piektdiena, 2017. gada 23. jūnijs

Endrū Millers "Tīrs"


Pirmrevolūcijas Francija, 18.gadsimts, jauns inženieris Žans Batists, kura pirmais nozīmīgais darbs ir ... iztīrīt kapsētu no kauliem. Nevainīgo kapsēta tikusi izmantota kā masu apbedījumu vieta un sākotnēji nemaz neatradās tik tuvu cilvēku mājokļiem, bet pilsēta aug un plešas līdz iekļauj arī apjomīgās mūža mājas ar visu to smakojošo saturu. Kapi jaušami ne vien gaisā, bet arī cilvēku elpā un ēdiena smaržā, trūdošo līķu smārds ir it visur. Jāsaka, ka šis ir viens no romāniem, kas spēj radīt ne vien vizuālās, bet arī aromātu gleznas - grāmata ar smaciņu. Endrū Milleram ir izdevies saraukt manu lasītāja degunu, jo šķiet, ka kapu smārds tā vien dveš no grāmatas lapām. Neesmu lasījusi neko citu no Millera darbiem, lai varētu apgalvot, ka viņam šis vairāku dimensiju radīšanas triks ar burtiem sanāk vienmēr.

Romāna autors pēcvārdā norāda, ka visi aprakstītie notikumi un tēli ir izdomāti, bet stāsta darbības vieta ir patiesa - Nevainīgo kapsēta (Cimetière des Innocents) Parīzē patiešām atradās, 18. gadsimta beigās kapsēta likvidēta, tās vietā izveidots tirgus, bet mūsdienās tur ierīkots iepirkšanās centrs. Kauli no likvidētās kapsētas, starp citu, apskatāmi slavenajās Parīzes katakombās.

Viss kapsētas likvidēšanas stāsts norisinās uz briestošās Franču revolūcijas fona, uz namu sienām, mūriem naktīs parādās uzraksti ar draudiem karalienei un aristokrātijai. Neiztrūkstoša ir arī mīlestības un draudzības līnija, protams, arī noziegums, pat vairāki.

Man ārkārtīgi patika stāsta daļa par teātra apmeklēšanu vēl laikā, kad teātrī pasniedz ceptu vistu un čurā naktspodā turpat ložā. Arī Parīzes kapsētas apkaimes apraksts šķita tīkams. Taču jāsaka, ka galu galā paliek tāda kā nepabeigtības sajūta. Neesmu pārliecināta, kas tieši šo sajūtu rada. Varbūt tēli šķiet nedaudz par seklu? Katrā gadījumā galvenais varonis, inženieris Žans Batists, šķiet tāds pagļēvs tipiņš. No otras puses - vai gļēvulis aicinātu pie sevis dzīvot prostitūtu, nebaidoties no sabiedrības nosodījuma? Pat, ja viņš to dara tikai kā sodu Monāriem.

Vienu mirkli iedomājos, nez, ko latvieši teiktu par šādu kapsētas iztīrīšanu? Iedomājieties, teiksim, Meža kapu iztīrīšanu, lai ierīkotu karuseļu parku vai brīvdabas estrādi. Millera parīzieši diez ko neiebilda, latvieši, šķiet, paciestu jebkādu smārdu.

Vēl noteikti jāpiemin, ka Māras Poļakovas tulkojums ir apbrīnojams! Savās piezīmēs atzīmēju: "tulkojums WOWOWOW!!". Nudien sen nebiju lasījusi tik bagātīgu un skaistu valodu, kas pati par sevi ir vērtība šajā darbā.

Kopumā jāsaka, ka šī ir grāmata no sērijas "ko, lai tādu, nezin kādu, palasa?"



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru