pirmdiena, 2017. gada 14. augusts

Helēna Celmiņa "Kā plika pa nātrām"

Kā biju plānojusi, ķēros klāt otrajai noskatītajai Helēnas Celmiņas grāmatai "Kā plika pa nātrām". Pirms tam lasīju par sievietēm PSRS cietumos. Lai arī šī izdota 1998.gadā, bet tā par cietumiem jau 1980.gadā, jāsaka, ka hronoloģiski tomēr vajadzētu sākt ar šo darbu un tiki pēc tam lasīt par cietumiem. "Kā plika pa nātrām" beidzas ar Celmiņas pirmstiesas izmeklēšanā apcietinājumā pavadītā laika īsu izklāstu, bet "Sievietes PSRS cietumos", ar šī dzīves posma aprakstu sākas.


Šajā grāmatā Helēna Celmiņa aprakstīja savas dzīves gaitas līdz tika notiesāta uz spaidu darbiem Mordovijā. Hronoloģiskais raibo notikumu izklāsts sākas ar epizodi par sarkano karogu plēšanu no mastiem un ar to Helēnas izdarītie pretpadomju noziegumi veļas no kalna kā lavīnas nesti sniega vāli. No mūsdienu cilvēka, savu valsti mīloša cilvēka, skatījuma Helēna Celmiņa ir darījusi savos jauna cilvēka darbos visu, lai kaitētu tam, ko nīst no visas sirds. Viņa bezbailīgi stāstījusi katram, kas bijis gatavs klausīties, par pārestībām, ko padomju režīms nodarījis un turpina nodarīt latviešiem.

Pārsteidzoši daudzveidīgas ir aprakstītās metodes, ar kurām VDK jeb čeka mēģināja Helēnu Celmiņu savervēt darbiem savā un līdz ar to arī PSRS labā. Jaunā sieviete čekai bija interesanta savu plašo pašmācības ceļā iemācīto valodu zināšanu dēļ, tā šķiet, ka arī āriene Celmiņai bijusi vīrieša acij tīkama, kas sniegtu priekšrocības "darbā".

Taču ne mazāk interesanti ir arī veidi, kā latvieši mēģināja sistēmu piemānīt, darīt tai kaitējumu un gudrā, grūti pierādāmā un sodāmā veidā paņirgāties par čekistiem. Piemēram, saprotot, ka viņas korespondence tiek pilnībā kontrolēta, Helēna savas svešvalodās sarakstītās vēstules izstiepa vairāku lappušu garumā, tā radot čekistiem vairāk darba, tāpat sieviete neaizmirsa saņēmēju brīdināt, ka katra vēstule tiek pārlasīta starpposmā.

Kas man radīja jautājumus? Kā viena čekas trenkāta sieviete, brīžiem bez pieklājīgas dzīvesvietas, apzagta un "kratīta", nebeidz rast līdzekļus savas iedzīves atjaunošanai un papildināšanai?

Ko tur daudz rakstīt par šo grāmatu? Tā vienkārši ir jālasa, jo īpaši tamdēļ, ka darbs viegli pieejams gan lasīšanai internetā, gan lejupielādei un ir pavisam īss - 150 lappuses, tāda brošūra vien ir. Galu galā mani izbrīnīja, ka pēc visiem Celmiņas aprakstītajiem "noziegumiem" čekisti spēja viņai "piešūt" tikai 4 gadus spaidu darbos. Citi latvieši par šķietami mazākiem pārkāpumiem saņēma ievērojami lielākus sodus - pat līdz 25 gadiem.

Lasiet, latvieši, par savu vēsturi, par savu tautiešu ciešanām un arī varas darbiem, jo starp noziedzniekiem ir bijis ne mazums latviešu! Starp citu, viens no Helēnas Celmiņas pratinātājiem, apsūdzības rakstītājs bija Andris Trautmanis. Esmu veidojusi, jāatzīst diezgan sausu, atsauksmi par viņa sarakstīto grāmatu "Izlūkošanas noslēpumi".  Tie, kas lasījuši, visticamāk būs pamanījuši šī darba sarkanās krāsas ievirzi.

Īsāk sakot, lasiet kontekstā!

1 komentārs:

  1. Man, šo Celmiņas grāmatu lasot, nelika mieru viens jautājums. Bet kā būtu bijis, ja autore tomēr būtu sākusi pa labi un pa kreisi stāstīt, ka viņu, lūk, vervē čeka? Tas viņu automātiski ierindotu čekai nederīgo cilvēku vidū. Jo viņa būtībā ir pilnīgi ideāls aģents - par čeku klusē, zina valodas, ģimenes nav.

    AtbildētDzēst