Leva Grosmana darbs "Burvji" manā elektroniskajā lasītāja kavējās jau labu laiku. Kāpēc? Nav ne jausmas, varbūt vienkārši nebija iekšējās sajūtas, ka jālasa "tagad". Kad man jautā, par ko šī grāmata ir, gribu sacīt, ka tas ir kā Harijs Poters pieaugušajiem un universitātes līmenī. Katrā gadījumā šis ir romāns ar darbību burvju skolā un burvestību pilnā pasaulē. Bet ar to šis līdzību saraksts arī varētu būt pabeigts. Lasām vien uz priekšu.
Pavisam parasti jaunieši iztur pavisam neparastus iestājeksāmenus un nokļūst burvju koledžā Breikbilā. Daži jaunie burvji nāk no parastām ģimenēm un vecāki neko nenojauš par bērnu jauno dzīvi, bet daži ir burvji jau vairākās paaudzēs. Alkohols plūst straumēm, jaunie cilvēki apmierina savas dabiskās dziņas un laiku pa laikam arī kaut ko šķietami maznozīmīgu paburas, vēl ir noteikti nepieciešamā mīlestības līnija, attiecību trīsstūris un tad ir grande finale. Tieši lielās cīņas ietvaros un ceļā uz to atklājas, ka tā paburšanās ir bijusi nedaudz spēcīgāka nekā maznozīmīga un kaut ko galu galā jaunieši ir arī mācījušies. Izrādās, ka maģija ir vareni sarežģīta parādība un ar labām smadzenēm vien nepietiek. Nepieciešama arī morālā un fiziskā izturība, kā arī atbildības sajūta un spēja būt vienlaikus gan realitātē, gan citās pasaulēs, kā arī spēja paredzēt šķietami neparedzamo.
Jāatzīst, ka es vēl pirms grāmatas skatījos seriālu "The Magicians", kas uzņemts pēc Grosmana radītā stāsta motīviem. Pirms tam bija pavīdējušas arī citu lasītāju/skatītāju atsauksmes, ka seriāls ir neglābjami sabojāts un neatpazīstami pārveidots, ka grāmata bijusi daudz labāka. Vai es tā domāju? Nē! Es noteikti varu piekrist, ka seriāls un grāmata ievērojami atšķiras, taču, manuprāt, grāmata bija nedaudz pliekana, romānam drukātā formā trūka tieši vizuālā iespaidīguma, ko seriāla režisori spēja piešķirt. Pēdējā romāna nodaļa drukātā formā pēc stāsta plūduma šķietami "krita ārā" no kopējās ainas un radīja sajūtu, ka "kaut kā jau bija jāpabeidz un jāatstāj iespēja uzrakstīt turpinājumu". Arī Filorijas grāmatu iepīšana burvju pasaulē man šķiet, ka loģiskāka izskatījās tieši seriālā. Drukātajā stāstā grāmatas par Filoriju un Plovers šķita kā aiz astes pievilkti elementi. Vēl jāsaka, ka gan grāmatā, gan seriālā Kventins man šķita tāds pagļēvs tirliņš, kuram laiku pa laikam man gribējās iešķilt pa pakausi... Varbūt pat ar ķieģeli un pavisam. Vienlaikus, iespējams, ka Kventins mani mēdza nokaitināt tieši tāpēc, ka saskatīju šajā varonī arī savas vājības. Ne vienmēr, saņemot karsti kāroto, mēs kļūstam tik laimīgi kā cerēts.
Vai patika? Nu kā to lai ņem. Izklaidēja noteikti. Vai gribētu savā grāmatu plauktā arī papīra eksemplāru? Diez vai. Bet otro daļu "Burvju karalis" tomēr gribu izlasīt. Nu tā... ziņkāres dzīta. Uzrakstīju savu atsauksmi un tikai pēc tam sāku lasīt, ko par grāmatu saka citi blogeri, kas to saņēma kā dāvanu no izdevniecības. Pilnīgi nokaunējos, bet viedokli nemainu un iztieku bez sajūsmas saucieniem un salauztiem krēsliem.
Fantāzijas žanra cienītāji zina stāstīt, ka Burvjos ir vareni daudz atsauču uz citiem darbiem, brīžiem arī balansējot uz satīras robežas. Vai tā ir, nemācēšu komentēt - neesmu iecienījusi šo žanru tik ļoti, lai vilktu paralēles un salīdzinātu. Tieši šī iemesla dēļ esmu pārliecināta, ka šo darbu visinteresantāk būs lasīt tieši žanra cienītājiem. Pārējiem tas būs patīkams laika kavēklis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru