klusiņām, nakts aizsegā līdz trijiem no rīta. Tā varētu raksturot lasīšanas stilu un apstākļus šīm grāmatām. Skarbi saldsērais Džodžo Mojas romāns "Pirms atkal tiksimies" nemanot ievelk sevī uz vairākām stundām, lai arī esi paņēmis grāmatu rokā uz pusstundiņu pirms miega. Lūisai Klārkai ir neparasts ģērbšanās stils, viņa daudz pļāpā un labprāt piedāvā pagatavot tasi tējas, vēl Lūisa dzīvo mazā Lielbritānijas pilsētiņā, kur ar darbu ir pašvaki un visa dzīve griežas ap seno pili. Bet Lūisas dzīve mainās līdz ar jauno darbu, nīgro priekšnieku Vilu Treinoru, atklājas arī dažs labs noslēpums.

pirmdiena, 2017. gada 13. novembris

Andra Manfelde "Virsnieku sievas"

Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" pamazām tuvojos noslēgumam. Šoreiz esmu izlasījusi Andras Manfeldes skatījumu uz Liepāju un tās daļu Karostu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos jeb "Virsnieku sievas". Pagriežamais tilts, sargpostenis un kuģu/zemūdeņu tilts starp divām tik dažādām pasaulēm. Zilo zvaniņu piebērtajās pļavās izaug silikātķieģeļu piecstāvenes, baznīcas kupola virsotnē tiek uzvilkts Padomju savienības karogs, bet visu vēro pētīgais skatiens ko nespēj slēpt pat tumši sarkanā svina krāsa.

sestdiena, 2017. gada 28. oktobris

Arno Jundze "Gardo vistiņu nedēļa"

Arno Jundze radījis septiņus stāstus no deviņdesmitajiem Latvijā jeb kā autors pats saka - septiņi bandītu laika stāstiņi. "Gardo vistiņu nedēļa" ir paviegla rakstura literatūra vienam pavieglam vakaram. Citās atsauksmēs autors tiek slavināts par dzirkstošu un smalku humoru. Kā tur ar smalkumu un dzirkstīšanu, nezinu, bet nomācošs darbs nebija, tas nudien tiesa. Jundze paironizē par cilvēkiem, viņu vājībām, attieksmi pret likumu un mantu skarbajos pārmaiņu pilnajos deviņdesmitajos, bet viņam veiksmīgi izdodas nenonākt līdz klajām ņirgām, te arī laikam slēpjas tas smalkums.

Septiņi stāsti, septiņi notikumi, kuru varoņi ir parasti cilvēki, tādi kā jūs un es, kā kaimiņš aiz sienas. Grāmatu lasot balsī gluži nesmējos, bet gan jau kāds smaids man bija uz lūpām. Nedēļu pēc izlasīšanas neviens no Jundzes personāžiem un viņu stāstiem man gluži uzreiz atmiņā nelec. grāmata, ko izlasa, atveldzē prātu no ikdienas rūpēm un dzīvo tālāk bez īpašiem līdzpārdzīvojumiem, nekā gluži dokumentāla jauna arī neuzzināju. Grāmata vienam vieglam vakaram varētu patikt gan sievietēm, gan vīriešiem. Pasarg dies' nepaņemt šo kā vienīgo lasāmvielu kādam garam pārbraucienam. Izlasīsiet ātri un dusmosieties, ka atpakaļ jābrauc bez literatūras.

Džodžo Moja "Pēdējā vēstule no mīļotā"

Sen nebiju lasījusi tāda veida literatūru, bet Džodžo Mojas grāmata "Pēdējā vēstule no mīļotā", iegūta nejauši kā balva konkursā, jau sen dedzināja manu plauktu. Šis ir romantisks vēstījums par to, ka mīlestība skar ne tikai jaunas sirdis un neziņas radītas sirdsapziņas ēdas var mocīt visu mūžu. Vēl šī ir no tāda tipa grāmatām, ko izlasu un dodu tālāk, jo otro reizi intriga vairs nav intriga. Viegli, ātri lasāms darbs, kas ierauj sevī, aiznes uz sešdesmito gadu Lielbritāniju ar visiem tās sabiedriskajiem tikumiem, laulības modeļiem un dzīvesstilu.

otrdiena, 2017. gada 17. oktobris

Pārdomas pēc sarunām par cilmes šūnām

Lai arī vairs neesmu gaidībās un arī pavisam jaunā māmiņa vairs neesmu, tiku ielīgta uz branču “Sarunas Gaidību laikā”. Pasākuma rīkotājs bija Cilmes šūnu banka "FamiCord Group", taču sarunas ne tikai par to. Lai arī biju plānojusi uz pasākumu doties ar dēlu, atstāju viņu saldi čučam mājās un labi, ka tā. Ar viengadnieku diez vai mēs netraucējot noklausītos kaut pusi no stāstītā. Novēroju, ka vairākas mammas bija kopā ar vecākiem bērniņiem, arī viņiem pasākums bija par garu, jo izklaides bija tik mammu līdzi atnestās.

Brīvā un siltā atmosfērām pie veselīgām uzkodām pildītiem galdiem sanākušās sievietes uzklausīja, kas par veselīgu un sabalansētu uzturu stāstāms uztura speciālistei Jolantai Rozītei. Par kustību nozīmi grūtniecības laikā un fiziskās veselības uzturēšanu kopumā stāstīja fitnesa trenere Karīna Ostrovska, kuras galvenā specializācija ir vingrošana ūdenī. Šur tut man būtu komentāri no personīgās pieredzes, bet vienam gan es piekrītu - ja ir iespēja, ūdens un peldēšana grūtniecei ir viena lieliska padarīšana. Ūdenī beidzot nejūt savas miesas smagumu un neveiklību, nekur nekas nespiež un negrauž, īsāk sakot, fantastika!

Tālāk pie runāšanas ķērās pētnieks Dr. biol. Artūrs Ābols, viņš stāstīja par jaunākajiem pētījumiem cilmes šūnu izmantošanā dažādu slimību ārstēšanā. Artūra Ābola izklāsts bija gan izsmeļošs, gan aizraujošs, jo viņš neaizrāvās ar sarežģītiem stāstījumiem, uz cilmes šūnām un to darbiņu palūkojoties ar humoru. Ja pamatskolā kāds par fiziku, ķīmiju, bioloģiju un eksaktajiem priekšmetiem vispār stāstītu tikpat interesanti, iespējams, nemaz nebūtu gājusi pa sociālo zinātņu taciņu. 

Visbeidzot pasākuma noslēgumā par Cilmes šūnu bankas darbu un padarīto stāstīja ārste ķirurģe un cilmes šūnu speciāliste Inese Bolmane. Nevarēju gan palikt līdz pašām pasākuma beigām, bet ieguvu gana daudz, jo veselīgs dzīvesveids un sabalansēts uzturs nedz sākas, nedz beidzas ar grūtniecību.

Pozitīvā stāsta daļa un arī lielākais jaunums man pašai - cilmes šūnas neslēpjas tikai nabassaitē un tās asinīs. Turklāt cilmes šūnām ir arī dažādi veidi. Iepriekš arī nezināju, ka cilmes šūnu terapija jebkurā gadījumā ir papildu ārstēšanas metode, piemēram, vēža ārstēšanā tā neļaus izvairīties no ķīmijterapijas vai starošanas. Ārste pauda, ka noguldījums cilmes šūnu bankā jeb nabassaites audu un asiņu saglabāšana ir kā apdrošināšanas polise, ko cerams tomēr nekad nenāksies izmantot. Jebkurā gadījumā interesantākā pasākuma daļa bija biologa Ābola stāsts par pētījumiem ar cilmes šūnām laboratorijās.

Grūti spriest, vai pasākums kliedēja kādus mītus vai aizspriedumus, jo iepriekš par cilmes šūnām un to izmantošanu padziļināti interesējusies nebiju. Vai es taga domātu par cilmes šūnu saglabāšanu no saviem nākamajiem bērniem? Šaubos. Lai arī cilmes šūnu saglabāšanu var uztvert kā apdrošināšanas polisi, izmaksas ir ievērojamas.

piektdiena, 2017. gada 13. oktobris

Gundega Repše "Bogene"

Sliežu duna, saplēsts spogulis, kosmoss, atmiņas, kas cilvēku padara par cilvēku un otrā plāna aktieri vīrieši. Tas varētu būt viens teikums, kas raksturo Gundegas Repšes darbu "Bogene". Vēl viens darbs no Latvijas vēstures romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" un šis vēsta par 1940. - 1941.gada notikumiem Latvijā, vēl precīzāk būtu teikt, ka romāns vēsta par vienas ģimenes likteni šajā trauksmainajā vēstures samezglojumā.

sestdiena, 2017. gada 30. septembris

Inga Gaile "Stikli"

Starp veselību un slimību dažreiz var būt tikai daži neapdomīgi izteikti vārdi vai aizlidināti trauku gabali. Lai arī Ingas Gailes romāns "Stikli" nav tikai par sieviešu tiesībām un stāvokli 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, tieši šis temats man prātā nāk pirmais, domājot, ko rakstīt. Ne viena vien sieviete ievietota klīnikā ārstēšanai vai vismaz pieprasīta viņas ārstēšana, jo maigā būtne iedrošinājusies pacelt balsi, iebilst, laist pa gaisu pirmo, kas gadās pa rokai. Bet, nedaudz parunājot ar vīru, izrādās, ka sievietes uzvedība nav prasta karstgalvība vai trakuma izpausme, bet gan paša vīra nopelns krogū nospēlējot un nodzerot mantu. Šī ir tikai īsa aina grāmatā, bet raisīja man pārdomas.

pirmdiena, 2017. gada 25. septembris

Pāvels Sanajevs "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes"

Uz dīvāna malas aizvien ir prāva kaudzīte ar nelasīto literatūru. Arī plauktos pilns ar kārdinošām grāmatu muguriņām. Bet padevos... spontāni iegādājos Pāvela Sanajeva darbu "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes", jo lasīju par šo grāmatu labas atsauksmes. Ķēros grāmatai klāt tramvajā un sapratu, ka vēlos ar to dalīties un tūlīt iegādājos arī eksemplāru draudzenei. Raksta, ka par šo grāmatu ir divu veidu atsauksmes - ļoti slavinošas un klajas neizpratnes pilnas, par ko tāda sajūsma. Es būšu slavinošais lasītājs.

Autors ir krievu scenārists, režisors un tulkotājs un viņš stāsta, ka šis ir daļēji autobiogrāfisks darbs, tamdēļ arī atsauksmes par to dalās divos krasi atšķirīgos virzienos. Pirmo reizi romāns publicēts turpinājumos laikrakstā pirms vairāk nekā 20 gadiem, 2003.gadā izdots grāmatā un tikai tad sasniedzis popularitāti lasītāju acīs.

Starp citu, iesaku izlasīt interneta žurnālā "Punctum" interviju ar Pāvelu Sanajevu: šeit

trešdiena, 2017. gada 23. augusts

Kristīne Ulberga "Tur"

Kristīnes Ulbergas grāmata "Tur" iekļaujas sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" kā pirmspēdējais darbs. Tas ir stāsts par kaut ko netveramu. Tur purvā, tur astoņdesmitajos, tur ezotērikā un kaut kur vēl. Spītīgi lasīju grāmatu klasiski kā ierasts, no sākuma uz beigām, lai arī  vairākās citās recenzijās bija ieteikts vispirms izlasīt autores pēcvārdu. Nebūšu oriģināla un ieteikšu pēcvārdu lasīt pirms visa pārējā darba. Tas noteikti padarīs iespaidu labāku.

Pāvels mūk no savas esamības, pagātnes, ģimenes, no visa un iemūk purvā, kur viņu izglābj kādas komūnas locekļi. Soli pa solim lasītājs pamazām uzzina, no kā bēga Pāvels, kas tā par komūnu un aptuveni, kas notiek pasaulē apkārt. Stāsta darbība noris vairākos laikos, bet pamatā tie ir astoņdesmitie gadi, uz ko norāda vien Černobiļas kodolreaktora katastrofa , VDK aģenti viesnīcas "Latvija" tuvumā un Brežņeva bēres. Romāns balstās patiesos notikumos, un tā centrā ir domubiedru komūna, kas dzīvoja pēc saviem noteikumiem pašu izveidotā vidē – mājās „Vadaiņi” purvaina meža vidū Smiltenes apkaimē.

pirmdiena, 2017. gada 14. augusts

Helēna Celmiņa "Kā plika pa nātrām"

Kā biju plānojusi, ķēros klāt otrajai noskatītajai Helēnas Celmiņas grāmatai "Kā plika pa nātrām". Pirms tam lasīju par sievietēm PSRS cietumos. Lai arī šī izdota 1998.gadā, bet tā par cietumiem jau 1980.gadā, jāsaka, ka hronoloģiski tomēr vajadzētu sākt ar šo darbu un tiki pēc tam lasīt par cietumiem. "Kā plika pa nātrām" beidzas ar Celmiņas pirmstiesas izmeklēšanā apcietinājumā pavadītā laika īsu izklāstu, bet "Sievietes PSRS cietumos", ar šī dzīves posma aprakstu sākas.

piektdiena, 2017. gada 4. augusts

Helēna Celmiņa "Sievietes PSRS cietumos"

Esmu ieradusi blogu rakstos pieminēt arī, kā esmu nonākusi līdz aprakstāmajai lasāmvielai. Šajā gadījumā es nespēju atcerēties, kā nonācu pie zināšanām par Helēnas Celmiņas grāmatas "Sievietes PSRS cietumos" eksistenci. Kaut kur interneta ārē manīju kādu pieminam šo darbu, pazīstama sieviete norādīja uz vietu, kur grāmata pieejama tiešsaistē un pēcāk darbs saglabāts e-lasītājā gaidīja savu lasīšanas stundu. 

Tematiski vēl nepiemērotāku lasāmvielu brīžiem, kad bērns spēj iemigt un gulēt tikai ar mammas siltumu pie sāna, nevaru iedomāties, bet tā nu nācās lasīt - tumsā e-lasītāja gaisma netraucēja bērna miegu, tāpēc galu galā bērns pagulējis un mammas smadzenes iekustinātas ar skarbiem stāstiem. Turklāt pēc visādu iedomu un izdomu lasīšanas biju izslāpusi pēc dokumentālākiem stāstiem.

trešdiena, 2017. gada 12. jūlijs

Levs Grosmans "Burvji"

Leva Grosmana darbs "Burvji" manā elektroniskajā lasītāja kavējās jau labu laiku. Kāpēc? Nav ne jausmas, varbūt vienkārši nebija iekšējās sajūtas, ka jālasa "tagad". Kad man jautā, par ko šī grāmata ir, gribu sacīt, ka tas ir kā Harijs Poters pieaugušajiem un universitātes līmenī. Katrā gadījumā šis ir romāns ar darbību burvju skolā un burvestību pilnā pasaulē. Bet ar to šis līdzību saraksts arī varētu būt pabeigts. Lasām vien uz priekšu.

piektdiena, 2017. gada 23. jūnijs

Endrū Millers "Tīrs"


Pirmrevolūcijas Francija, 18.gadsimts, jauns inženieris Žans Batists, kura pirmais nozīmīgais darbs ir ... iztīrīt kapsētu no kauliem. Nevainīgo kapsēta tikusi izmantota kā masu apbedījumu vieta un sākotnēji nemaz neatradās tik tuvu cilvēku mājokļiem, bet pilsēta aug un plešas līdz iekļauj arī apjomīgās mūža mājas ar visu to smakojošo saturu. Kapi jaušami ne vien gaisā, bet arī cilvēku elpā un ēdiena smaržā, trūdošo līķu smārds ir it visur. Jāsaka, ka šis ir viens no romāniem, kas spēj radīt ne vien vizuālās, bet arī aromātu gleznas - grāmata ar smaciņu. Endrū Milleram ir izdevies saraukt manu lasītāja degunu, jo šķiet, ka kapu smārds tā vien dveš no grāmatas lapām. Neesmu lasījusi neko citu no Millera darbiem, lai varētu apgalvot, ka viņam šis vairāku dimensiju radīšanas triks ar burtiem sanāk vienmēr.

otrdiena, 2017. gada 23. maijs

451 grāds pēc Fārenheita uz ekrāna

Es nespēju noticēt, ka kādreiz esmu izlasījusi lielisko stāstu par grāmatām kā lielāko grēku, bet neesmu neko par to rakstījusi! Reja Bredberija sarakstītā grāmata "451 grāds pēc Fārenheita", manuprāt, ir fantastikas žanra klasika. Drīzumā tā nonāks uz ekrāniem jaunā izpildījumā!

1966.gadā pie skatītājiem nonāca franču režisora, franču jaunā viļņa pārstāvja, Fransua Trifo veikums. Šķiet ir pēdējais laiks skatītājiem atgādināt par pasauli, kurā lasīt grāmatas bija nelikumīgi. Romāns "451 grāds pēc Fārenheita" (angļu valodā "Fahrenheit 451") izdots  1953. gadā. Tajā aprakstīta izdomāta nākotne, kurā ar likumu liegts glabāt un lasīt grāmatas. Likuma ievērošanai izveidota dedzinātāju komanda. Šie cilvēki ir līdzīgi ugunsdzēsējiem, taču dodas iznīcināt grāmatu glabātāju mājokļus, nevis tos glābt. Līdz brīdim, kad viens dumpīgu domu mākts dedzinātājs sāk uzdot jautājumus par sava darba jēgu.

Atgriežoties pie ekranizācijas, ASV televīzijas kanāls HBO ir izvēlējušies divus galvenos aktierus lomām un ekranizācija šobrīd ir pre-production stadijā. Montāga lomai izvēlēts Maikls Džordans (Michael B. Jordan), kuru, iespējams, pazīsiet no filmas "Fantastiskais četrinieks" vai "Krīds: Rokija mantojums". Režisora Ramina Bahrani (Ramin Bahrani) vārds un veikums man nav pazīstams. Kad filma iznāks? Netiek ziņots.

Kad esam nonākuši līdz pašreizējam tehnikas attīstības līmenim, jāvaicā, vai tiešām Bredberija iedomātā nākotne ir tikai iedomāta? Mūsu ikdiena jau ir padarīta vienkārša un izklaidējoša, cilvēki domā aizvien mazāk un mazāk, ir jāmāca kritiski uztvert informācija, atpazīts viltus ziņas. Man šķiet, ka Bredberija iedomātais laiks ir klāt. Bredberija pasaulē cilvēki informāciju iegūst no milzu televizoriem, bet mūsdienu realitātē televizoriem pievienojas arī plaukstas lieluma ekrāni, ko ikdienas staipām sev līdzi kabatās un rokassomiņās.

Manā darāmo darbu sarakstā tagad ir grāmatas pārlasīšana, 1966.gada filmas noskatīšanās un jaunās ekrāna versijas sagaidīšana.

P.S. 451 grāds pēc Fārenheita esot temperatūra, pie kuras grāmatas deg. Tā ir? Bredberijs neesot to pārbaudījis.



Noslēgumam viens citāts:

"Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir “reāla”. Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: “Blēņas!”"

pirmdiena, 2017. gada 22. maijs

Laima Kota "Istaba"

Pienākusi kārta vēl vienam romānam no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šoreiz tas ir stāsts par laiku, ko piedzīvojuši ļoti daudzi no šobrīd dzīvojošajiem. Laimas Kotas romāns "Istaba" aizved lasītāju uz kādu nedefinētu laiku, ziloni vai ziloņlaiku, taču ik katram būs skaidrs, ka runa ir par astoņdesmitajiem gadiem, perestroiku jeb pārkārtošanos. Turklāt lasītājs nonāk ne vien astoņdesmito gadu Latvijā, bet arī komunālajā dzīvoklī uz Revolūcijas un Stučkas ielas stūra (tagadējās Matīsa un Tērbatas iela). Šis astoņu istabu dzīvoklis kopumā un katrs tā iemītnieks ar savu istabu atsevišķi, manuprāt, ir visa perestroikas esence.

pirmdiena, 2017. gada 8. maijs

Ielūdz radioteātris jeb citāda lasīšana



Nav noslēpums, ka latviešu valodā ar literatūru klausāmā formā ir čābīgi. Ja nav vēlmes klausīties angļu, krievu vai citā svešvalodā, jāmeklē alternatīvas. Protams, ja vien vispār ir vēlme kaut ko klausīties un spēja uztvert literatūru audiāli. Viena, manuprāt, lieliska alternatīva ierastajām klausāmgrāmatām ir radioteātris. Raidlugas un dažādus stāstus klausīties piedāvā Latvijas Radio projekts "Radioteātris". Par šādu iespēju klausīties literatūru vēlējos pastāstīt blogā jau sen, taču nesanāca tam laika.

Televīzijā seriāla sērijas garums ir ap divdesmit minūtēm, turklāt skatītāju ik pa laikam "izklaidē" arī reklāmas, kas vienas sērijas skatīšanos vēl pagarina. Turpretim radioteātrī viena sērija ilgst ap piecām minūtēm. Domāju, ka ikviens spēs šeit atrast kaut ko savai gaumei. Par nožēlu, salīdzinoši maz stāstu pieejami lejupielādei pašam savā ierīcē un klausīšanai, piemēram, pastaigu laikā, kad negribas izmantot mobilo internetu. Lielāko daļu tomēr jāklausās Radioteātra mājas lapā, tiešsaistē. Ja es par šo kļūdos, lūdzu labojiet mani un parādiet, kā iegūt savā ierīcē vairāk nekā spēju atrast. Nav īpaši ērti, stumjot ratus, turēt rokās telefonu ar atvērtu pārlūku un ik pēc pāris minūtēm pārslēgties uz nākamo sēriju.

Līdz šim esmu noklausījusies Leldes Stumbres īslugu seriālu "Stopētāji", projekta Restarts seriālu "Konteksti" un Arvja Kolmaņa rakstīto "Taksista stāsti", arī šo un to no obligātās literatūras cikla, kas tapis sadarbībā ar Latvijas radio jaunāko atvasi Pieci.lv. Hipnotizējoši aizraujoši bija grāmatas "Veļupes krastā" lasījumi četrās sērijās. Fragmentus no Melānijas Vanagas autobiogrāfiskās grāmatas lasīja četras aktrises, kuras arīdzan spēlēja filmā Viestura Kairiša režisētajā filmā "Melānijas hronika" - Lilita Ozoliņa, Baiba Broka, Maija Doveika un Guna Zariņa. Man patika viss no klausītā, bet tas noteikti tāpēc, ka izvēlējos to, kas bija ne tikai pieejams lejupielādei vai klausīšanai Soundcloud Pieci.lv profilā, bet arī interesēja tieši mani.

Ja atrodat kaut ko savai gaumei tematiski, tad izpildījumā vilties nenāksies. Stāstus ierunā profesionāli aktieri, tehnisko kvalitāti garantē Latvijas Radio kolektīvs un tas viss Radioteātri padara par demokrātisku un ļoti baudāmu izklaidi. Klausītāja iztēli rosina tas pats, kas parastā teātra uzvedumā - aktiera balss, mūzika, dažādas skaņas un trokšņi, atbilstoši situācijai, kā arī autora radītais teksts. Iztrūkst divu maņu kairinājums - redzes un ožas (nenoliegsim, teātrim ir arī sava īpašā smarža). Iesaku!

Starp citu, Radioteātra vadītāja Māra Eglīte pērn kļuva par piektās šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri par nopelniem Latvijas valsts labā. Man šķiet, ka šāds apbalvojums ir apliecinājums kolēģes ieguldītajam vērienīgajam darbam, kā arī tā kvalitātei.

P.S. Es tiešām ceru, ka kļūdos un savā ierīcē varu lejupielādēt vairāk par pāris seriāliem. Lūdzu, parādiet man, kā to darīt (vēlams, legāli)!

ceturtdiena, 2017. gada 27. aprīlis

Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas"

Šobrīd laika lasīšanai šķiet, ka nav nemaz. Patiesībā laiks tā kā būtu, bet vienmēr ir visādas citas darīšanas un būšanas, galu galā vakarā attopies jau pusmiegā ar domu: "es taču šodien apņēmos mazliet palasīt". Lai vai kā, turpinu lasīt sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" darbus un šoreiz pēdējā no iegādātajām e-grāmatām Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas". Šis ir sērijā ceturtais publicētais romāns, Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominants kategorijā "Labākais prozas darbs". Stāsts aptver 1913. – 1916. gada periodu Latvijas vēsturē, tas ir laiks, kad Eiropā un arī Latvijā (toreiz vēl Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņas daļa) plosās Pirmais pasaules karš.

sestdiena, 2017. gada 11. marts

Osvalds Zebris "Gaiļu kalna ēnā"

Turpinu lasīt grāmatas no sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" un šoreiz esmu ķērusies klāt pirmajam sērijā izdotajam romānam - Osvalda Zebra darbam "Gaiļu kalna ēnā". Salīdzinoši īss darbs, gluži kā ieskrienoties lielajai prozas darbu rindai, kas sekos pirmajai grāmatai, 160 lappuses. Viena no retajām šīs sērijas grāmatām, kas šobrīd pieejama arī e-versijā un tieši šāda tā iegūla manā virtuālajā grāmatu plauktā.

sestdiena, 2017. gada 4. marts

Jana Kukaine "Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte"

Mātes tēls sabiedrībā, ģimenē, pašai sev - tas var atšķirties, būt plūstošs un ļoti balstīts emocijās, kā arī personīgajā pieredzē. Vienlaikus jāatzīst, ka sabiedrībā izplatīti simboli un asociācijas rada ļoti lielu spiedienu uz sievieti, kura īsti neatbilst proponētajam stereotipiski skaistajam - mātes funkcijai kā galvenajam dzīves mērķim un svētlaimības avotam. Vēl trakāk, ja esi ne tikai māte ar nestandarta pieeju bērna audzināšanai, ik pa laikam vēlies brīvdienu no mātes lomas, bet vispār esi sieviete, kura bērnus nemaz negrib. Tās ir nelielas manas pašas pārdomas par mātišķības tematu un mātes tēlu. Kāpēc tādas radās? Izlasīju Janas Kukaines darbu "Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte". Jāatzīst, ka bija nepieciešams krietns brīdis, lai saprastu savas sajūtas par šo grāmatu. Kaut kas manī pretojās aprakstam.

otrdiena, 2017. gada 31. janvāris

Dr. Sallija Vorda "Mazais runā. BabyTalk programma"

Kad visa ikdiena griežas ap jaunāko ģimenes locekli - mazuli - grāmatas par attiecīgo tematu uzmeklē lasītāju pašas. Šoreiz manā plauktā ieguls un ik pa laikam no tā arī izkāps grāmata par runāšanu un tās attīstību "Mazais runā. BabyTalk programma". Dr. Sallija Vorda ir britu logopēde. Ilga darba rezultātā viņa ir izveidojusi īpašu programmu, kas palīdz attīstīt mazuļu runu un tikt pāri dažādiem runāšanu kavējošiem šķēršļiem. Šajā grāmatā loģiski paskaidrota mazuļa attīstība un ieteikts, ko darīt, lai netraucētu mazajam cilvēkam tapt lielam un kļūt par inteliģentu sarunu biedru. Un man ir tik daudz, ko teikt par šo grāmatu!

otrdiena, 2017. gada 24. janvāris

Mišels Velbeks "Pakļaušanās"

Šķiet, ka šobrīd Mišela Velbeka jaunākais romāns "Pakļaušanās" ir katra sevi cienoša intelektuāļa "must read". Ja jau tā, tad jāķeras vien bija klāt. Grūti gan būs uzrakstīt kaut ko jaunu par šo grāmatu, jo šķiet, ka pateikts jau ir viss - gan blogeru aprakstos, gan recenzijās kultūras izdevums un portālos. Darbība notiek ne pārāk tālā nākotnē, proti, 2022.gadā. Stāsts saistīts ar musulmaņu nākšanu pie varas Francijā un pārmaiņām, ko tas nes. Līdzīgi arī citur Eiropā cilvēki ir noguruši no jau ierastā. Jāsaka, ka Velbeka iztēlotajā nākotnē cilvēki ir noguruši arī no demokrātijas.

Man sacīja, ka šī autora iepazīšana jāsāk ar kādu citu viņa darbu. Jāatzīst, ka arī šim nebija ne vainas, lai saprastu ka Velbeks manai acij ir gana tīkams, lai izlasītu vēl kādu viņa darbu.

ceturtdiena, 2017. gada 12. janvāris

Imants Liepiņš "Nāvējošie gaisa dārzi"

Kolēģis Imants Liepiņš izveidojis grāmatu - pētījumu, kas nonāca manās rokās uzreiz pēc publicēšanas. Ko varam izlasīt viņa darbā "Nāvējošie gaisa dārzi", varam uzzināt no apakšvirsraksta "Kas vieno oligarhus, miljardierus, slepkavceltniekus, deputātus un Kremli ar 54 cilvēku bojāeju Zolitūdē". Kā šodien atceros, ka Imants sms veidā veica aptauju par uzrunājošāko virsrakstu darbam, par kuru plašāk viņš neko neatklāja. Otrais piedāvātais variants man šķita dikti pelēks un politkorekts. Ieraugot Imanta jauno grāmatu un tās apakšvirsrakstu, kas man šķita "labāk pārdodams", izjutu patiesu prieku, ka kāds kolēģis pieķēries šim skarbajam notikumam - Zolitūdes traģēdijai. Priecājos, jo zināju, ka kolēģis spēs "iznest" šīs nelaimes patiesos apmērus nesaudzīgā veidā.

otrdiena, 2017. gada 3. janvāris

Pauls Bankovskis "18"

Esmu pabeigusi lasīt vēl vienu darbu no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šī ir trešā sērijas
grāmata un, atklāti sakot, īsti nemaz nezinu, ko par to rakstīt. Tā man ne īsti patika, ne nepatika. Stāsts šķita tāds kā samocīts, aiz ausīm pievilkts. Iesāku lasīt jau sen un darbs mani neaizrāva. Galu galā izlasīju tikai tāpēc, ka esmu apņēmusies izlasīt visas grāmatas no šīs sērijas.

No anotācijas uzzinām, ka stāsts ir par diviem latviešiem. Viens pārdomas par dzīvi risina dienasgrāmatas formā no 1917.gada rudens līdz 1918.gada 18.novembrim jeb Latvijas dibināšanas dienai. Otrs romāna varonis ir, pēc paša autora vārdiem, latvietis vidējais 21.gadsimtā. Abiem šiem cilvēkiem ir viens jautājums - kāpēc latviešiem vajadzīga sava valsts?