piektdiena, 2017. gada 4. augusts

Helēna Celmiņa "Sievietes PSRS cietumos"

Esmu ieradusi blogu rakstos pieminēt arī, kā esmu nonākusi līdz aprakstāmajai lasāmvielai. Šajā gadījumā es nespēju atcerēties, kā nonācu pie zināšanām par Helēnas Celmiņas grāmatas "Sievietes PSRS cietumos" eksistenci. Kaut kur interneta ārē manīju kādu pieminam šo darbu, pazīstama sieviete norādīja uz vietu, kur grāmata pieejama tiešsaistē un pēcāk darbs saglabāts e-lasītājā gaidīja savu lasīšanas stundu. 

Tematiski vēl nepiemērotāku lasāmvielu brīžiem, kad bērns spēj iemigt un gulēt tikai ar mammas siltumu pie sāna, nevaru iedomāties, bet tā nu nācās lasīt - tumsā e-lasītāja gaisma netraucēja bērna miegu, tāpēc galu galā bērns pagulējis un mammas smadzenes iekustinātas ar skarbiem stāstiem. Turklāt pēc visādu iedomu un izdomu lasīšanas biju izslāpusi pēc dokumentālākiem stāstiem.


Helēna Celmiņa ir latviešu rakstniece, māksliniece. Dzimusi 1929.gadā un mirusi šī gada sākumā. 

Sausi fakti vēsta, ka 1962.gadā kādā sarunā ar franču žurnālistiem Celmiņa pastāstījusi tiem par cilvēktiesību pārkāpumiem PSRS. Tajā pašā gadā viņa apcietināta par pretpadomju aģitāciju un notiesāta uz četriem gadiem spaidu darbos Mordovijā. 1973.gadā Celmiņa salaulājās ar bijušo politieslodzīto Viktoru Kalniņu, kas 1962. gadā bija apcietināts par to, ka piedalījies nacionālās pretestības grupas “Baltijas federācija” veidošanā. Trīs gadus pēc laulībām Celmiņu izraidīja no PSRS uz Austriju, pēc vīra sagaidīšanas viņi abi pārbrauca uz Ņujorku ASV. 1994.gadā Celmiņa kopā ar vīru atgriezās Latvijā, dzīvoja Zolitūdē un nodarbojās ar rakstniecību.

Grāmata par pašas autores pieredzēto PSRS cietumos izdota 1980. gadā.

Izrāvums no grāmatas vēsta: “Es biju izgājusi cauri lēģerim, bet uzreiz pēc tā sāku rakstīt grāmatu par sievietēm PSRS cietumos. Atnāca kratīšana un atņēma visu, ko biju uzrakstījusi. Staļina laikā par to būtu dabūjusi desmit gadus.”

Ar aizrautību diezgan ātri izlasīju šo darbu, bet to nav iespējams recenzēt vai vērtēt. Tā ir vēsture, cilvēka pieredze, liktenis, kas aprakstīts. Tam nemaz nevar būt vērtējuma. 

Cilvēkiem, kuri ar labpatiku lasa šāda tipa literatūru, noteikti patiks arī šī grāmata. Īpaši interesantas un iepriekš nezināmas man šķita detaļas par tā saucamo etapu jeb sūtīšanu uz piespriestā soda izciešanas vietu. Tāpat bija interesanti ceļā un ieslodzījumā sastapto personāžu apraksti. Jāsaka, ka nebija brīžu, kad būtu vēlme šķirt lapas nelasītas, tvēru katru vārdu un aprakstu. Kāds brīdis pagāja līdz pieradu pie tā, ka "vai" vietā tiek lietots "jeb", bet tas taču tāds ar laiku aizgājis valodas sīkums vien ir.
Meklējot papildu informāciju par autori un viņas sarakstīto, savā lasāmo grāmatu sarakstā ievietoju arī "Kā plika pa nātrām". Arī šis darbs solās būt dokumentāls stāsts par daudz cietušās rakstnieces dzīvi. Kas interesanti, internetā atrodama intervija Neatkarīgajai rīta avīzei, kurā Celmiņa saka, ka neuzskata sevi par upuri un arī upurējusi viņa neko neesot. Lēģeris rakstniecei, pašas vārdiem sakot, bija izturības pārbaude. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Filma "Kriminālās ekselences fonds"

Nemēģināšu atstāstīt to, kas rakstīts jau daudzās citās atsauksmēs/recenzijās par šo kriminālkomēdiju. Lamuvārdi, vintāžs un spriedze....